Renāte Snipe: Absurda cīņa par bērna dzīvību pret vecākiem  (20)

Dzīves realitāte rāda, ka tādu gadījumu, kad bērni nonāk slimnīcā ar daudz nopietnākām saslimšanām nekā bronhīts un otīts, ir ne mazums, un ārsti allaž cenšas palīdzēt ne tāpēc, ka to liek likums vai zvērests, bet tāpēc, ka tas ir viņu aicinājums, pārliecība un apņemšanās mazo pacientu intereses turēt augstāk par savām.

Taču šis gadījums no pārējiem atšķirīgs ar to, ka mediķi tiek padarīti par ļaundariem un teju eksperimentu veicējiem, kas mērķtiecīgi nodarbojas ar kaitniecību. Vecāki mediķiem pārmet ne tikai neieinteresētību Monikas ārstēšanā, bet apzināti nepareizi veiktu terapiju. 

"Viņi grib mums atņemt to bērnu un darīt to, kas viņiem ir galvā un padomā," tā Monikas māte stāsta LTV ziņu raidījumā Panorāma.  Ja draudzējamies ar veselo saprātu, tad loģiski jājautā - kāds gan varētu būt pamatojums šādai ārstu rīcībai? Ārstu vienīgais uzdevums ir ārstēt pacientu. Un ne tā, kā ienāk prātā, nedz arī eksperimentējot, bet: pirmkārt, atbilstoši šīs saslimšanas vadlīnijām Latvijā, reto slimību gadījumos, kad tādas nav pieejamas, atbilstoši starptautiski atzītām publikācijām un pieejamajām rekomendācijām; otrkārt, ņemot vērā pacienta stāvokli dinamikā; treškārt, konsultējoties ar ārvalstu speciālistiem. 

Šajā sarežģītajā ārstēšanas gadījumā slimnīcas speciālisti pieturas pie visiem trijiem pamatprincipiem, taču lielākā daļa ārstēšanas procesā iesaistīto mediķu laika paiet diskusijās ar bērna vecākiem, kuri vienpersoniski uzskata, ka ārstēšana ir nepareiza un tai nepiekrīt.  Ārstu darbs šādā situācijā tiek paralizēts, un slimnīca paliek "sasietām rokām", noskatoties, kā bērna veselības stāvoklis pasliktinās, taču vecāki piekrišanu bērna ārstēšanai (kuru atbalstījuši arī ārvalstu speciālisti) nedod, taču no ārstēšanās slimnīcā arī neatsakās.  

Un šis ir iemesls, kāpēc slimnīca ir vērsusies pēc palīdzības gan pie bāriņtiesas, gan pie tiesībsarga, jo šajā procesā ir nepieciešams mediators, kurš nodrošina, ka bērna intereses tiek aizsargātas.  Un ne tāpēc, ka kāds vēlētos atņemt bērnu vecākiem, bet gan tāpēc, ka vismaz vienā jautājumā ar vecākiem esam vienisprātis - tālākais dialogs ar vecākiem ir ļoti apgrūtināts.

Tomēr situāciju jo nepatīkamāku padara fakts, ka paralēli sarežģītajam attiecībām ar vecākiem ārstniecības procesā, mediķiem lielu rūgumu sirdī atstāj tie apmelojumi, kuri regulāri izskan slimnīcas virzienā.  Likums mums aizliedz komentēt pacientu veselības stāvokli un ārstēšanas detaļas, tāpēc šajā jautājumā nepatieso pārmetumu slogs lai paliek uz ķengātāju sirdsapziņas. Taču tas, ko mēs drīkstam atspēkot, ir klajie meli, kas izskan par darba organizācijas procesu.  Mazā Monika (par iedzīvotāju ziedotiem līdzekļiem) ir bijusi uz konsultācijām pie diviem ārvalstu speciālistiem. Klīnika Somijā ir specializējusies šādu pacientu ārstēšanā. 

