Kopš 2000. gadu sākuma, kad pār Krieviju nolija naftas un gāzes superpeļņas zelta lietus, šie ienākumi tika novirzīti nevis pašu valsts modernizācijai, bet impērisko ambīciju atjaunošanai. Kremlis sāka uzskatīt par savu likumīgo ietekmes zonu visu bijušās PSRS teritoriju.
Kad 2008.gadā Krievija okupēja Dienvidosetiju un Abhāziju, un atzina tās par "neatkarīgām valstīm", starptautiskā sabiedrība aprobežojās vien ar to, ka "pauda bažas". Tāpēc Kremlis, acīmredzot, izlēma, ka aneksija (tas ir ne tikai "neatkarības" atzīšana, bet burtiska citu valstu teritorijas pievienošana) tāpat tam paies bez jebkādām sekām.
2014.gadā Kijevas Maidans precīzi paziņoja par Ukrainas eiropeisko izvēli. Saprotot, ka visu valsti noturēt savas ietekmes sfērā jau vairs neizdosies, Kremlis sāka "nokost" šai valstij visprokrieviskākās teritorijas. Taču, ja Donbasu Putina vara gribētu redzēt Ukrainas sastāvā, kaut vai kā Krievijas "ietekmes aģenta" statusā, tad Krima tika mērķtiecīgi anektēta un iekļauta Krievijas sastāvā.
Taču šeit Kremlis pārrēķinājās. Eiropa kopš Otrā pasaules kara laikiem nebija pieredzējusi teritoriālās aneksijas gadījumus, tāpēc uzskatīja šādu izturēšanos par nepieļaujamu. Anektētajai Krimai tika noteiktas nopietnas starptautiskas sankcijas, kas bija praktiski neizturams trieciens jau tāpat krīzē esošajai pussalas ekonomikai.
Es jau iepriekš sniedzu pamata sankciju piemērus: "Eiropas sankcijas attiecībā uz Krimu paredz aizliegumu investīcijām un tirdzniecībai, nekustamā īpašuma iegādei, infrastruktūras būvniecībai un tūrisma pakalpojumiem. Bez tam, ieviesti ierobežojumi Eiropas enerģētiskā sektora, transporta un telekomunikāciju, izlūkošanas un ogļūdeņraža un minerālu ieguves preču un tehnoloģiju eksportam uz Krimu. Kruīza kuģiem, kas pieder Eiropas kompānijām vai iet zem Eiropas Savienības (ES) karoga, tika aizliegts piestāt Krimas ostās. Eiropas aeronavigācijas drošības organizācija aizliedza ES veikt lidojumus uz Krimu. Krimas iedzīvotājiem, kas ieguvuši Krievijas pases, Šengenas vīzas netiek izsniegtas"
Krievijas bizness uz Krimu nesteidzas
Neskatoties uz Krievijas ierēdņu apgalvojumiem par Krimas "integrāciju", realitātē pussala paliek ekonomiskā izolācijā. Šajos divos gados uz Krimu tā arī nav atnākuši solītie Krievijas veikalu tīkli – viņi bažījas no savu pasaules piegādātāju sankcijām.
Anektējot Krimu, ierēdņi solīja to pārvērst par "Silīcija ieleju". Taču tādas Krievijas valsts korporācijas kā "Rosatom", "Rosnano" un citas līdz šim nav Krimā parādījušās – tās daudz vairāk uztraucas par saviem starptautiskajiem sakariem.
Tas pats attiecas uz banku sistēmu. Paradokss ir tajā, ka "Ukrainas laikā" Krimā brīvi darbojās daudzu Krievijas banku filiāles, piemēram, Krievijas Krājbankas Ukrainas filiāle. Taču šodien "Krievijas" Krimā nav neviena šīs bankas bankomāta – šī kredītiestāde tāpat kā citas, saprot, ka to atvēršana nozīmēs starptautisko sankciju noteikšanu un attiecību pārtraukšanu ar Rietumu partneriem. VTB bankas prezidents Andrejs Kostins nosaucis ienākšanu Krimā par "nāvējošu" bankai.
Šobrīd Krimā nedarbojas starptautiskās banku kartes "Visa" un "MasterCard". Lai gan naudu no tām iespējams noņemt neoficiāli – tas ir dārgi un riskanti – par katru skaidras naudas noņemšanas operāciju starpniekam ir jāmaksā pat līdz 15% no summas.
