Agnese Buceniece: Reģionālā ienākumu nevienlīdzība lēnām samazinās  (20)

Ienākumi no algota darba pieauga par 8%, ienākumi no sociālajiem transfertiem (galvenokārt pensijas un pabalsti) – par 5,5%, bet pārējie ienākumi – par 13,8%.

Secinājums: ienākumi 2015. gadā ir auguši, kas pie zemas inflācijas nozīmē, ka pirktspēja ir uzlabojusies.

Reģionu griezumā joprojām lielākie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli bija Rīgā (508,7 eiro), bet viszemākie Latgales reģionā (283,7 eiro). Rīgā ienākumu pieaugums bija tāds pats kā valstī vidēji, proti, 7,6%. Savukārt Zemgalē, Latgalē un Kurzemē ienākumi auga straujāk, kas nozīmē, ka ienākumu atšķirība starp mājsaimniecībām Rīgā un minētajos reģionos 2015. gadā samazinājās. Lēnāk ienākumi auga Pierīgā un Vidzemē, kā rezultātā ienākumu atšķirības starp mājsaimniecībām Rīgā un šajos reģionos 2015. gadā palielinājās.

Tomēr viens gads vēl neparāda tendences. Ja skatāmies ilgākā laika periodā, proti, kopš 2004. gada, ienākumi uz vienu cilvēku mājsaimniecībā vislēnāk ir auguši Rīgā. Ko tas nozīmē? Ienākumu plaisa starp mājsaimniecībām Rīgā un citos Latvijas reģionos ir samazinājusies. Vislielāko progresu ir uzrādījušas Kurzeme, Vidzeme un Zemgale. Šajos reģionos, kā arī Pierīgā ienākumi uz vienu cilvēku mājsaimniecībā auga straujāk nekā valstī vidēji.

Savukārt Latgalē, lai gan ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli ir auguši straujāk nekā Rīgā, ienākumu izaugsme bija lēnāka nekā citos reģionos. Tātad ienākumu plaisa starp mājsaimniecībām Rīgā un Latgalē ir samazinājusies, bet starp pārējiem reģioniem un Latgali pieaugusi.

Secinājums: Reģionālā mājsaimniecību ienākumu nevienlīdzība valstī kopumā 2015. gadā bija zemāka nekā 2004. gadā.

2015. gadā valstī vidēji apmēram 70% no ienākumiem uz vienu cilvēku mājsaimniecībā veidoja ienākumi no algota darba, 24% - ienākumi no sociālajiem transfertiem, bet citi ienākumi bija aptuveni 5%.

Visaugstākais pensiju un pabalstu īpatsvars mājsaimniecības ienākumos uz vienu cilvēku 2015. gadā bija Latgalē (36%) un Vidzemē (29%), līdz ar to arī algu īpatsvars bija zemāks (attiecīgi 59% un 65%). Salīdzinājumam Rīgā pensiju un pabalstu īpatsvars bija nedaudz vairāk nekā 20%, bet algas veidoja 72%. Sociālo transfertu lielāko daļu veido pensijas, un pensiju indeksācija ir veidota tā, ka pensijas aug lēnāk nekā algas, kā rezultātā algu izaugsme ir straujāka. Turklāt Latvijā iedzīvotāju skaits sarūk, un sabiedrība kopumā kļūst vecāka, kas nozīmē, ka sociālā sistēma būs ilgtspējīga tikai tad, ja algas augs straujāk. Tātad reģioniem ar lielāku algu īpatsvaru būs vieglāk kāpināt kopējos ienākumus.

Salīdzinot 2015. gadu ar 2004. gadu, redzam, ka ienākumu no algota darba īpatsvars ir pieaudzis, bet pabalstu īpatsvars samazinājies Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē, uzlabojot šo reģionu ienākumu augšanas potenciālu.

Diemžēl atkarība no sociālajiem transfertiem ir pieaugusi Latgalē, kā arī Rīgā un Pierīgā. Tomēr Latgalē situācija ir bijusi sliktāka, jo šī reģiona mājsaimniecību ienākumos uz vienu cilvēku vienlaicīgi arī samazinājās ienākumi no algota darba. Kopš 2004. gada ienākumi no pensijām un pabalstiem uz vienu mājsaimniecības locekli Latgalē ir pieauguši straujāk nekā algas. Tas ir skaidrojams ar izmaiņām Latgales mājsaimniecību struktūrā, proti, bezdarbnieku un pensionāru īpatsvara pieaugumu. Latgale ir vienīgais reģions, kurā bezdarbnieku skaits 2015. gadā bija lielāks nekā 2004. gadā. Pieaugums bija 16% jeb 3.5 tūkstoši iedzīvotāju.

Secinājums: Kopējais mājsaimniecību ienākumu pieaugums būs lielāks un ilgtspējīgāks, ja tas nāks no algām.

Lai gan reģionālā mājsaimniecību ienākumu nevienlīdzība samazinās, tā joprojām ir augsta un iedzīvotāju plūsma uz reģioniem ar augstāku algu līmeni turpināsies. Iedzīvotāju finansiālās labklājības uzlabošanai būtiski ir mazināt atkarību no pensijām un pabalstiem, kur palīdzēt var uzņēmējdarbības vides uzlabošana, kas sekmēs jaunu darba vietu radīšanu.

Reģionālajai politikai būtu jākoncentrējas uz tādas vides veidošanu, kas atbalstītu darba vietu radīšanu, darba tirgum nepieciešamo prasmju apgūšanu un veicinātu cilvēku palikšanu Latvijā, nevis noteiktā reģionā. Ņemot vērā, ka darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits samazinās un sabiedrība novecojas, būs arvien grūtāk atrast darba rokas, tāpēc darba tirgū būs vairāk jāiesaista seniori.