Foto: LETA
Vēl nav zināms, ko patiesībā nozīmē Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīkojums par karaspēka atvilkšanu no Ukrainas robežas. Tas var izrādīties gan uzmanības novēršanas manevrs, lai arī turpmāk varētu tikpat nekaunīgi kā līdz šim apgalvot, ka Krievija nav iesaistīta notikumos kaimiņzemē, kur tāpat iesūtīts pietiekami liels skaits krievu karavīru, bet tikpat labi tā var būt zīme, ka pašreiz Kremļa valdnieka vēlme pēc karošanas ir krietni vien atslābusi. Iespējami abi scenāriji un par labu katram no tiem iespējams minēt veselu virkni argumentu.

Armijas aizvākšana no "mācībām" Ukrainas teritorijas tuvumā var nozīmēt to, ka pietiekams daudzums palīgspēku bandītiskajiem karotājiem Donbasā jau ir nosūtīts un tie bez dzīvā spēka papildinājumiem var darboties ilgi. Visticamāk, pāri ukraiņu nekontrolētās robežas posmiem pārvests arī daudz tehnikas un munīcijas. 

Ar to tuvākajam laikam būs pietiekami, lai nepieciešamības gadījumā atjaunotu plašu karadarbību. Krievu atstātās vienības "separātistu" (bandītisko formējumu) kontrolētajā teritorijā, tiek lēsts, ka tie ir četri bataljoni (iespējams, pat vēl vairāk), var izdarīt nopietnus uzbrukumus un var arī uzturēt pastāvīgu spriedzi - apšaudot ukraiņu vienības un pie viena arī civilos iedzīvotājus, kā arī regulāri sarīkot kādu citu provokāciju. Tādā veidā īstenojot vienu no iespējamajiem Putina plāna punktiem - destabilizēt situāciju Ukrainas austrumos uz pietiekami ilgu laiku.

Var dažādi spriest, ko sasniedzis Putins. Sākumā viegli, gandrīz bez neviena šāviena, sagrābis Krimu (Rietumi nepārprotami uzstāja, lai ukraiņi nemēģina nosargāt savu teritoriju ar bruņotu spēku), taču pēc tam ieguvis tikai nelielu daļu no Donbasa, un pat koridoru uz Piedņestru nav spējis izveidot. Vai ar to viņam būs pietiekami? Diezin vai - Ukrainas sabiedrības lielākā daļa sākot ar bijušajiem valsts prezidentiem un beidzot ar lauku pašvaldības vadītājiem ir pārliecināti, ka likmes šoreiz ir daudz augstākas. Uz spēles ir likta visa Ukraina. 

To šajā valstī saprot gandrīz vai ikviens un nelolo naivas cerības, ka Putins viegli apstāsies. Toties šāda paļāvība vada Eiropas Savienības valstu un ASV vadītājus - viņi sagaida, ka Maskavai ar to būs pietiekami un Putins neies tālāk.

Kad Krima bija sagrābta, netrūka arī ieteikumu ukraiņiem par bruņotas aizstāvēšanās nepieciešamību. To ņēma vērā. Zerkalo nedeļi - analītiskā ik nedēļas avīze uzskata, ka krievu tankus nav spējusi apturēt visa starptautiskā diplomātija, to izdarījuši ukraiņu karavīri, par to samaksājot visaugstāko cenu. Vēl divas vērā ņemamas atziņas - ja nebijis šīs drosmes, nekādas Minskas sarunas nebūtu iespējamas, un otrā - Ukraina kļuvusi par ietekmīgu starptautiskās politikas subjektu pateicoties savu aizstāvju ārkārtējai drosmei.

Acīmredzamā Krievijas agresija (nav saprotams, kā to joprojām pamanās nesaskatīt daudzi Latvijas iedzīvotāji - Krievijas propagandas ieguvums), liela mēroga iebrukuma draudi panākuši to, kas ukraiņu sabiedrībai nebija izdevies visos 23 gados kopš neatkarības iegūšanas. Iegūta līdz šim neredzēta vienotība, gatavība darboties kopā galvenā mērķa sasniegšanai - valsts neatkarības nosargāšanai. 

Rīkojoties iegūta ticība sev un cieņa no citiem. Ļevs Lukjaņenko, sabiedriskais un politiskais darbinieks, bijušais parlamenta vairāku sasaukumu deputāts, viens no Ukrainas neatkarības akta pasludināšanas autoriem: "Pretēji Maskavas gaidītajam, ka ukraiņi sāks karot savā starpā, viņi apvienojās, saprotot, ka Ukrainas valstiskumu vajag aizstāvēt pret tādu spēku, kas 300 gadus ir ņirgājies par Ukrainu un neko citu izņemot ļaunu, tai nav devis."  Aleksandrs Pashavers, "Ekonomiskās attīstības centra" direktors: "Pašreizējais karš - tas ir process, kas pierāda pasaulei, ka mūsu valsts ir izveidojusies. Mēs nepadodamies diezgan spēcīgam ienaidniekam. 23 gadus mēs audzinājām cilvēkus, kam brīvība nozīmē tiesības uz pašrealizāciju." Irina Bekeškina, fonda "Demokrātiskā iniciatīva" direktore: "Tagad izrādījies, ka šo neatkarību vajag aizstāvēt un tā ir kļuvusi par vērtību".

Vai ukraiņu apņēmība, kas pilnā mērā tikusi apliecināta kaujās, ir apturējusi Putina iekarošanas plānus? Smags jautājums, uz kuru atbildes, visdrīzāk, nav pat Zbigņevam Bžežinskim. Taču skaidrs ir tas, ka beidzamajos mēnešos notikusī karadarbība ir mainījusi visus - gan konfliktā iesaistītās puses Ukrainu un Krieviju, gan mūs Eiropas Savienībā kā šo notikumu tuvākos kaimiņus. Arī XXI gadsimtā militārs spēks ir nopietns arguments un tam ir liela nozīme sarunās ar agresoru. Varbūt tieši tāpēc ir iespējama ieplānotā Ukrainas prezidenta Petro Porošenko un Putina tikšanās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!