Eduards Liniņš, 'Rīgas Laiks': Romas ēnā  (76)

"Šī aglomerācija, ko dēvēja un dēvē par Svēto Romas impēriju, nekādā ziņā nebija nedz svēta, nedz Romas, nedz impērija," savulaik Voltērs rakstīja par Vācu ķeizarvalsti - vienu no daudzajiem pretendentiem uz Senās Romas idejisko un politisko mantojumu. Latīņu imperatoru kaldinātais "zīmols" izrādījās tik ietekmīgs, ka vēlākajos gadsimtos uz kādu daļu no tā reputācijas pretendējuši gan jau piesauktie vācu ķeizari, gan arī katoļu baznīcas pontifices maximi, proti, pāvesti, Romanovu dinastijas cari un Osmaņu sultāni, Napoleons Bonaparts un Benito Musolīni.

Tieksme saistīt sevi ar Romas impēriju eiropiešiem bijusi aktuāla visos laikos, tādēļ Romas impērijas liktenis kā Eiropas likteņu pirmmets gluži neizbēgami ievijies mūsu domāšanas veidā par šo pasaules daļu. Viens no modernās historiogrāfijas pamatlicējiem Edvards Gibons (1737-1794) savu mūža darbu "Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture" esot iecerējis, jaukā rudens pievakarē sēžot Kapitolija drupās un iztēlojoties tur reiz staigājušos valdniekus un valstsvīrus. Viņa iedvesmota, vēstures zinātne pāris nākamos gadsimtus nepagurusi uzdod jautājumu par antīkās lielvalsts sabrukuma iemesliem, hipotēžu skaitam nu jau sniedzoties simtos.

"Sākot ar 18. gadsimtu, mēs esam bijuši apsēsti ar šo [Romas] sabrukumu: tā uzlūkota kā ikviena pagrimuma arhetips un līdz ar to - kā mūsu pašu baiļu simbols," raksta mūsdienu amerikāņu vēsturnieks Glens Bauersoks. Nīderlandes premjerministra Marka Rites frāze par nepieciešamību sargāt "impērijas" robežas pret "barbaru" invāziju, lai mūs nepiemeklētu Romas liktenis, pirmām kārtām ir nodeva šim eiropeiskās vēstures uztveres arhetipam. Tomēr, tā kā nozīmīgas Eiropas valsts vadītājs jauši vai nejauši ir uzstiepis šodienas situācijas ādu uz vēsturisku stereotipu liestes, droši vien ir vērts pārbaudīt, vai viņa izteikumā ir kāds patiesības grauds.

Manuprāt, Eiropas Savienība ar Romas impēriju salīdzināma mazākā mērā nekā jebkurš cits daudznacionāls valstisks veidojums, kas Eiropā pastāvējis kādā no iepriekšējiem gadsimtiem, - kaut vai tāpēc, ka ES vēl ne tuvu nav valsts. Varas centram Briselē ir deleģēta tik neliela daļa no dalībvalstu suverenitātes gan finanšu resursu, gan ārpolitisko un aizsardzības lēmumu pieņemšanā, ka uzlūkot to kā kādu "ceturto Romu" varētu tikai valstiskās mazvērtības kompleksa mākti eiroskeptiķi. Senās Romas impērija veidojās nepārprotamas un ļoti aktīvas agresijas rezultātā, kas atsevišķiem pētniekiem (piemēram, Arnoldam Toinbijam) licis šai procesā saskatīt tai sekojošā sabrukuma iemeslu - valsts, kas tiecās pēc resursu sagrābšanas, nevis to radīšanas, varēja pastāvēt vien tikmēr, kamēr pastāvēja šī sagrābšanas iespēja.

