Foto: LETA
Cilvēki, kuri panāca, ka Nacionālajā attīstības plānā (NAP) ieraksta mērķi — apstrādes rūpniecībai 2020.gadā jābūt 20% no IKP, man ir atzinušies, ka nebija to nopietni domājuši. Viņi tikai esot vēlējušies uzsvērt šīs nozares svarīgumu, apmēram tā. Kāpēc gan ne? Domājošiem cilvēkiem taču vajadzētu saprast, ka šādas numeroloģiskas atskaņas ir pārāk gludas, lai tās uztvertu nopietni.

NAP tiešām ir ne gluži veiksmīgs PR triks, vismaz liela tā daļa. Nereālais rūpniecības 20% īpatsvars ne vien rada "lūzeriskas" sajūtas par ekonomiku kopumā, bet var kaitēt arī pašas rūpniecības reputācijai. Pat, ja nozare laikā līdz 2020.gadam attīstīsies sekmīgi, pārsniedzot vidējo IKP pieauguma tempu, kas ir ticami, to vienalga uztvers kā neveiksminieci. Latvijas Bankas ekonomists Gundars Dāvidsons raksta, ka mērķa neizpilde var kārtējo reizi mazināt ticību attīstības plānošanai. Visnotaļ ticams domu gājiens.

Nodarīto kaitējumu nācijas morālei kompensēt būs grūti, taču var vismaz izbaudīt šīs 20% idejas absurduma dziļumu, just, kā loģikas nazis tai izgriežas kā cauri lazanjas maigajai struktūrai, taustes pavloviskajiem refleksiem sūtot uz smadzenēm signālu par gaidāmo proteīna un taukvielu tīksmi.

www.edge.org ir tīmekļa lapa, kas sevi dēvē par pasaules gudrāko, kas ir ticami, cik nu vispār šādas lietas ir salīdzināmas. Tās tekstu lasīšana ir lielisks patīkamā un lietderīgā apvienojums, palīdzot saprast, cita starpā, domāšanu par ekonomisko politiku Latvijā. Pola Dolana teksts "Stāstu kolektīvā veidošana" apraksta, kā cilvēki pārāk ietekmējas no apkārtējo viedokļa, būvējot sev domātos stāstiņus par savu dzīvi. Tur ir labi paskaidrots, kā dažkārt cilvēki padara sevi nelaimīgu, sūrojoties par to, ka viņu dzīve neatbilst kultivētiem priekšstatiem par to, kādai tai vajadzētu būt.

Ne gluži oriģināla doma pati par sevi, bet ļoti labi izstāstīta. To var attiecināt arī uz 20% kā ekonomikas tikumības atskaites punktu. Nav šaubu — jo lielāka Latvijas rūpniecība būs, jo labāk. Vietas valstī rūpnīcu būvēšanai netrūkst, arī pasaulē apkārt klīstošu tautiešu ne. Taču rūpniecības īpatsvars ekonomikā ir atkarīgs ne tikai no tās pašas lieluma, bet arī no tā, kā sokas citām nozarēm. Rūpniecība mums ir svarīga kā lielākā eksporta nozare, taču ne tuvu nav vienīgā naudas pelnītāja globālajos plašumos. Uz pasaules fona mums ir salīdzinoši augsts pakalpojumu īpatsvars eksportā, šogad tas būs tuvs 30%, kamēr pasaulē kopumā tas ir ap 20%. Turklāt eksportēto pakalpojumu radīšanai vajag mazāk importa, tāpēc pakalpojumu daļa "tīrajos" eksporta ienākumos noteikti ir vēl lielāka. Tātad lomu, kur citur pasaulē spēlē apstrādes rūpniecība, Latvijā lielākā mērā veic citas nozares.

Turklāt citu nozaru uzplaukums var rūpniecībai gan palīdzēt, gan kaitēt.

Ienākumi, kas nopelnīti programmēšanā vai komercpakalpojumos, baro vietējo pieprasījumu. Rūpniecība ir galvenokārt uz eksportu vērsta nozare, taču arī vietējais tirgus ir svarīgs, jo īpaši pārtikas, ķīmijas, mēbeļu ražotājiem.

Vienlaikus citas eksporta nozares konkurē ar rūpniecību. Algu līmenis tādās eksportējošās pakalpojumu nozarēs kā komercpakalpojumi, informācijas un sakaru, finanšu pakalpojumi, ir augstāks nekā rūpniecībā, dažās pat ļoti un turpinās augt. Šo nozaru, kā arī tūrisma pakalpojumu kopējais eksports šī gada 1.pusē bija par 12% lielāks nekā pirms gada. Viens no universālākajiem padomiem, kuru varu sniegt rūpniekiem, ir — ar steigu pārceliet savas ražotnes drošā attālumā no Rīgas darba tirgus, ja tas ir iespējams. Šeit jau visai drīz draud diezgan liela jautrība, kuras fona OIK vai nodokļu izmaiņas var šķist nieks. IT vai biznesa pakalpojumi ar rūpniecību darba tirgū "rīvējas" par diezgan nelielu darbinieku daļu. Taču pakalpojumu eksporta un arvien vairāk arī kreditēšanas atbalstītā celtniecība jau ir lielāks risks.

