
Varam vēl pieminēt čīliešu dzejnieku P. Nerudu, protams, arī E. Hemingvejs. Pietiekami, lai pieminētu šo vēstures lappusi. Taču karš nav romantika. Tas ir posts, iznīcība un daudzu cilvēku ciešanas. Karam beidzoties, Spānija gulēja drupās. Likās, to gaida gadiem ilga nīkuļošana un stagnācija. Taču spāņu sabiedrība spēja pārvarēt kara smagās sekas. 20. gadsimta otrā puse iezīmēja savdabīgu Spānijas atdzimšanu un iekļaušanos mūsdienu modernajā Eiropā. Tiešām, Spānijas brīnums savulaik pārsteidza daudzus.
Pilsoņu karš sākās ar daļēji sekmīgu valsts apvērsumu 1936. gada jūlijā, ko īstenoja Spānijas armijas ģenerāļu grupa. Galvenokārt tie, kuri pirms apmēram desmit gadiem bija karojuši Spānijai toreiz piederošajā Marokas daļā. Kauju rūdījums, nosliece uz risku bija to cēloņu vidū, kas lika izšķirties par bīstamo un pretlikumīgo soli sākt puču pret 1936. gada februāra vēlēšanu rezultātā izveidoto Tautas frontes valdību, kurā bija galvenokārt kreisās partijas. Risks attaisnojās – pēc trim gadiem, 1939. gada 1. aprīlī, pilsoņu karš bija beidzies.