Cilvēktiesības uz pēcpuses implantiem
Viena no Rietumu pasaules pamatvērtībām un tās idejiskajiem dzinuļiem ir individuālisms - prasība dot personai absolūtu brīvību un absolūtas tiesības. Šīs idejas nekritiska evolūcija, roku rokā ar patēriņa iespējām, gluži loģiski noved, pārfrāzējot šobrīd ļoti aizmirsta marksisma teorētiķa teikto, pie egoisma kā individuālisma augstākās stadijas. Šodien par Rietumu demokrātijas pienākumu tiek uzskatīts aizstāvēt personu brīvību realizēt jebkādas iedomas un iegribas, atbilstoši rīkoties un lepoties ar sevi. "Es drīkstu darīt visu, ko uzskatu par sev vajadzīgu vai vienkārši tīkamu, pilnībā nerēķinoties ne ar citiem, ne ar savas rīcības sekām - protams, ja tikai varu atļauties savas kaprīzes!"
Rodas iespaids, ka lidmašīnu bāzes kuģi, bezpilotu kaujas lidaparātu miriādes un visa NATO militāro varenība kalpo, lai sargātu cilvēktiesības ikvienam - kam maks atļauj - tiesības iešūt implantus jebkurā ķermeņa vietā, mitināties barokamerā vai noalgot surogātmāti, lai tiktu pie "sava" bērna. Tāpat, protams, arī tiesības ar to visu izrādīties masu medijos, raisot mazāk turīgas publikas apbrīnu un skaudību. Šo grandiozo prioritāšu fonā sen malā ir nobīdītas ikviena cilvēka tiesības uz "Dzīvību, Brīvību un tiekšanos pēc Laimes" vai "brīvība no trūkuma un no bailēm". Tāpēc nevajag liekulīgi brīnīties, kādēļ demokrātijas vērtības visā pasaulē zaudē pievilcību. Turklāt tajās jūtas vīlušies gan cilvēki, kam tādas ir garantētas, gan tie, kuriem tās ir liegtas.
Egoisms spēj būt ne tikai dziļi vienpersonisks - tam ir arī ģimenes vai klana, etniskās kopienas vai nacionālas valsts mērogi. Globālā politika ir iegājusi visaptveroša un neslēpta savtīguma laikmetā, kas tai rada pilnīgi jaunus "spēles noteikumus". Nacionālo egoismu no Rietumu demokrātiskās civilizācijas mācās un pārņem visa pārējā pasaule. Tas, ka reģionālās lielvaras mēdz sevi pretstatīt Rietumiem un to vērtībām, nav traucēklis: kā jūs ar mums, tā mēs ar jums - cita ceļa vienkārši nav. Turklāt nav nekas ārkārtējs - egoisma dominances periodi cilvēces vēsturē ir piedzīvoti vairākkārt. Šodienas "tautu staigāšana" Viduseiropā pārāk tieši atgādina par Senās Romas norietu. Tikpat nepievilcīga analoģija ir Trīsdesmitgadu kara (1618-1648) laiks.
Nav eiroegoisma - nav vienotības
Viens no ES šodienas problēmu cēloņiem ir nespēja īstenot uz Berlīnes mūra drupām radušos vīziju par "eiropiešu nāciju". Ja tiešām mēs varētu izveidot kopējās vērtībās un mērķos, cerībās un maldos sakņotu identitāti, kas apvienotu pusmiljardu cilvēku, tad, iespējams, taptu arī eiro-egoisms. Tas mudinātu mums uzspiest savas kopējās savtīgās intereses citām pasaules daļām - NAFTA, BRIC, Eirāzijas projektam, Latīņamerikai utt. Taču mēs to nespējam. Tā vietā sākam arvien atklātāk plēsties savā starpā. Tāpēc atliek tikai morāli nobriest nepatīkamajiem mirkļiem, kad citi lielie globālie spēlētāji izdevīgā brīdī uzspiedīs ES savā egoismā sakņotās prasības.
Dalībvalstu nacionālais egoisms noārda eiropejiskās kopības ideju. Eiropieši jūtas noguruši viens no otra, vīlušies atklājumā, ka "viņi" ir kaut nedaudz, bet citādāki nekā "mēs". Visi agrākie nacionālie stereotipi patlaban atdzīvojas karikatūriski izspīlētā veidā. Atkal pašsaprotama ir nelabojamā salinieku mentalitāte, britiem atsvešināti noraugoties pār Lamanšam uz pārējo Eiropu. Vācieši ar savu kārtības mīlestību, finanšu disciplīnu un ekonomisko efektivitāti kārtējo reizi, šķiet, pilnīgi nolemti dominēt šajā pasaules daļā - ciešot no citu nāciju ienaida un atgādinājumiem par pagātnes grēkiem.
