Edgars Pīgoznis: Vai riskēsim ar riska kapitāla pieredzi?  (7)

Nebaidoties izklausīties banāls, atļaušos teikt, ka liela nozīme riska kapitāla finanšu instrumenta iedarbināšanā nozīmīga bijusi valsts līdzdalība. Gods kam gods ne formālā un birokrātiskā, bet praktiskā un ieinteresētā valsts iesaistīšanās.

Minēšu tikai dažus no veiksmīgākajiem projektiem ar valsts atbalstītā riska kapitāla piedalīšanos. Mums labi pazīstamais kosmētikas ražotājs Stenders, kas darbojas 22 pasaules valstīs, ir izveidojis 195 veikalu ķēdi ar spēcīgu pozīciju Āzijas tirgū (piem., 110 veikali Ķīnā), sasniedzis 27 miljonu eiro mazumtirdzniecības apgrozījumu pasaules tirgū, 70% no saražotā eksportējot. 2013.gadā Stenders piesaistīja riska kapitālu, lai veiktu vēl lielāku uzrāvienu uzņēmuma attīstībā, kļūstot par zīmolu, kas atpazīstams globālajā tirgū un piesaistot pasaules līmeņa vadītāju.

Inovatīvo betona grīdu ražotājs Primeks pirms riska kapitāla piesaistes piedzīvoja ekonomiskās krīzes izraisītu apgrozījuma kritumu vietējā tirgū, bet, pateicoties piesaistītajam 1,4 miljonu eiro riska kapitālam, spēja kvalitatīvi pieteikt sevi eksporta tirgos franšīzes biznesa attīstībai un iesniegt patenta pieteikumu savai tehnoloģijai vairākās Eiropas valstīs, kā arī austrumu kaimiņvalstīs un pat Dienvidāfrikā, kāpinot uzņēmuma apgrozījumu gandrīz trīskārt - no 8 miljoniem eiro līdz 22 miljoniem eiro. 

Turklāt Latvijā izgudrotā un ieviestā tehnoloģija pirms diviem gadiem tika ļoti atzinīgi novērtēta pat tādā inovāciju un izgudrojumu lutinātā zemē kā ASV, iegūstot gada inovācijas balvu izstādē World of Concreet. Valsts ieguldītais riska kapitāls nu jau bija atgūts ar uzviju, kad pērnā gada sākumā vietējā riska kapitāla daļa tika pārdota starptautiskam investīciju fondam, kas turpina finansēt jau tālāku uzņēmuma attīstību.

Riska kapitāls nav gājis secen arī reģioniem, un kā vienu no spilgtākajiem piemēriem var minēt Saldū bāzēto maizes un konditorejas produktu ražotāju Matss, kam bija nepieciešami vien 250 tūkstoši eiro, lai no neliela ģimenes uzņēmuma, kas pārsvarā bija pazīstams kā svaigas maizes ceptuve, pārvērstos par nopietnu industriālo ražotāju, pārorientējoties uz produktiem ar augstāku pievienoto vērtību un eksporta potenciālu  saldētiem produktiem, konditorejas izstrādājumiem un pasterizētiem produkti, tādējādi palielinot eksporta īpatsvaru līdz 30% un eksporta tirgu dažu gadu laikā palielinot par 15%.

Tie ir tikai daži no veiksmes piemēriem, varētu minēt vēl un vēl. Labs piemērs ir Ventspilī attīstītā modernā un inovatīvā šķidro kristālu displeju ražotne Eurolcds, kas piesaistīto riska kapitālu ieguldīja ražošanas iekārtu iegādē, kā arī produktu attīstībā. Tas ļāva eksportēt 100% saražotā un Latvijā radīja pilnīgi jaunu nozari. Tāpat par veiksmes stāstu var uzskatīt jaunās paaudzes e-pasta mārketinga pakalpojumu sniedzēju Mailigen, kas pēc riska kapitāla piesaistes ne vien iekarojis klientus nu jau kopā no 100 dažādām pasaules valstīm, bet ik mēnesi kāpinājis apgrozījumu par 40% un arī palielinājis savu augsti kvalificēto darbinieku komandu no 14 līdz 23 speciālistiem. 

Šādu piemēru netrūkst vien 35 miljonu eiro lielajā valsts atbalstītā riska kapitāla portfelī, no kura kopumā investēts 88 straujas izaugsmes vietējos uzņēmumos un kas kopā piedzīvojuši apgrozījuma pieaugumu par 250%, sasniedzot 150 miljonus eiro, 70% produkcijas eksportējot un radot 1135 jaunas darba vietas un nodokļos samaksājot 18,7 miljonus.

