Āris Jansons: Francija mainās, franči balso par nezināmo  (44)

Nevis par Makronu, bet pret Lepēnu

Tie, kas pasaules politikai seko ilgāku laikposmu, uztver līdzību ar 2002.gadu, kad galēji labējās Nacionālās frontes dibinātājs un Marinas tēvs Žans Marī Lepēns nonāca līdz vēlēšanu otrajam raundam. Toreiz valsts saliedējās, lai nobalsotu par Žaku Širaku un panāktu Lepēna sakāvi. Arī šopavasar daudziem frančiem šis ir bijis balsojums pret Lepēnu, - nevis par Makronu. Tomēr ir bijis skaidrs, ka uzvarētājs jebkurā gadījumā nelīdzināsies nevienam no iepriekšējiem Francijas vadītājiem.

Par Lepēnu un viņas skaļo programmu - protekcionisma pasākumi, robežu slēgšana, bargi imigrācijas ierobežojumi, atteikšanās no eiro un izstāšanās no ES - ir rakstīts un runāts daudz. Makrona kontūras, no tāluma raugoties, ir šķitušas izplūdušākas. Atšķirībā no Lepēnas Nacionālās frontes, kas dibināta pirms 44 gadiem, Makrons savu kustību izveidoja tikai pirms gada. Viņam bieži un pamatoti pārmests atturīgums savas platformas detalizētā izklāstīšanā. Ne velti gaisā vibrēja jautājums, vai tiešām Makrons ir tikai ideāls liberālis bez skaidras programmas, bez konkrētiem politiskiem lozungiem, ja neskaita toleranci un "cīņu ar nacionālismu"?

Kampaņas gaitā noskaidrojās, ka Makrons ir par to, ka Francijai ir jāpaliek Eiropas sirdī, ciešāk jāstrādā ar eirozonas valstīm, kurām, viņaprāt, būtu nepieciešams kopīgs budžets, finanšu ministrs un parlaments. Pēc Lielbritānijas aiziešanas no ES Francijai kopā ar Vāciju ir jākļūst par Savienības līderiem.

Jaunatne, izglītība, darbavietas

Darinādams kustību "En Marche!" (Uz priekšu!), Makrons apliecināja, ka vēlas iesaistīt politikas procesā jaunatni. Lai kliedētu franču depresiju politiskās sistēmas dēļ, viņš ieveda politikā jaunu aktīvistu paaudzi, kas rīkoja viņa kampaņu un ģenerēja idejas. Tas faktiski ir bijis pārmaiņu pieteikums, lai gan runa ir par citādām pārmaiņām, nekā piedāvā Lepēna. Pateicoties Makronam, franči ieguva zināmu optimisma devu: mēs neesam tik slikti, kā mēs domājam. "Jaunajiem frančiem ir kaislīgi jāvēlas kļūt par miljardieriem," viņš savulaik teica, vēl ekonomikas ministrs būdams.

Par vienu no svarīgākajiem kampaņas tematiem viņš izvēlējās izglītības reformu: viņš vēlas klašu samazināšanu uz pusi trūcīgākos reģionos, lielākas algas skolotājiem un labvēlīgākus studiju aizdevuma noteikumus. Jaunatni uzrunā arī Makrona vēlme reformēt darbaspēka tirgu un investīciju plāns profesionālajai apmācībai, solījums panākt bezdarba līmeņa samazināšanu no 9,7 līdz 7 procentiem. Galu galā, vairāk nekā 20 procentu bezdarbnieku ir jaunāki par 25 gadiem.

Pat tad, ja atalgojums ir zems, skolu absolventi, kas nevar atrast pastāvīgu darbu, bieži vien atgriežas, lai iegūtu otru diplomu līdzīgā nozarē un papildus mācekļa gadus, jo tas ir viss, ko viņi var saņemt. Makrons cer mainīt šo loku, atceļot prasību, ka darba devēji maksā sociālās nodokļus par jauniem darbiniekiem, kas varētu būtiski samazināt darbinieku pieņemšanas izmaksas un, kā cer politiķis, stimulēt darba vietu radīšanu.