Franču politiķi iedomājas esam tiesīgi Eiropu nesaudzīgi pārveidot un virzīt pēc saviem ieskatiem, redzot sevī kardināla Rišeljē un, protams, Napoleona gara mantiniekus. Polija, kas jūtas kā "beidzot atkal lielvalsts" - ticot, ka arī tā spēj uzspiest Briselei savu gribu, un, sapņojot sev atgūt senlaiku klātbūtni Melnās jūras krastos. Savukārt ungāru politikas veidotāji runā un uzvedas gluži kā valdnieka Atilas vai citu teiksmainu huņņu karavadoņu reinkarnācijas, utt.
Humānās katastrofas cilvēktiesību vārdā
ES ir tikai samazināts un pat "diētisks" modelis problēmām, ar ko šodien, vispārējā egoisma laikmetā, saskaras pasaule kopumā. Starptautisko līgumu ignorēšana ir kļuvusi par vispārpieņemtu normu, kas noved pie starptautisku organizāciju degradācijas. Agrāk, "aukstā kara laikos", tā uzvesties reizēm drīkstēja tikai stiprie - ASV un PSRS. Arī ne pārāk bieži, lai citiem nerastos kārdinājums. Tagad praktiski ikviena valsts spēj pārkāpt pašas uzņemtās saistības. Pat savstarpējās diplomātiskās norunas vairs nedarbojas.
Katrs politiķis to šodien apzinās, katrs samierinās, jo cits nekas neatliek. Tagadējās lielvaras, ieskaitot ES, domā, ka gan viss kaut kā noregulēsies pats no sevis. Mazās valstis, redzot lielo "stabilitātes garantu" apjukumu, jūtas atstātas katra savā vaļā. Neviens nevar neko droši plānot, nākotne šķiet pilnīgi neskaidra, biedējoša - tādēļ sākas vispārēja "zobenu kalšana", savstarpēja norobežošanās un "suverenizēšanās". Japāna mainīja konstitūciju, dodot saviem "pašaizsardzības spēkiem" tiesības doties militārās misijās (karot) ārpus valsts - tas liecina, cik zema ir valdības paļāvība, ka kaimiņi varētu joprojām ievērot savstarpējos līgumus un izjust bijību pret ASV karabāzi Okinavā. Līdzīga attieksme valda Turcijā, kas negaidīti iejaucās Sīrijas konfliktā, preventīvi sargājot savu iekšējo stabilitāti un piespiežot NATO steigšus apliecināt bezierunu lojalitāti dalībvalsts centieniem.
Tagad vairs nav nekādu agrāko "pasaules policistu". ASV joprojām jūtas kā "demokrātijas garants" attālos pasaules nostūros, taču pēc Irākas, Afganistānas un Lībijas ikvienam kļuva skaidras lielvalsts iespēju robežas un tās rīcības efektivitāte. Starptautiskie militārās iejaukšanās centieni ir pilnībā diskreditēti: cerot ieviest problēmvalstīs demokrātiju, tiek radīts institucionāls haoss un neglābjami uzrādās "glābēju" savtīgie ekonomiskie nolūki. Tāpat visi cēlie cilvēktiesību saglabāšanas centienu rezultāts ir vienīgi neattaisnota cilvēku iznīcināšana, viņu atstāšana bez drošības, iztikas iespējām, veselības aprūpes, izglītības. Tāpēc jo plašāk šodien tiek definētas cilvēktiesības, jo vairāk un demonstratīvāk tās tiek pārkāptas.
Cik tālu var iet nesodāmības apziņas kurbulēta visatļautība? Visu acu priekšā ir Ziemeļkoreja ar savām raķetēm, Somālijlendas pirāti vai "Islāma valsts" galvu griezēji, kuri uzskatāmi apliecina: nekādas pasaules valdības nav, nebūs un nemaz nevar būt. Sen zudušas ilūzijas, ka ANO varētu būt instruments globālu kopējo vērtību attīstībai un visām nācijām vienoti saistošas "bauslības" ievērošanai. Šī organizācija, kā uzskatāmi uzrādīja tās pēdējā sesija, patlaban spēj kalpot vienīgi par "globālu kanceli" un īslaicīgu alianšu slēgšanas platformu. ANO mītnēs Ņujorkā un Ženēva dažādas valstu un reģionu koalīcijas var publiski demonstrēt citiem grupējumiem savu attiecīgā brīža nostāju un kārtot savstarpējus rēķinus.