Krimā nestrādā arī Krievijas mobilie operatori. MTS, "Megaonam", "Bilainam" Krima paliek starptautiskajā viesabonēšanā. Tur nav pat "Krievijas Pasta" – ir "Krimpočta". Tāpat Krimā nav Krievijas dzelzceļa – ir "Krimas dzelzceļš".
Saistībā ar sankcijām kompānija "Apple" liegusi visiem "iPhone" un "iPad" lietotājiem iespēju lejuplādēt gan maksas gan bezmaksas aplikācijas. Šim nolūkam viņiem nākas fiktīvi reģistrēties citos reģionos. Krimā nav arī oficiālu "Apple", tāpat kā citu pazīstamu zīmolu, tirdzniecības vietu.
Divu aneksijas gadu lakā ieviestais modelis – visu ārvalstu elektroniku uz Krimu ved no Krievijas reģioniem un pārdod pusoficiāli dīleri. Tas pats attiecas uz automašīnām, instrumentiem un citu pasaulē zināmu ražotāju tehniku. Lai gan izbrauciens ar Krimā nopirktu "mersi" uz Ukrainu vai ES valstīm var maksāt braucējam nebūt ne mazu sodu, pat līdz mašīnas konfiskācijai.
Sevastopoles žurnālists Andrejs Vasiļjevs apgalvo: "Teorētiski Krimā var nopirkt visu. Cita lieta, ka cena ir pat augstāka, nekā Krievijas pilsētās. Jebkuri komerciāli Eiropas piegādātāju kontakti ar Krimu tiek īstenoti, kā likums, caur starpnieku firmā, kas tiek reģistrētas kaut kur trešajās valstīs, piemēram, Baltkrievijā".
Normāls, civilizēts bizness šādā situācijā praktiski nav iespējams. Protams, ka korupcija Krimā bja arī "Ukrainas laikā", taču "Krievijas laikā" tā jau sasniegusi neizmērojami augstāku līmeni.
Galvenie labuma guvēji no aneksijas izrādījušies ierēdņi, militāristi, kā arī ne būt ne mazs slānis (apmēram 15% pussalas iedzīvotāju) padomju un Krievijas spēka struktūru (VDK, AM, IeM) pensionāru. Tieši viņi bija paši aktīvākie "Krimas atkalpievienošanas Krievijai" atbalstītāji, un viņu ienākumi patiešām ir pieauguši pēdējo divu gadu laikā. Taču to nevar teikt, piemēram, par Krimas lauksaimniecību, kas cietusi no starptautiskām sankcijām (nespējas iepirkt importa tehniku, eksportēt produkciju u.t.t.).
Taču ierēdņi, militārpersonas un pensionāri neko neražo – viņi dzīvo uz budžeta rēķina. Tāpēc arī visa pašreizējā Krima var pastāvēt tikai uz dotāciju rēķina. Kopējais Krimas finansējuma apjoms 2015. līdz 2012.gadam ir noteikts 736,6 miljardu rubļu (10 miljardu eiro) apmērā.
Turklāt lielākie Krimas uzņēmumi no jauna tiek sadalīti pēc atklāti koruptīvām shēmām. Tā 2016.gada augustā par starptautiskās lidostas "Simferopole" īpašnieku kļuva Jurijs Kovaļčuks – bankas "Rossija" prezidents un Putina draugs vēl kopš pagājušā gadsimta 90.gadiem. Tiesa, "starptautisks" šajā lidostā vairs ir tikai nosaukums – nekādi reisi no ārvalstīm uz anektēto Krimu nelido.
Impēriskais tilts
Impēriskajiem politiķiem raksturīgi domāt vispirms par ekspansiju un tikai pēc tam domāt par tās ekonomiskajām sekām. Ar Krimu sanāca tieši tā – anektējot to Ukrainai, Krievijas varasiestādes atklāja, ka nekādu sauszemes kontaktu ar ieņemto pussalu tām nav. Bet Ukraina, dabiski, atteicās caur Perekopu laist Krievijas tranzīta kravas.
