Viljams Heigs: Seksuālai vardarbībai karadarbību zonā nav attaisnojuma  (100)

Izvarošana un seksuālā vardarbība karadarbības laikā ir viens no risināmajiem jautājumiem.

Pirms divām nedēļām es apmeklēju Kongo Demokrātisko Republiku. Man pasniedza fotogrāfiju, uz kuras bija attēlota piecgadīga meitenīte, kura tikusi izvarota. Pārbraucienos starp bēgļu nometnēm un slimnīcām, kā arī tiekoties ar cilvēkiem, kuri cīnās par tiesiskumu, es dzirdēju arvien vairāk šausminošu stāstu par sabojātām dzīvēm, no ģimenes izstumtām sievietēm un salauztām ģimenēm. Turklāt varmākas turpina dzīvot 'normālu dzīvi', slēpjoties aiz nesodāmības aizsega.

Vairākos militāros konfliktos pēdējo divdesmit gadu laikā - Bosnijā, Ruandā, Lībijā, Sjerraleonē - izvarošana ir tikusi izmantota kā apzināts ierocis, lai iebiedētu politiskos oponentus vai veselas etniskas un reliģiskas grupas. Šīs bailes nekad nepazūd un rētas nedzīst. Turklāt tās bieži sagrauj ģimenes un veselas kopienas.

Diemžēl tas pats šobrīd notiek Sīrijā, no kurienes tiek ziņots par civiliedzīvotāju izvarošanu un mocīšanu, kā arī cita veida tiesību pārkāpumiem ar vienu mērķi - terorizēt politiskos oponentus.

Mums - politiskajiem līderiem demokrātiskās valstīs, kur cilvēka cieņa ir vērtība, - ir jāreaģē. Mums ir jācenšas apturēt šis pretīgais noziegums, kas ietekmējis tik daudz cilvēku, un jāstrādā pie tā, lai iznīcinātu izvarošanu kā potenciālu kara ieroci.

Tas nav vienkāršs uzdevums un tā izpildei ir daudz šķēršļu.

Pirmkārt, tās ir cietušo bailes un kauns. Ir pilnīgi saprotami, ka bieži viņi nevēlas nākt klajā ar savu stāstu, baidoties no apkārtējo reakcijas. Šo nevēlēšanos pastiprina tas, ka cietušajiem bieži nav pieejas attiecīgam medicīniskam un psiholoģiskam atbalstam.

Otrkārt, ir ļoti grūti iegūt lietiskos pierādījumus, kurus varētu izmantot tiesas procesā; ir bijuši tikai daži sekmīgi gadījumi. Kopš 1996. gada Kongo Demokrātiskajā Republikā ir izvarotas vismaz 500'000 sieviešu, tikai neliela daļa šo gadījumu tiek izskatīti tiesā. Šāda situācija tikai veicina nesodāmību.

Treškārt, bieži starptautiskā sabiedrība reaģējot uz militāru konfliktu izvarošanu uzskata par sekundāru problēmu. Rezultātā, konfliktā izdzīvojušie tiek atstāti novārtā, piešķirtais finansējums nav pietiekams vai vienkārši netiek piešķirts, un pārkāpuma izdarītāji ir nesodīti un brīvībā.

Visbeidzot, ANO aģentūrām, vietējām organizācijām un cilvēktiesību aizstāvjiem, kas sniedz praktisku palīdzību izdzīvojušiem notikuma vietā, trūkst atbalsta. Tā rezultātā, šīm organizācijām trūkst finansējuma un tām nav iespēju nodrošināt adekvātu palīdzību.

Visus iepriekšminētos šķēršļus var pārvarēt, un tas ir jādara.

Šonedēļ es lūgšu savus kolēģus - G8 valstu ārlietu ministrus - atbalstīt vēsturisku politisku paziņojumu. Tajā mēs paudīsim kopīgu apņemšanos strādāt, lai izbeigtu seksuālo vardarbību militāra konflikta laikā, stāties pretī nesodāmībai par šo brutālo noziegumu paveikšanu, kā arī nodrošināt visaptverošu atbalstu cietušajiem.

Es centīšos panākt praktiskas saistības, kas paredz: atzīt izvarošanu un smagu seksuālo vardarbību par būtisku Ženēvas Konvenciju pārkāpumu, piešķirt lielāku finansējumu un ilgtermiņa atbalstu cietušajiem, kā arī nodrošināt atbalstu jaunam Starptautiskam Protokolam par standartiem seksuālās vardarbības noziegumu izmeklēšanā un dokumentēšanā.

Šo pasākumu mērķis ir uzlabot pierādījumu iegūšanas praksi un nodrošināt to, ka arvien vairāk lietu tiek izmeklētas. Tie iedrošinās cietušos atklāt notikumus un palīdzēs tiem saņemt ilgtermiņa atbalstu, kas nepieciešams cieņpilnas dzīves atgūšanai. Es ceru, ka ceturtdien Londonā mēs panāksim vienošanos.

Bet tas ir tikai sākums. Mēs izmantosim G8 atbalstu par pamatu, uz kura veidot stipru starptautisku koalīciju ANO un plašākā mērogā, vēršoties pret izvarošanas un seksuālas vardarbības izmantošanu konflikta laikā.

G8 ir pārstāvētas dažas no pasaules lielāko valstu ekonomikām ar ievērojamām starptautiskām iespējām un ietekmi. Kad tās biedri vienojas kopīgos centienos, tie var veicināt pozitīvas pārmaiņas visā pasaulē.

Šonedēļ šo pārmaiņu mērķis ir aizsākt procesu, lai izskaustu vienu no graujošākajiem aspektiem mūsdienu militārajos konfliktos, kā arī strādāt pie viena no galvenajiem iemesliem, kāpēc sabiedrībai ir tik grūti atkal saliedēties pēc šādu konfliktu beigām. Kā brīvu valstu politiskajiem līderiem un cilvēkiem, mūsu pienākums ir pārtraukt nesodāmību attiecībā uz tiem, kas izvarošanu izmanto kā kara ieroci un nodrošināt to, ka cietušie nekad vairs netiek pamesti novārtā.