Eiropas Savienības veidošanās un paplašināšanās procesā grūti saskatīt agresīvu ekspansiju, kas tādējādi kompensētu iekšējās attīstības trūkumu (lai gan šībrīža Krievijas propagandas ekvilibristi, protams, pamanās). Ja jau meklējam pagātnes analoģijas šodienas Eiropas Savienībai, tad es visdrīzāk šādai analoģijai piedāvātu augšminēto Svētās Romas impēriju vēlajos viduslaikos un jauno laiku sākumā, kad vācu zemju firsti kļuva faktiski neatkarīgi no ķeizara varas; un arī šis salīdzinājums, protams, attiecas tikai uz "impērijas" varas centralizācijas līmeni, bet ne uz attīstības procesu vērtējumu. Protams, ja ir vēlēšanās, cauri Balkāniem šogad plūdušajā ļaužu masā var saskatīt līdzību ar vestgotiem, frankiem vai vandaļiem, kuri, kara un bada dzīti, meklēja patvērumu Romas impērijā.

Var mūsdienu Eiropas līderu sejām piekabināt to 4. gadsimta imperatoru maskas, kuri vispirms vieglprātīgi pārlaida šos migrantus pāri robežai, solot pārtikas normas un apmešanās vietas, bet pēc tam netika galā ar "krīzes vadību".

Tomēr daudzās hipotēzes, kādas veltītas Romas impērijas bojāejas iemesliem, vairāk vai mazāk sakrīt vienā aspektā: impērija bija iekšēji novājināta tiktāl, ka vairs nespēja efektīvi rīkoties. Ir autori, kuri uzskata, ka 4. gadsimtā daudzas Ro­mas provinces ne vien iedzīvotāju un karotspējīgo vīriešu skaita ziņā, bet arī tehnoloģiski un organizatoriski sāka atpalikt no otrpus robežai mītošajām barbaru ciltīm. Vieni pētnieki kā noteicošos redz politiskus un militārus iemeslus - seno republikas politisko struktūru demontāžu, impērijas pārvaldes neefektivitāti, pārāk lielu armijas ietekmi valsts pārvaldē. Citi izvirza sociālekonomiskus faktorus - budžeta plānošanas trūkumu, sīkos zemes īpašniekus un amatniekus izputinošo nodokļu sistēmu, līdz ar to - saimnieciskās dzīves un ražošanas panīkumu, sevišķi valsts rietumdaļā.

Vēl citi min medicīniskus iemeslus - baku, masalu un citas epidēmijas vai saindēšanos ar svinu, kas lietots virtuvē un ūdensvadu caurulēs. Jau 19. gadsimta otrajā pusē parādījās arī teorijas, kas Romas impērijas bojāeju skata nevis kā kata­strofu, bet gan kā nepieciešamu novecojušas un attīstību kavējošas struktūras noārdīšanu (piemēram, saskaņā ar amerikāņu antropologa Džozefa Teintera pētījumiem iedzīvotāju uzturs vairākās bijušajās impērijas provincēs pēc tam, kad tās kļuvušas par barbaru karalistēm, uzlabojies).

Visā šajā uzskaitījumā grūti saskatīt līdzību ar šībrīža Eiropu - joprojām vienu no vidēji visbiezāk apdzīvotajām un turīgākajām pasaules daļām, kuras iedzīvotāju sociālais nodrošinājums (lai arī nevienmērīgi sadalīts starp dažādām "impērijas provincēm") ir nesalīdzināmi dāsnāks nekā lielum lielajam vairumam pārējās pasaules iedzīvotāju; kuras militārie spēki (kaut krietni retāk un saudzīgāk nekā pirms kāda nieka gadsimta) veic karadarbību potenciāli bīstamo "barbaru" teritorijās (Lībija un Sīrija ir tikai svaigākie piemēri). Katrā ziņā potenciāli bīstamās "barbaru zemes" - Ziemeļāfrika, Tuvie Austru­mi, Afganistāna u.c. - nevienā no šiem aspektiem ne tuvu nešķiet pielīdzināmas Eiropas Savienībai.

Tas, kas man šķiet pielīdzināms, ir "impērijas" pievilcība un prestižs "barbaru" acīs. Viss Romas lielvalsts sabrukuma process un arī tālākā Rietumeiropas attīstība "uz Romas drupām" liecina par ienācēju cieņu pret romiešu iedibināto lietu kārtību, viņu civilizācijas sasniegumiem un bijušo varenību, kurai tik daudzi tiekušies līdzināties. Un arī tagad "tautu staigāšanas" galvenais motīvs joprojām ir ienācēju vēlme dzīvot "Romā" un kļūt par "romiešiem".