Krimas apgāde un vispār tās pieejamība izrādījās apdraudēta. Uz Krimu no Maskvas, protams, lido lidmašīnas – taču tagad tām jālido nevis pa tiešo, kā agrāk, bet jāmet loks Ukrainai un uz nosēšanos jāiet no Kerčas puses, kas pagarina lidojumu par 1 – 1,5 stundām. Turklāt kravu aviopiegāde izrādījusies pārāk dārga, bet kravu nogādāšana ar prāmi Kerča-Tamaņa – pārāk mazjaudīga un turklāt vecmodīga. Tāpēc jau 2014.gadā tika pieņemts lēmums celt autotransporta un dzelzceļa tiltu pār Kerčas jūras šaurumu. Saskaņā ar projektu tā garums būs 19 kilometri, un tam jābūt uzceltam līdz 2018.gadam.
Zīmīgi, ka celt tiltu bija uzticēts kompānijai "Strojgazmontaž", kas pieder miljardierim Arkādijam Rotenbergam – arī Putina tuvam draugam vēl kopš darba Sanktpēterburgas domē.
Interesanti ir atcerēties, ka tilti pār Kerčas jūras šaurumu jau tikuši celti, taču to liktenis izrādījies skumjš. 1943.gadā Vācijas karaspēks uzbūvēja pontonu tiltu – taču to ātri vien aizskaloja straume. 1944.gadā padomju celtnieki uz laiku uzslēja dzelzceļa tiltu, taču jau pēc gada tā pamatus izjauca ledus iešana.
Spēcīga straume starp Azovas un Melno jūru šeit ir visu gadu, pavasarī peld milzīgi ledus gabali, bez tam – jūras šauruma pamatā ir vienas vienīgas dūņas pat līdz 60 metrus biezā slānī. Šķiet, ka pati daba iestājas pret šī tilta celtniecību, atstājot pussalai vienīgo un dabiski saikni ar kontinentu – Perekopa zemesšaurumu.
Taču impērijai raksturīgi ignorēt dabu un neskaitīt naudu. Kerčas tilta celtniecībai Kremlis ir iedalījis 228 miljardus rubļu (vairāk nekā 3 miljardus eiro). Par šiem līdzekļiem būtu iespējams saremontēt daudzus ceļus pašā Krievijā, kas šodien ir šausmīgā stāvoklī. Taču impēriskās ekspansijas loģika ir svarīgāka par savas zemes attīstību...
Legāls, taču neticams lēmums
Acīmredzami, ka starptautiskā sabiedrība nesamierināsies ar Krimas aneksiju. Tāpēc, ka, atzīstot to par likumīgu, tā var kalpot kā trigeris jaunam pasaules mēroga teritoriālās pārdales vilnim. Bet, no otras puses, Krievija tāpat diezin vai labprātīgi atdos Krimu Ukrainai.
Bez tam, ja iedomājamies burtiski šo Krimas atdošanu, tad droši vien šim solim sekas būs pilsoņu sadursmes, no kurām izdevās izvairīties pat aneksijas brīdī. Konflikts starp atgriezušos Ukrainas valdību un pussalas iedzīvotājiem, kam visu laiku "barota" Krievijas propaganda, šķiet neizbēgams.
Taču, ja paskatāmies uz šo problēmu no cita skatu punkta, tad iespējams jautāt šādi: Bet vai pašai Ukrainai ir vajadzīga Krima ar tās prokrieviskajiem iedzīvotājiem? Ukraina šodien īsteno proeiropeiskas reformas, bet Krimas vēlētāji tās vienīgi bremzētu, izvēloties dot priekšroku un orientēties uz Krieviju. Arī referendumā par Ukrainas neatkarību 1991.gadā vismazāk balsu "par" bija tieši Krimā.
Šajā situācijā ir tikai viens civilizēts lēmums, ko priekšā pasaka ekonomika. Ja Krievijai ir tik svarīgi pārvaldīt Krimu, tad tai ir tā jāatpērk no Ukrainas. Iespējams, ka par daudzu gadu vai pat neierobežoti ilgu bezmaksas energoresursu piegādi.
Šāda vienošanās uzreiz normalizētu visu Krievijas un Ukrainas attiecību atmosfēru. Un Ukraina tad nepavisam neiebilstu pret tranzīta satiksmi starp Krieviju un Krimu pa savu teritoriju. Šādi vienojoties, nepieciešams precīzi noteikt Krimas tatāru autonomās tiesības, kuru pārstāvji šodien no jauna tiek pakļauti represijām.