Aizokeāna egoistiskais glābējs
Patlaban mēs paši sev laupām cerības uz ES globālu līderību vismaz kā ekonomiskai lielvarai. Mūsu savienības pastāvēšanas jēga sakņojas spējā būt globālās ekonomikas smaguma centram - nu, vismaz vienam no galvenajiem - un citur pasaulē pievilcīgam dzīvesveida modelim. Šodien pasaulē strauji veidojas jaunas ekonomiskās un politiskās konsolidācijas bloki, jaunas "ģeoloģiskās plātnes": BRICS, Šanhajas sadarbības organizācija, Ķīnas "Zīda ceļa ekonomiskās joslas" programma, arī Eirāzijas ekonomiskā savienība. Tām visām ir mērķis konkurēt ar ES, apsteigt un ideālā gadījumā, protams, padarīt to par savu ekonomisko vasali. Turklāt šajā cīņā par ekonomisko dominanci viens vai otrs valstu grupējums nevis vadīsies pēc Pasaules Tirdzniecības organizācijas regulām vai citiem starptautiskiem līgumiem, bet mēģinās ieviest sava egoisma diktētus "spēles noteikumus".
Ir naivi cerēt, ka vismaz šie procesi spēj Eiropas politiskajos līderos un intelektuāļos uzkurināt apņēmību nepieļaut, ka beidzot iestājas jau gandrīz gadsimtu piesauktais "Vakarzemes noriets". Šodien ES nav tādu reāli iespējamu risinājumu un risinātāju, kas ļautu tai pašai pārvarēt nacionālā egoisma uzplūdu radīto dezintegrācijas gaitu.
Hipotētiski var pieļaut, ka - tāpat kā pirms septiņdesmit un vairāk gadiem - par Eiropas glābēju kļūst ASV. Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības - ja vien ES dalībvalstis un interešu grupas tiešām spēs vēl par to vienoties - saaudzētu koptirgu ar tās ekonomiku (un, protams, ar Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgumu NAFTA). Iespējams, šāds rezultāts spiestu ES reintegrēt sevi, lai šajā partnerībā nebūtu neslēpts "nabaga radinieks". Taču Vašingtonas palīdzība ES, protams, nevar būt nesavtīga. Tā apkalpo savas nacionālās intereses - ASV nacionālo egoismu. Tas ir efektīvs, agresīvs un pat veselīgs, jo tā pamatā, atšķirībā no ES "multi-egoisma", ir valsts politiskās elites nesatricināms konsensuss. Neraugoties pat uz visiem republikāņu dusmu izvirdumiem par administrācijas darījumu ar Irānu.
Tikai nacionālo interešu vārdā ASV uztur NATO un nodrošina militāru atbalstu saviem Eiropas sabiedrotajiem. Tagad tā vēlas klaji egoistiski palīdzēt eiropiešiem tikt galā ar pašapziņai sāpīgu traumu - ES nespēju kļūt par vērā ņemamu militāro faktoru. Neraugoties pat uz to, ka problēma tika savlaicīgi apzināta, turklāt ES rīcībā būtu iespaidīgs bruņojuma rūpniecības potenciāls, vairākas spēcīgas nacionālās armijas. Divām dalībvalstīm ir pat savi kodolieroči, tagad arī Vācijai iedotie. Uz ASV fona Eiropas militārā mazspēja ir īpaši uzkrītoša, bet atkarība no transatlantiskā sabiedrotā - vienkārši pazemojoša. ES un Krievijas attiecību saspīlējums dāvāja Vašingtonai tiesības vadīt - ar NATO starpniecību - Eiropas militārā spēka audzēšanu, beidzot piespiežot eiropiešus veidot "2%+" militāros budžetus.