Pilnībā pasargāties no tā nevarēs, notikumi galvaspilsētā kaut kādā ziņā ietekmēs darba tirgu pat visattālākajos valsts nostūros, veicinot migrāciju uz lielajām pilsētām.

Ir kāds veids, kā ļoti ātri un ar garantiju panākt, ka rūpniecība sasniedz 20% no IKP — aizliegt uz Latviju braukt tūristiem, apturēt tranzīta plūsmas, ja ar to nepietiek, likvidēt programmēšanas uzņēmumus un tā tālāk. 20% mērķa absurdumu ilustrē arī apstāklis, ka dalījums starp dažādām ekonomikas nozarēm, kā arī starp precēm un pakalpojumiem kopumā, mūsdienās ir mākslīgs. Šīs kategorijas sadalošās līnijas varbūt ir precīzas statistikā, taču dabā tās ir ļoti izplūdušas. Piemēram, slavenā uzņēmuma Mikrotīkls darbība galvenokārt atspoguļojas rūpniecības statistikā, kaut arī ražošanu uzņēmums uztic citiem. Vai tāpēc būtu jāuztraucas, ka jau tā vārgā rūpniecības daļa tiek mākslīgi uzpūsta? Diez vai. Šī uzņēmuma peļņas daļa apgrozījumā (pērn ap 30%) ir lielāka nekā tipiskam elektronikas ražotājam ir kopējā atlīdzība par paveikto. Uzņēmums, kas Ķīnā montē IPhone, saņem tikai ap 2% no produkta gala cenas. Turklāt Mikrotīkls attīstība veicina arī ražošanu Latvijā, jo tas citiem nozares pārstāvjiem šeit uztic lielāku daļu šī darba, nekā tas darītu, atrodoties pasaules otrā galā.

Atkārtoju — jo rūpniecība augs straujāk, jo tas pats par sevi ir labāk. Taču 20% īpatsvars ticams man šķiet tikai ļoti tumšā tautsaimniecības nākotnes scenārijā, kurā mēs sēžam mītiskajā vidējo ienākumu slazdā, specializējoties galvenokārt kā citur tapušu produktu salicēji vai komponentu ražotāji. Ja mēs pasaules ekonomikas apritē būtu iekļāvušies citā laikmetā, tad mūsu ekonomikā pirmo vijoli varbūt spēlētu uzņēmumi, kuri ir globālās barības ķēdes augšgalā tieši ražošanā. Atsevišķus piemērus Latvijā var atrast. Taču šobrīd ir citi laiki un drīzāk šķiet, ka lielākas iespējas iegūt patiešām kārdinošas pozīcijas pasaules tirgū ir pakalpojumu nozarēs.

Par dažādu pakalpojumu eksportu reizēm saka, ka to jau mums uztic tāpēc, ka esam lētāki. Zināmā mērā taisnība, tāpat kā par lielu daļu rūpniecības, taču šīs nozares vienalga maksā labākas algas nekā preču ražotāji. Ar lielpilsētu dzīvi saistītās neērtības cilvēki visbiežāk uzņemas ne jau tāpēc, lai strādātu rūpniecībā.

Cilvēki dzīvo lielās pilsētās, lai strādātu modernajos pakalpojumu uzņēmumos. Arī starp Latvijas statistiskajiem reģioniem tieši Rīgā apstrādes rūpniecības īpatsvars ir vismazākais. Gūtā pieredze Norvēģiju apkalpojošajā DNB bank ASA filiālē Latvijā un citos līdzīgos uzņēmumos rāda, ka šajā procesā ir iespējams ļoti strauji kāpt pa pievienotās vērtības kāpnēm. Ja specializēsimies šādos "galvaspilsētas" darbos Eiropas mērogā, tas ir ļoti saprātīgs ceļš uz augstāku ienākumu līmeni. Tam nav jābūt vienīgajam ceļam. Viens no bīstamākajiem veselā saprāta ienaidniekiem pasaulē ir pretruna starp principiem, uz kuriem balstās laba stāstiņa veidošana un gudra ekonomiskā politika. Ja stāstiņam ir jābalstās uz vienu galveno ideju, kas ir kā dziesmai melodija, tad ekonomikas nozares, to attīstību virzošie faktori ir polifoniska kā Baha fūga, kurā balsis vijas un it kā velk viena otru uz priekšu.

Sekošana norisēm eksportējošajās nozarēs un uzņēmumos ir patiešām aizraujošs process. Tā ir veselīga, dinamiska vide. Ja kaut kas mūsu valstī ir krīzē, tā drīzāk ir nevis ekonomika, bet ekonomikas izpratne. Ekonomikas prakse attīstās sekmīgāk nekā teorija. Viens no iemesliem ir neizsīkstoši centieni pierādīt, ka teorijā nestrādā tas, kas praksē acīmredzami strādā diezgan labi. Taču varbūt šajā gadījumā vaina ir teorijas nepietiekamā novešanā līdz absurdam. Varbūt NAP vajadzēja ierakstīt arī to, ka 20% no rūpniecības jāveido elektronikai un farmācijai, daļai pasaules tirgū jāpieaug par 20%, tikpat daudz jāsamazina enerģijas patēriņš u.t.t.. Tad taču visiem viss būtu skaidrs, vai ne?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!