Iepriekš medijos tika vēstīts, ka ir lūgts uzrādīt apsūdzības sešām personām, taču pašlaik pie atbildības sauks divas. Vai tas būs bankas bijušais vadītājs Ivars Priedītis, kredītiestādes īpašnieks Vladimirs Antonovs, vai tomēr kāds no bankas valdes locekļiem?
Atšķirībā no Lietuvas tiesībsargājošajām iestādēm, kas ir pieprasījušas Lielbritānijai tiesāšanai izdot bijušo "Snoras" bankas un "Latvijas krājbankas" īpašnieku Vladimiru Antonovu, mūsu valsts tā nesteidzas. Manā rīcībā nav pietiekami daudz informācijas, lai varētu komentēt izmeklēšanas gaitā, turklāt tas ir tiesībsargājošo iestāžu kompetencē, taču viens ir skaidrs – reāli vainīgo cilvēku skaits noteikti neaprobežojas ar diviem.
No publiski pieejamās informācijas nav redzams vai izmeklēšana ir veikta pietiekami dziļi un vispusīgi. Lai atklātu tāda līmeņa lietas, ir nepieciešami gan cilvēkresursi, gan zināšanas, taču zinām, ka izmeklējošajās iestādēs un prokuratūrā trūkst kapacitātes – darbinieku skaits ir nepietiekams, it īpaši tādu, kuri specializējušies sarežģītu un noziedzīgu shēmu atklāšanā.
Laikā, kad sākās nedienas ar "Latvijas krājbanku", arī Saeimas deputātiem informācija lielākoties bija pieejama no masu medijiem. Tāpēc uzreiz pēc bankas kraha tika izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija, kuras darbu es kopumā vērtēju negatīvi, jo tā neko jaunu neatklāja.
Uzskatu, ka šīs komisijas darbu ietekmēja divi būtiski faktori. Pirmkārt, arī tajā deputāti nepiemirsa koalīcijas un opozīcijas principu. Tās darbs līdzinājās mini koalīcijas darbam, visi lēmumi tika pieņemti balsojot, līdz ar to balsu sadalījums bija līdzīgs kā Saeimā, jo komisijā katra partija tika pārstāvēta ar vienādu deputātu skaitu. Koalīcijai nevēlamos jautājumus komisija neskatīja. Otrkārt, sākot darbu, izrādījās, ka atsevišķiem dokumentiem ir uzlikts slepenības zīmogs, tāpēc deputātiem nebija iespējas iepazīties ar būtisku informāciju, ar kuras palīdzību varētu izvērtēt, cik lielā mērā banku uzraugiem bija iespējas nekontrolēto naudas aizplūšanu no kredītiestādes novērst, vai vismaz kontrolēt. Tas savukārt liek uzdot jautājumu, kas tad izvērtēja Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) rīcību?
Pēdējo gadu laikā Latvija ir piedzīvojusi divu banku krahu - "Latvijas krājbankas" un "Parex". Abu bankrotēšanas iemesli un scenāriji gan ir atšķirīgi. "Parex" gadījumā liela nozīme bija tirgus faktoriem un īpašnieku neizvērtētajiem lēmumiem. Savukārt, ja atmināmies notikumus ap "Latvijas krājbanku", redzam, ka te pat iespējams tīšs nodarījums. Problēmas bankas darbībā neparādījās pēkšņi.
FKTK ir pietiekoši plašs instrumentu klāsts, lai varētu laicīgi pamanīt problēmas bankā un arī reaģētu uz nelikumībām, lai nepieļautu krīzes situāciju bankā, taču tas nenotika. Banku uzraugiem vajadzēja pievērst pastiprinātu uzmanību tam, kas notiek šajā kredītiestādē. Nevar būt tā, ka vienā dienā uz citu banku tiek pārskaitīti miljoni, un neviens neko nevar darīt, jo FKTK ir daudz likumisko instrumentu, kā to novērst.
Man skaidri prātā ir iesēdies tas, ka toreizējā FKTK vadītāja Irēna Krūmane no amata atkāpās tikai sabiedrības spiediena dēļ. Skaidrojot situāciju, kad atklājās bankas finanšu problēmas, šķiet, uzraudzības iestādes savu vainu neredzēja. Šajā gadījumā uzraudzības iestāžu vadītāju atbildība netika vērtēta, taču redzu, ka tai būtu jābūt izvērtētai un, lai to varētu izdarīt, tai būtu jābūt regulētai ar krimināllikuma palīdzību.
Lai arī Saeimas deputāti ieceļ FKTK vadītāju, tie nevar ietekmēt komisijas darbu, jo tā ir pilntiesīga autonoma valsts iestāde un darbojas uz atsevišķa likuma pamata. Bet to, kā bankas darbojas, noteikti zināja toreizējais finanšu ministrs Andris Vilks, kurš ilgu laiku bija darbojies šajā sektorā. Turklāt Lietuvas "Snoras" banka, kurai piederēja lielākā daļa "Latvijas krājbankas" akciju, jau bija raisījusi neuzticību Lietuvas banku uzraugiem tieši tās īpašnieka Vladimira Antonova aktivitāšu dēļ.
"Latvijas krājbanku" Antonovam piederošā "Snoras" banka pārpirka pamazām un klusītēm. Sabiedrības acīs joprojām valdīja priekšstats, ka tā ir valsts banka, tai bija laba reputācija, tāpēc daudzi uzticēja kredītiestādei savu naudu.
Ja noguldītāji uzticējās pārbaudītajam bankas zīmolam, tad kredītiestādes uzraugošajām institūcijām bija jābūt daudz modrākām. Viens no signāliem, ka Vladimirs Antonovs ir biznesmenis ar neviennozīmīgu reputāciju, nāca no Zviedrijas 2011.gada izskaņā. Vladimirs Antonovs vēlējās iegādāties grūtībās nonākušā auto ražotāja "Saab" akcijas. Darījuma noslēgšana gan nedaudz aizkavējās saistībā ar Zviedrijas slepenpolicijas brīdinājumu, ka Antonovu ģimene tiek turēta aizdomās par saistību ar organizēto noziedzību un naudas atmazgāšanu.
Taču Zviedrijas valdība deva atļauju pēc tam, kad ASV autobūves koncerns "General Motors" pieņēma lēmumu Zviedrijas struktūrvienību "Saab" pārdot "Spyker". Antonova aiziešana no Nīderlandes sporta automašīnu ražotāja "Spyker" tika izvirzīta par priekšnosacījumu "Saab" iegādei. Arī Eiropas Investīciju banka, kas piešķīra zviedru auto būvētājam 400 miljonu eiro lielu kredītu, to diez vai darītu, ja zinātu, ka "Saab" tomēr nonāks krievu izcelsmes uzņēmēja rokās. Savukārt latvieši ne tikai to nepamanīja, bet pat aizņēmās naudu nacionālās aviokompānijas "airBaltic" glābšanai tieši "Latvijas krājbankā".
Es neticu, ka Vladimira Antonova apsūdzēšana un pieprasīšana izdot tiesāt Latvijai, palīdzēs efektīvāk atgūt mūsu valsts iedzīvotāju naudu, taču tas noteikti uzlabotu atbildīgo amatpersonu reputāciju un vairotu ticību, ka "Latvijas krājbankas" bankrota lieta tiks izmeklēta objektīvāk. Vai varbūt tieši pretēji – tas radītu kādu politisko skandālu valstī, ņemot vērā, kādus uzņēmumus "Latvijas krājbanka" kreditēja, piemēram, "airBaltic" un "Rīgas Vagonbūves rūpnīca".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
