Dažas dienas vēlāk, 2. jūnijā, Eiropas Komisija publicēja ieteikumus Latvijas 2014. gada valsts reformu programmai, kuros kā svarīgākā tika minēta nepieciešamība uzlabot veselības aprūpes sistēmas izmaksu lietderību, kvalitāti un pieejamību.
Sliktās veselības aprūpes sistēmas un nepietiekamās pieejamības, pirmkārt, primārai aprūpei un medikamentiem dēļ, uz ko norāda EK, Latvijā ir pārāk augsts potenciāli zaudēto mūža gadu rādītājs. Cilvēki Latvijā nenodzīvo tik ilgi, cik varētu - tas nozīmē, ka viņi nenostrādā tik ilgi, cik varētu.
Tas savukārt rada ne tikai humāno zaudējumu katrā ģimenē, bet arī ekonomisko zaudējumu visā valstī. 2012. gadā, nomirstot Latvijas iedzīvotājiem vecumā līdz 64 gadiem, tika zaudēti 98,6 tūkstoši potenciālo mūža gadu – gadu, kurus cilvēks dzīvotu, strādātu, maksātu nodokļus. Politiķiem būtu jāapzinās, ka šī problēma ir vēl lielāka nekā emigrācijas problēma. Izmirstot vietējam darbaspēkam, uzņēmējiem nekas cits neatliks, kā ievest to no citām valstīm.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka ar katru gadu pieaug to cilvēku skaits, kuriem pirmo reizi tiek piemērota invaliditāte – 2012. gadā tie bija vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku. Lielākoties līdz invaliditātei noved laikus neārstētas slimības, kas ir hroniskas, grūti ārstējamas un dārgi izmaksā, turklāt nereti par invalīdiem kļūst cilvēki darbspējas vecumā.
ES līmenī veselības problēmas tiek uztvertas kā ekonomikas problēma. Šeit minēšu vienu piemēru. Eiropas Komisija pavasarī publicēja šokējošu atzinumu - neārstētas depresijas dēļ Eiropā ik gadu tiek pazaudēti 8,4 miljoni jeb 7,2 % no visiem darba nespējas standartizētajiem dzīves gadiem.
Viegli pārrēķināt šos skaitļus attiecībā uz Latviju. Latvijā, investējot 204 tūkstošus eiro depresijas ambulatorajā ārstēšanā, valsts budžetā tas dotu aptuveni 400 tūkstošus eiro ietaupījumu gadā, galvenokārt samazinot zaudējumus, kas saistīti ar produktivitātes zudumu un pāragru nāvi, ko izraisa neārstēta depresija. Šādi efektīvas naudas izlietošanas aprēķini viegli sagatavojami par citām diagnozēm.
Svarīgs šeit ir secinājums – primārā aprūpē ar labu ārstu un pieejamiem medikamentiem ārstēt ir daudz lētāk un efektīvāk. No valsts budžeta efektīvas izlietošanas viedokļa ir jāinvestē nauda tieši šeit – tas atslogos dārgo ārstēšanu slimnīcās, samazinās izdevumus sociālajiem pabalstiem (kurus šobrīd, runājot par ārstēšanas efektivitāti, vispār neviens apzināti neņem vērā).
Arī Latvijā pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem redzams, ka 2012. gadā veselības stāvokļa dēļ tika kavēti 8 miljoni darba dienu.
Pati lētākā un arī efektīvākā atbilde pārsvarā gadījumu ir ārstēt cilvēkus maksimāli agri - primārās aprūpes līmenī ar ģimenes ārstiem un medikamentiem, lai viņi atgrieztos darbā un vairotu savas ģimenes labklājību. Finansiālos līdzekļus izlietojot efektīvi, valstī veidosies ekonomisks ieguvums.
Februāra sākumā iesniegtais Veselības ministrijas budžeta pieprasījums ir vērsts uz pieejamības uzlabošanu. Pamatoti ir pieprasīts, ka papildus līdzekļi ir jāpiešķir kompensējamiem medikamentiem. Latvijā katru gadu par 3 līdz 5% pieaug to pacientu skaits, kas izmanto kompensējamās zāles. Kaut vai tikai šī iemesla dēļ budžetam veselības nozarē ir jāpieaug. Papildus finansējums ir nepieciešams pacientu līdzmaksājumu samazināšanai. Jānodrošina pieejamība medikamentiem. VM pieprasītā 20 milj euro summa šobrīd ir mazāka nekā tā, kas būs vajadzīga pēc dažiem gadiem.