Krievija - ideālists, kurš labojas
Vispārēja egoisma laikmetā, kad ikviens globālās (vai reģionālās) politikas spēlētājs cenšas realizēt savas intereses uz citu rēķina, Krievija joprojām izskatās kā "baltais zvirbulis". Jo tās rīcību, kur citas - merkantilas, normāli (bez jebkādas ironijas!) savtīgas - valstis saskata nostaļģiska pašlabuma apsvērumus (impērijas atjaunošana u.tml.) - motivē dziļi vēsturisks altruisma imperatīvs. Tā ir gluži vai nelabojama vēlme - steigties palīgā, glābt un lolot. Jūtu uzplūdā, protams, nepainteresējoties, vai glābtais un lolotais vispār to pats šos "lāča apkampienus/pakalpojumu" vēlējās. Tik brīnumains rezultāts ir radikāli komunistisku ideālu iepotēšanai nācijā, kuras apziņu tūkstošgadi formēja Bizantijas pareizticība.
Tas izskaidro izšķērdību, ar kādu PSRS atbalstīja savus patiesos un fiktīvos sabiedrotos visā pasaulē, principiāli kaunoties izvērtēt savu investīciju sasniegto niecīgo rezultātu. (Savukārt Ķīnā šo pašu marksisma ideālu lokalizējums savienojumā ar ķīniešu tradicionālo reliģiju un garīgo mācību uzturēto vērtību sistēmu rezultējies reālā - ekonomiskā un militārā - lielvarā, vienā no diviem galvenajiem pasaules egoistiem.)
Jebkura veselīgi egoistiski domājoša valsts Krievijas vietā izrēķinātu iespējamās sekas un zaudējumus, ko radītu Krimas pievienošana, lai ar tīru sirdsapziņu atteiktos no šādas rīcības. Krievija cieš, sten un pukojas - bet jūtas rīkojusies pareizi, izglābusi tautiešus. Arī tagad, pēc "sankciju kara" kārtējās eskalācijas un neskatoties uz daudzām citām rūgtām ārpolitiskām neveiksmēm, Maskavas diplomātijas veidotājiem reizēm ir grūti piespiest sevi atcerēties, ka pašlabums ir labs, bet nesavtība slikta.
Šī Krievijas vēl galīgi neizskaustā atšķirība turpina nervozēt un saniknot citas - normālas, merkantilas - valstis: "Ko tas lācis īsti grib panākt, tēlojot labiņo un cienājot ar medu?" Kaut arī ik pa laikam kāda no tām cer uz Krievijas atsaucību un iemanās to izmantot - te Francijai kaut ko vajag, te Grieķijai vai Serbijai. Pat ASV nav nekādu iebildumu pieņemt Krievijas palīdzību karadarbībai pret "Islama valsti". Taču pārmaiņas vēlamajā virzienā - ļaujoties egoisma trendam - Krievijā ir jūtamas. Kad šī valsts galīgi atbrīvosies no visām altruisma ilūzijām, tā tiešām kļūs par būtisku globālās drošības faktoru. Maskavas manevri, izmantojot militāro atbalstu Sīrijas valdībai savam dialogam ar ASV, liecina, ka Krievijas diplomātijas "atveseļošanās" process norit ļoti strauji.
Kopsavilkums
Tagadējais egoisma laikmets nav ne atceļams, ne jebkādi citādi pārvarams ar moralizēšanu un ētisku mobilizāciju. Šis brīdis vienkārši ir jāizdzīvo līdz tā loģiskam sairumam - gluži kā savā laikā "aukstais karš", lai vietā nāktu kāda jauna, acīmredzami optimistiskāka tendence ar kārtējo "vēstures beigu" solījumu.
Protams, šādā laikā, kad "muļķu nav" un ikkatra valsts jūtas tiesīga īstenot tās savtīgās intereses pieejamo iespēju un resursu robežās, pieaug starptautiskā spriedze. Tieši tādēļ arī visur pasaulē rodas spēcīga vēlme radīt šim laikam, kopējus racionālas sadzīvošanas noteikumus, lai tie iezīmējot, mazākais, vispārējās egoistiskās anarhijas "sarkanās līnijas".
Globālās politikas attiecībām, apzinoties tagadējos riskus, ir vajadzīgs pilnīgs restarts. Tā procedūra ir jau vismaz divreiz aprobēta pēc abiem pasaules kariem, tāpat arī zināmā mērā Helsinkos 1975. gadā - jārīko pasaules (attiecīgā brīža reālo) lielvaru miera konference, kas izstrādā globālo dienaskārtību un tās īstenošanas noteikumu tuvākajām desmitgadēm. Mazās valstis, protams, ņurdētu par lielo valstu diktātu - vāji slēpjot savu apmierinājumu, ka atkal pastāv skaidri un visiem kaut cik saistoši "spēles noteikumi".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
