Anda Čakša: Medicīnas tūrisms vai mantkārīgie labdari  (60)

Parasti runa ir par estētisko medicīnu un tur spēles noteikumi ir skaidri - abu pušu apzināts lēmums sadarboties uz visiem skadriem, zināmiem un izdevīgiem nosacījumiem. Speciālistam ir piedāvājums, kas izdevīgs pacientam, kurš par to samaksās no saviem līdzekļiem un šis process noritēs bez viltus un madiem.

Tiktāl viss liktos labi, jo medicīnas tūrisms ir nozare, kas papildina darba vietas, veido ieņēmumus uzņēmējam un nodokļu maksājumus valstij. Taču situācija kļūst mazāk viennozīmīga, kad runa vairs nav vien par medicīnas tūrismu skaistumkopšanas pakalpojumu izpratnē, bet par manipulācijām un situācijām, kad uz spēles ir pacienta dzīves kvalitāte vai pat dzīvība. Runa ir par situācijām, kad ik pārdienas mediju vidi pāršalc kārtējā ziņa par bērnu, kura dzīvības glābšanai nepieciešami ziedojumi.

Šie stāsti parasti sākas diezgan līdzīgi, proti, bērnam ir smaga saslimšana, kuru Latvijā nav iespējams vai, vēl ļaunāk, nevēlas ārstēt, tāpēc nepieciešams sabiedrības atbalsts daudzu desmitu tūkstošu ziedojumu vākšanā.

Tomēr, iedziļinoties šajos stāstos, paveras neviennozīmīga aina. Klīnika vai centrs, kas piedāvā brīnumu paveikšanu par iespaidīgu naudas summu un uz kuru pacients grib doties, nav atzīta universitātes klīnika vai references centrs konkrētas saslimšanas ārstēšanai. Tās bieži ir privātas klīnikas vai parastas slimnīcas, kas orientētas uz pacientu piesaisti. Izmeklējumu skaits un apjoms nav pamatots, toties iezīmējas konkrēta pozīcija - komisijas maksa starpniekam, tūrisma aģentam, kurš ir sagādājis partneri ārzemēs.

Tas, ko mēs pēdējā laikā redzam praksē, liek mums zvanīt trauksmes zvanus par šī biznesa godprātību. Diskusijas jautājums ir: vai ir ētiski gūt personīgu labumu (parasti vairāku tūkstošu eiro apjomā) situācijā, kad pacients ir apjucis un izmisis, iespējams, savas dzīves tumšākajā posmā, noklusējot, ka garantijas uz pozitīvu iznākumu ārvalstu glābējklīnika nekad nav plānojusi dot.

Pēc tam sarunās ar bērnu vecākiem mēs redzam, ka arī tie nav informēti par sagaidāmo rezultātu, toties ir iedvesta skaidra neuzticība Latvijas ārstu profesionalitātei un vēlmei palīdzēt: 'sak, tiem jau nerūp jūsu liktenis'. Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļā ik gadu iestājas apmēram 70 jauni pacienti, kuriem diagnosticētas smagas saslimšanas un ārsti rūpējas par visiem šiem bērniem, daži no viņiem izveseļošanos piedzīvo salīdzinoši ātri, dažu ceļš ir garāks un grūtāks, taču ārstu atbildība vienmēr ir viena un tā pati.

Būsim godīgi, ja uz smagas saslimšanas ceļa nonāk pieaugšais, jā, viņa atlabšana ir ļoti lielā mērā atkarīga no paša uzņēmības, iniciatīvas un arī maksātspējas. Bet bērni tomēr mūsu valstī ir pasargāti. Ja ārstam būs šaubas, ka viņa kompetence vai Latvijā pieejamā ārstēšanas metode nav pietiekama, lai slimību uzveiktu, notiks konsultācijas ar ārvalstu speciālistiem un valsts nodrošinās, ka bērns saņems apmaksātu palīdzību ārzemēs. Un šeit ir ļoti svarīga nianse - ja tam būs medicīnisks pamatojums, un šāda manipulācija Latvijā nav iespējama.

Tikmēr katram pacientam ir tiesības izvēlēties vietu, kur ārstēties, taču šajās situācijās nav pareizi vainot valsti par to, ka tā nevēlas palīdzēt. Tāpēc svarīgākais un grūtākais ir jaudāt izšķirt, kuri ir gadījumi, kad patiešām nepieciešama palīdzība ārpus Latvijas un kad tā ir peļņa aģentiem, kas nāk caur šantāžu un emocionāliem uzbrukumiem gan ārstiem, gan pacientiem.

Cits, ne mazāk svarīgs, faktors ir ziedošanas kultūras degradācija. Mēs apzināmies, cik ziedošanas kultūra ir svarīga retu un smagu slimību saslimšanu gadījumos, kad patiešām Latvijā vai pat ES palīdzēt nav iespējams, kā tas bija situācijā ar Dāvi. Tāpēc ir sarežģīti vērot, ka ziedojumi tiek vākti situācijās, kur risinājums ir iespējams valsts veselības aprūpes ietvaros, taču vecāki, iespējams, neapzināti ir kļuvuši par medicīnas tūrisma aģentu biznesa uzturētājiem.

Tāpat jāteic, ka ziedojumu vākšanās ļoti bieži informācija tiek atspoguļota nekorekti - tie ir gadījumi, kad pacienti par pašmērķi ir uzstādījuši ārstēšanos ārzemēs, dažreiz tie ir pat reliģiski apsvērumi un dažreiz tās, protams, ir situācijas, kad vairāki eksperti ir apliecinājuši, ka mūsdienu medicīna, diemžēl, ir bezspēcīga. Vai tas nozīmē, ka šādās situācijās nav jāziedo? Nē, bet ir svarīgi, lai informācija būtu pilnīga un cilvēki varētu objektīvi izdarīt izvēli par to, kam ziedot. Un ne mazāk svarīgi ir tas, ka šāda nekorekta informācija ļoti iedragā uzticību visai valsts veselības aprūpes situācijai un nepamatoti satrauc tos vecākus, kuri nonākuši līdzīgā situācijā ar smagām diagnozēm.

Mūsu, mediķu, uzdevums ir atcerēties - pacients, un bērnu gadījumā arī viņa vecāki, ir ārstēšanās procesa centrā. Pacientam ir tiesības zināt ārstēšanas un izmeklēšanās plānu. Pie kam saņemt to pacientam saprotamā veidā. Mēs ļoti strādājam pie tā, lai radītu pacientos drošības sajūtu, - tā ir mūsu svarīgākā mācība, kas gūta šajās sarežģītajās situācijās.