Kā vēl viens piemērs minama to pacientu situācija, kuru veselības stāvoklis atkarīgs no kompensējamiem medikamentiem un rehabilitācijas. Turklāt, jāņem vērā, ka ir arī slimības, ar kurām saslimst vecumā līdz 18 gadiem (zināms, ka no šā gada janvāra bērniem līdz 18 gadu vecumam zāles tiek kompensētas 100% apjomā), bet ārstēšana ar to nebeidzas, tā jāturpina arī, sasniedzot pilngadību. Ko darīt tiem bērniem un viņu vecākiem, kuri nespēj samaksāt savu daļu par zālēm?
Latvija veselības aprūpes pieejamības ziņā atpaliek ne tikai no attīstītajām Rietumeiropas valstīm, bet arī no Igaunijas un Lietuvas. Piemēram, salīdzinot visu trīs Baltijas valstu kompensējamo medikamentu budžetu, rēķinot izdevumus uz vienu cilvēku, Latvijā tas ir par aptuveni 30% zemāks nekā kaimiņvalstīs (Latvijā – 57 EUR, Lietuvā – 78 EUR, Igaunijā – 80 EUR). Tuvāko gadu laikā Latvijas veselības aprūpes budžetam būtu jāsasniedz vismaz Igaunijas un Lietuvas līmenis.
Kopš neatkarības atgūšanas, nemitīgi notiek Veselības aprūpes sistēmas reformēšana. Skatot retrospektīvi, reformu viens no galvenajiem uzdevumiem ir bijis panākt neiespējamo, ar nepietiekamu budžetu veikt brīnumu - apmierināt visas veselības aprūpes sistēmas vajadzības. Tā kā tas nav iespējams, tad nepietiekamā finansējuma daļa tiek uzlikta uz iedzīvotāju pleciem.
Diemžēl, liela sabiedrības daļa, t.sk. arī politiķi uzskata, ka veselībā tiek guldīta milzīga nauda un tā pazūd, kā Visuma melnā caurumā. Jāpiekrīt, nauda ir liela! Bet visam ir sava cena! Nav noslēpums, ka pakalpojumu izcenojumi, ko saņem ārstniecības iestādes ir noteikti nevis pēc reālām izmaksām, bet pēc "budžeta iespējām". No šejienes ik rudens katastrofa par neatliekamās palīdzības sniegšanas pārtraukšanu, jo finanses attiecīgās institūcijās beidzas septembrī-oktobrī.
"Nauda ir tik cik ir!". Nu jau bēdīgi slavenais izteiciens, kas patiesībā parāda varas bezspēcību un cinisko attieksmi pret iedzīvotāju, arī savu (varas pārstāvju) veselību. Esam vilkuši sarkanās līnijas veselības finansējuma jautājumos, reformējuši reformu reformas un rezultātā sliktākā situācija ES. Protams, var atrast nepilnības, kļūdas, bet ar zemāko finansējumu ES situācija labāka nekļūs. Jāinvestē tagad – šobrīd tas ir lētāk. Pretējā gadījumā investīcijas, kas būs nepieciešamas pēc vēl pāris gadiem, būs jau nesalīdzināmi lielākas (vēl vairāk slimnieku, ielaistas slimības, un tml).
Šai vienkāršajai valsts budžeta matemātikai jākļūst dominējošai.
Lai saglābtu vēl palikušo tautas daļu, ir neatliekami jāsamazina uz iedzīvotāju pleciem uzliktās veselības aprūpes izmaksas.
Iespējams, vienlaikus finansējuma palielināšanai būtu lietderīgi, veikt visaptverošu neatkarīgu auditu par naudas izlietojuma efektivitāti. Tas atrisinātu runu par "melno caurumu" pamatotību.
Ieguldīto naudu veselības aprūpē nevar vērtēt tikai kā valsts budžeta izdevumu daļas pozīciju. Tā ir investīcija nācijas saglabāšanā un attīstībā!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