Vēsturiski šādu līgumu slēgšanas pieredze ir. Kādreiz Krievija tieši tāpat pārdeva Aļasku Amerikas Savienotajām valstīm (ASV), un pārējā pasaule to atzina par pilnībā likumīgu lēmumu. Tieši tāpat arī Krievijas iespējamā Krimas pirkšana spētu legalizēt tās suverenitāti pussalā starptautiskās sabiedrības acīs un sekmēt atteikšanos no starptautiskajām sankcijām.
Taču, ak vai – šāds lēmums šobrīd izskatās pilnīgi neticams. Kremlī dominē agresīvi impēriska apziņa, kas vērsta uz pašmērķīgu ekspansiju un pilnīgu ekonomiskās loģikas noliegšanu. Taču ekonomikas likumu ignorēšana beidzas bēdīgi. Kādreiz PSRS arī cerēja uz naftas dolāriem, taču sabruka no nesamērīgiem militāriem tēriņiem.
Vēsturisks ekskurss, Krima – Ukraina vai Krievija?
Krima Ukrainas (toreizējās Ukrainas PSR) sastāvā iekļāvās 1954.gadā, Tagadējā Krievijas propaganda attēlo šo lēmumu kā "Hruščova patvaļu", lai gan šo lēmumu diktēja dziļi ekonomiska loģika.
Desmit gadus pirms tam, 1944.gadā, no Krimas tika deportēti visi tās pamatiedzīvotāji – Krimas tatāri. Viņu vietā padomju vara pārcēla uz Krimu kolhozniekus, pārsvarā no Krievijas vidienes. Taču viņiem nemaz nebija vietējo lauksaimniecības iemaņu, bet Krimas tatāri, pat pie minimāliem ūdens resursiem, pamanījās audzēt vīnogulājus un iekopt augļu dārzus. 1953.gadā uz Krimu atbrauca Hruščovs, kuram pārceltie iedzīvotāji cits caur citu žēlojās, ka 'te nekas neaug", jo pastāvīgi valda sausums.
Tajos gados arī tika sākta Ziemeļu-Krimas kanāla celtniecība, kas uz Krimu atveda dzeramo ūdeni no Dņepras. Tas apgādāja pussalu, īpaši tās stepes daļu ar ūdeni 87% apmērā. Pagājušā gadsimta 60.gados Krimā tika uzcelta elektropārvades līnija no Hersonas apgabala, kas 79% apmērā nodrošināja Krimas vajadzību pēc elektroenerģijas. Arī pārtikas apgādes ziņā Krima, tāpat tradicionāli, divu trešdaļu apjomā bija atkarīga no Ukrainas piegādātājiem. Beigu beigās, vienīgā sauszemes šoseja un dzelzceļš savienoja pussalu ar Ukrainu.
Tādējādi ekonomiski un loģistikas ziņā Krima daudz vairāk bija saistīta ar Ukrainas PSR, nekā ar Krievijas PFSR. Tāpēc padomju vara viegli nodeva Krimas apgabalu no vienas republikas otrai – politiski tas neko nemainīja, jo šī pāreja notika vienotas PSRS sastāvā. Taču līdz ar PSRS sabrukumu aktualizējās daudz nopietnāki jautājumi.
1991.gadā Krimā 67% iedzīvotāju bija krievi. No etniskā skatu punkta tas bija vismazāk ukrainiskais Ukrainas reģions. Tad tas arī ieguva autonomās republikas statusu, taču lielākā iedzīvotāju daļa tāpat orientējās uz Krieviju.
Šo orientēšanos pārvarēt un integrēt krimiešus ukraiņu sabiedrībā oficiālā Kijeva varētu, ja kopš neatkarības sākuma būtu intensīvi nodarbojusies ar pussalas attīstību, meklējusi iespējas turp novirzīt nopietnas starptautiskas investīcijas. Taču, diemžēl, laikā no 1991.gada līdz 2014.gadam Krima Ukrainā tā arī palika par samērā pamestu "provinci", kur pamatā saglabājās vien vecā padomju infrastruktūra.
Kontrastam iespējams kā piemēru minēt situāciju citās Melnās jūras reģiona valstīs – Bulgārijā un Gruzijā (Adžarijā). Pēcpadomju gados šīs valstis tika modernizētas līdz nepazīšanai. Bet Krimas nodošana aizmirstībai no Kijevas politiķu puses tieši veda pie tā, ka pussalā pieauga prokrieviskais noskaņojums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
