Cehs.lv: Lauku skolu likvidācija - Latvijas glābiņš
Foto: Cehs.lv kolāža

Atsaucot atmiņā bērnības vasaras, kad ciemojos pie lauku radiem, prātā nāk lepnums, ar kādu viņi dižojās pilsētnieku priekšā. "Es jau kopš piecu gadu vecuma ganīju cūkas," pūšot man sejā paradontīta piesmirdinātu elpu, pukstēja attāla radu večiņa. "Kad es gāju ganos, mēs kājas sildījām govs pļekās," vectēva brālis lielījās, norādot uz manu vārgulību un izlutinātību. Toreiz viņiem izdevās sasniegt savu mērķi, un es patiešām jutos kā mīkstpēdiņš - pilsētnieks, kurš neko nejēdz no patiesās dzīves.

Bet tagad patīsim laiku desmit gadus uz priekšu. Kad paralēli studijām biju sācis arī strādāt, ar lielu sajūsmu un entuziasmu iegādājos savu pirmo auto. Tas bija vairākus gadus vecs "Ford Focus" ar nelielu noskrējienu, bet neskaidru vēsturi un iepriekš sists tik stipri, ka rāmis joprojām bija šķībs, riepas dila nevienmērīgi, lietus laikā salonā nāca ūdens, bet radio ķēra tikai LR2. Toreiz nekas no tā nebija svarīgi – galvenais, ka savs autiņš un tā sniegtā neatkarības un vīrišķības sajūta.

Kā jau tipisks pirmā auto prieka pārņemts jaunais šoferis, vēlējos savā sajūsmā dalīties, tāpēc mēdzu ņemt stopētājus. Jāatzīst, ka ne vienmēr sarunas starp mums izvērtās tik raiti, kā gribētos, tomēr tas bija labāk nekā braukt klusumā. LR2 toreiz uzskatīju un joprojām uzskatu par tādu atkritumu, ka labāk klausītos mirstošu kucēnu gaudās, nekā ļautu šlāgeriem izvarot savas smadzenes.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!