Protams, lai tiktu pie šiem veiksmes stāstiem bija arī jātiek pāri pirmajām neuzticēšanās un birokrātijas grūtībām. Īpaši saistībā ar valsts piešķirtā riska kapitāla pārvaldnieka izvēli smagnējā un laikietilpīgā iepirkuma procedūrā ar konkursa un zemākās cenas kritērijiem, kas pārsūdzēšanas iespēju dēļ ievērojami paildzināja  procesu, kā arī draudēja to padarīt neelastīgu un uzņēmējiem grūti izmantojamu.

Taču Latvijas Garantiju aģentūra (LGA) kā riska kapitāla programmas pārraudzītājs ir spējis veiksmīgi mācīties no savām kļūdām, pilnveidoties un kļūt par patiesu atbalsta punktu uzņēmējdarbības un ekonomikas attīstībai.

Tomēr šķiet, ka augšanas grūtības būtu pārvarētas, bet ļoti nopietni sevi piesaka, tēlaini izsakoties, pubertātes problēmas. Ar to es domāju Latvijas Garantiju aģentūras pievienošanu Attīstības finanšu institūcijai. Protams, var saprast vēlmi veidot vienotu valsts atbalsta institūciju, tādējādi koncentrējot enerģiju un resursus, tomēr veids, kādā tas notiek, vedina domāt, ka līdz ar šo reorganizāciju veiksmīgi sāktā riska kapitāla programma vai nu tiks atsviesta par vairākiem gadiem atpakaļ vai vispār iznīks.

Kas man ļauj to tik droši teikt?

Nav noslēpums, ka Attīstības finanšu institūcija tiek veidota uz bijušās Hipotēku un zemes bankas, tagad Altum bāzes, kas nāk ar pavisam citu darbības stratēģiju, pieredzi un prasībām pret darbiniekiem un rezultātiem. Ja LGA kā savu darbības modeli izvēlējās kompaktas un augsti kompetentas komandas mērķtiecīgu, elastīgu un ātru darbību, tad valsts finansētā banka ir devusi priekšroku stingrai un skrupulozai birokrātiskās procedūras ievērošanai, darbinieku un pieejamības punktu decentralizācijai, izvēršot darbību reģionos un zināmā mērā arī pildot sociālo funkciju, kā arī garām pieteikumu izskatīšanas procedūrām utt.

Būtu grūti iedomāties, kā šīs divas darbības filozofijas pēc mākslīgas apvienošanas varētu sadzīvot zem viena jumta, īpaši tādēļ, ka kā virsspēlētājs šajā procesā ir izraudzīta tieši banka. No neoficiāliem avotiem tapis zināms, ka darbs jaunajā Attīstības finanšu institūcijā piedāvāts tikai vienam no LGA riska kapitāla programmu apkalpošanā iesaistītās jau tā mazskaitlīgās komandas, bet pārējie jau savas zināšanas un pieredzi šajā jomā ir gatavi izmantot pie citiem darba devējiem.

Līdz ar to mani māc ļoti nopietnas šaubas, ka bez vairāku gadu garumā uzkrātās pieredzes un arī izveidojušās spēcīgās komandas pārņemšanas, jaunā Attīstības finanšu institūcija spēs turpināt riska kapitāla programmu attīstību no tiem sasniegumiem, kas jau ir mūsu rīcībā, vēl vairāk pilnveidojot un attīstot šo iespēju. Tieši pretēji pastāv ļoti liels risks, ka atkal no jauna nāksies iziet visu to grūtību un kļūdu posmu, kurš šķita jau aiz muguras.

Līdz ar to Latvijas Privātā un Riska kapitāla asociācija uzskata, ka pastāv divi kvalitatīvi attīstības scenāriji, kas nepakļautu riska kapitāla pieredzi neapdomīgam riskam. Viens ir nodot šīs jomas pārraudzību Eiropas Investīciju fondam, kas ir lielākais un profesionālākais riska kapitāla investors, kā to ir darījušas daudzas citas Eiropas valstis, tajā skaitā Lietuva un Igaunija, tādējādi atzīstot, ka mums pašiem trūkst kompetences. Šādā gadījumā EIF piedalītos ar saviem finanšu resursiem un Latvijas uzņēmējiem pieejamais naudas apjoms būtu par desmitiem miljonu lielāks, kā arī būtu vieglāk piesaistīt ārvalstu privātos investorus, kas vieglāk uzticas starptaustiski atzītai finanšu institūcijai. 

Otrs būtu, domājot par valsts aparāta reorganizāciju, saglabāt un saudzēt jau iegūto pieredzi, nevis veikt uz papīra skaisti uzzīmētas darbības, lai uzspodrinātu attīstības finanšu instrumentu pārvaldības tēlu. Diemžēl neredzu, ka jaunajā AFI komandā būtu tie nedaudzie speciālisti, kurus valsts par saviem līdzekļiem ir izglītojusi un izaudzinājusi. Neesmu pret riska kapitāla programmas iekļaušanu vienotā finanšu institūcijā, taču tas ir jādara atbildīgi un komandai, kas to pārvaldītu, ir jābūt profesionālai un ar izpratni par nozari.