Viņu slēdzienu slimnīca, pieprasot no ekspertiem (jo ar to vecāki Latvijas mediķus nevēlējās iepazīstināt), saņēma jau pirms vairākiem mēnešiem, un speciālistu rekomendācijas apstiprina, ka Latvijā veiktā ārstēšana ir pareiza un atbilstoša, kamēr vecāki tiražē viedokli, ka ārsti Latvijā ignorē šīs rekomendācijas! Somijas speciālista atzinums, ka līdzšinējā ārstēšana un turpmākais ārstēšanas plāns, kuram vecāki kategoriski nepiekrīt, ir dokumentēts apjomīgajā slimības vēsturē.  Gada sākumā iedzīvotāji ziedoja līdzekļus, lai Monika varētu doties uz vēl vienu konsultāciju Izraēlā. 

Pēc atgriešanās no šīs vizītes slimnīca saņēma tikai analīžu rezultātus, kas sakrita ar Latvijā veiktajām.  Tad tika organizēts paplašināts konsīlijs, kur tika runāts ar vecākiem, kuri pieprasīja mainīt ārstēšanas taktiku, atsaucoties uz mutiskām Izraēlas ekspertu rekomendācijām, taču ar rakstisku slēdzienu ārstējošais personāls netika iepazīstināts līdz pat 31. marta vakaram.  Pēc tam, kad plašsaziņas līdzekļi izziņoja, ka Latvijas mediķi ignorē Izraēlas kolēģu ieteikumus, vecāki slēdzienu beidzot iesniedza arī BKUS (dokumentēts slimības vēsturē).

Ārstniecības likums nosaka, ka pacientu ar nieru slimību ārstē nefrologs, specialitātes nolikumā nav uzskaitītas diagnozes, kuras speciālists drīkst ārstēt, kuras nē. Somijas kolēģis, pie kura slimnīca atkārtoti, vēršas pēc padoma, un BKUS izstrādātā ārstēšanas taktika sakrīt ar viņa ieteikto, ir ar lielu pieredzi šādu pacientu ārstēšanā un viņam ir vairākas starptautiski atzītas publikācijas par somu tipa nefrotisko sindromu, bet arī viņa viedoklim vecāki pauduši neuzticību. Iesaistot sarunās arī Nacionālo Veselības dienestu, ir panākta vienošanās, ka atkal tiks apmaksāti ceļa izdevumi ekspertiem, kas ieradīsies konsultēt bērnu klātienē. 

Tāpat nevaram nekomentēt pacientu tiesību ekspertes Solvitas Olsenas teikto LTV raidījumā Panorāma, ka slimnīcā nav ievērota likumdošana, sasaucot konsīliju.  Konsīlijā bija pat vairāk nekā trīs eksperti. Protams, tie nebija vienas jomas speciālisti, jo meitenītes veselības stāvoklis, vecākiem atsakoties no bērna ārstēšanas, nu jau prasa plašāku speciālistu loka iesaisti, nekā prasīja sākotnējā diagnoze. Un konsīlijs, citējot tēvu, 'tika sasaukts pēkšņi', tāpēc, ka komplikācijas, kas radušās vecākiem, atsakoties no terapijas, arī paģēr pēkšņu rīcību, vadoties pēc veselības stāvokļa novērojumiem.

Ne vienam vien, iespējams, ir radies jautājums - ja meitenītes vecāki tik ļoti vēlas ārstēties ārzemēs, ar ko šī situācija ir atšķirīga no Dāvja situācijas, kad slimnīcas fondam bija iespēja savākt nepieciešamos summu puisēna ārstēšanai Filadelfijas klīnikā.  Dāvja gadījumā bija skaidrs, ka Latvijā nav iespējams nodrošināt šādai saslimšanai atbilstošu ārstēšanu. Taču Monikas gadījumā ārvalstu klīnikas ir apliecinājušas, ka, ārstējot šādus pacientus, tiktu pielietota tāda pat terapija kā Latvijā.