Evija Ercmane: Parīzes traģēdijas atgādinājumi  (131)

Pirmais (autors - Valsts prezidents) - Latvijā nekas tāds nedraudot, jo, kaut gan mēs esam uzsākuši pusgadu ilgo ES prezidentūru, šī prezidentūra taču esot uz sadarbību un attīstību virzīts pasākums un attiecīgi pret tādu nevienam teroristam roka necelšoties.

Otrais (autors - Drošības policija) - asiņainie notikumi Parīzē apliecinot teroristu spējas Eiropā plānot un organizēt komplicētus uzbrukumus.

Trešais - Latvijas valstsvīri un sabiedrība lielā vienprātībā nosoda slepkavības franču satīriskā izdevuma redakcijā kā uzbrukumu preses brīvībai un Eiropas pamatvērtībām.

Sniegšu īsu skaidrojumu, kāpēc visi šie trīs apgalvojumi vismaz attiecībā uz Latvijas situāciju ir maldinoši un par ko patiesībā vajadzētu uztraukties mūsu valstij un tās sabiedrībai pēc asiņainā nozieguma.

Mūsu valsts vadītājs, kā zināms, ir ļoti lādzīgs un racionāls cilvēks. Teroristi ir pavisam citādi cilvēki. Viņiem ir sava loģika, un attiecībā uz terora aktiem tajā nav vietas nekādai sadarbībai un attīstībai. Iespējami lielai publicitātei un mērķa simboliskumam - tiem gan.

Tad nu varat paši atbildēt sev uz jautājumu - vai terora akts valstī, kas uzņēmusies ES Padomes prezidentūru (kuras laikā turklāt risināmais pamatjautājums ir migrācijas pieeja), ideāli atbilst šiem kritērijiem vai tomēr ne.

Mūsu Drošības policijai - kā jebkuras pasaules valsts drošības dienestiem - vienmēr katram gadījumam ir nepieciešami aizbildinājumi situācijai, ja kaut kas ir nepamanīts vai neizdevies.

Taču patiesībā Parīzē notikušais nekādā veidā nav uzskatāms par komplicētu uzbrukumu - atbrauca cilvēki ar automātiem, iebruka slikti apsargātā civilā objektā, ātri apšāva neapbruņotus ļaudis un aizbēga.

Sliktā ziņa ir tā, ka šādu objektu pat mazā valstī ir simtiem un tūkstošiem - pirms dažiem gadiem Izraēlas traģiskā pieredze parādīja, ka pat totāli mobilizētā valstī pie katra autobusa bumbu detektoru piestiprināt nevar.

Faktiski nepārvarami ir nevis komplicēti, bet tieši izcili primitīvi terora akti, kuru rīkotājiem nav žēl ne citu, ne savas dzīvības, un mani nedaudz biedē, ka struktūra, kam mūs no tādiem vajadzētu pasargāt, oficiālā paziņojumā demonstrē šādu neizpratni.

Visbeidzot, par to, kā Latvijas sabiedrība masveidā nosodot uzbrukumu preses brīvībai un Eiropas vērtībām - un attiecīgi atbalstot šo brīvību un šīs vērtības.

Var piekrist šim apgalvojumam tā pirmajā daļā - domāju (ceru), ka mūsu valstī patiešām būtu grūti atrast cilvēku, kurš atbalstītu aukstasinīgas slepkavības kā cīņas metodi ar nepatīkamiem uzskatiem un jokiem.

Pavisam cits jautājums - vai Latvijas sabiedrība patiešām atbalstītu šīs brīvības un vērtības nogalināto francūžu izpratnē, ja vien būtu par šo izpratni informēta un pati būtu kļuvusi par tās objektu?

Atzīšos godīgi - piederu pie tiem, kuri par šāda izdevuma pastāvēšanu un attiecīgi arī tā saturu neko nezināja līdz pat 7. janvāra notikumiem. Toties tagad jau zinu, esmu izpētījusi un ievērtējusi - ikviens interesents var bez īpašām grūtībām interneta dzīlēs atrast pietiekami daudz piemērus franču satīriskā izdevuma izpratnei par brīvībām un vērtībām.

Tāpēc arī varu uzdot pāris uzvedinošus jautājumus tiem, kuri tik pārliecinoši runā par Latvijas sabiedrības atbalstu šai brīvību un vērtību izpratnei.

Sakiet, lūdzu, kāda būtu jūsu reakcija, kādā mūsu pašmāju izdevumā (vai, vēl trakāk, kādā Krievijas laikrakstā) ieraugot izsmejošu zīmējumu, kurā jūsos noraudzītos četrrāpus nometušās Brīvības pieminekļa statujas atkailināta pēcpuse ar dažādām pikantām detaļām?

Tad turpat - kaut kas jūsu konservatīvajā un valstiskajā skatījumā pilnīgi nepieņemams, aizskarošs un pazemojošs, vienkārši šķebīgs par vēl dažiem Latvijas valstiskajiem, reliģiskajiem, tautiskajiem simboliem? Un vēl, un vēl?

Kāda būtu jūsu reakcija? Un kāda, kā jūs domājat (ņemot vērā, ka mūsu valstī par, piemēram, valsts karoga zaimošanu ir paredzēta kriminālatbildība), būtu mūsu valsts tiesībsargājošo iestāžu reakcija?...

Patiesība ir tāda, ka mēs dzīvojam valstī, kur sabiedrība laimīgā vai varbūt arī ne īsti laimīgā kārtā līdz šim ir tikusi pasargāta no visdažādākajām galējībām.

Gandrīz vai nopietnākais terora akts pie mums ir bijis pajolīgu nacionālboļševiku iespundēšanās Pēterbaznīcas tornī, gandrīz vai komplicētākais noziegums - piedraudēšana bankas darbiniecei ar pistolei līdzīgu priekšmetu.

Savukārt to, ko patiešām nozīmē runas brīvība visā tās daudzveidībā un krāšņumā (kura mums atbilstoši Eiropas vērtībā ir jāsaudzē un jālolo), Latvijas sabiedrība nav pat attāli apjautusi.

Parīzes traģēdija atgādina, ka tas viss var mainīties jebkuru brīdi.