Makrons visenerģiskāk no kandidātiem ir paudis ieinteresētību mainīt stāvokli bēdīgi slavenajās priekšpilsētās (banlieues), kuras bieži vien blīvi apdzīvo imigranti. Būdams ekonomikas ministrs, viņš ieteica ES pilotprogrammu riska grupas jauniešu apmācībai ieviest mazpazīstamā arodskolā Parīzes strādnieku piepilsētā Bobinjī.

Londonas "Financial Times" vērtējumā Makrona nostādnes "apvieno mērenas reformas, kas sniedz atbalstu uzņēmējiem, ar Ziemeļvalstu sociālo modeli". Uzņēmējus viņš vēlas atbalstīt, piemēram, samazinot peļņas nodokli un arī īpašuma nodokli. Makrons sola lielāku valdības efektivitāti, ik gadu samazinot valsts izdevumus par 60 miljardiem eiro. Viņš plāno atcelt kompensāciju iespēju, līdz 120 000 valsts ierēdņu aizejot pensijā. Daļa ietaupītas naudas (50 miljardu eiro vairāk nekā piecu gadu laikā) kā stimulēšanas plāns bezdarba samazināšanai ietver ieguldījumus mācību programmās vienam miljonam jauniešu un prēmijas uzņēmumiem, kas pieņem darbiniekus no trūcīgajām priekšpilsētām, vēl arī citus priekšlikumus, koncentrējoties uz digitāliem jaunievedumiem un sabiedrisko infrastruktūru.
Atšķirībā no Lepēnas nostājas, Makrons saglabātu pašreizējo pensionēšanās vecumu, 62 gadus. Paturētu arī 35 stundu darba nedēļu, virsstundu gadījumā ļautu uzņēmumiem lielāku elastību.

Viņš ir solījis reformēt vēlēšanu sistēmu, padarīt "morālāku" sabiedrisko dzīvi, aizliedzot vienai amatpersonai ieņemt vairākus posteņus, liegt personām ar sodāmību kandidēt vēlēšanās, ieviest termiņa ierobežojumus vēlētām amatpersonām, samazināt parlamentāriešu skaitu par trešdaļu, padarīt dzimumu paritāti obligātu parlamenta deputātu kandidātiem un ieviest dažus proporcionālās pārstāvniecības elementus. Šādu reformu ieviešana apstākļos, ja ar liberalizācijas reformām izdotos nostiprināt pašreizējo necilo ekonomikas atveseļošanos, varētu palielināt Makrona izredzes, Francijas politikā izveidojot izturīgu un ilgstošu centrisko spēku.

Maskavai rādās nelaiķis Petēns

Nav nepieciešamības slēgt robežas, - nodrošināt drošību var, pastiprinot mijiedarbību ar Eiropas Savienību, uzskata Makrons. Sekmīgai cīņai pret terorismu ir nepieciešama ciešāka sadarbība ar ASV. "Krievijai un Francijai ir dažādas vērtības, es nepakļaušos Putina rādāmkociņam." Nav jābrīnās, ka pēc šādiem vārdiem krievu mediji saskatīja Makronā vien mirdzošu Holivudas smaidu, jautras teļa acis un pilnīgu uzskatu trūkumu ("Izvestija"). Vienīgā pareizā viedokļa paušanai sameklētais rakstnieks un žurnālists Alans Sorals saka, ka Makrons ir Francijas hierarhijas un oligarhijas – un pie reizes starptautisko imperiālistu – produkts, labējo un kreiso kokteilis. "Aiz viņa stāv miljardieri, globālisti, Rotšildu Amerika un mediju vara." Sorals biedē ar to, ka Makrona panākums padarītu Franciju par nevadāmu valsti, kurā briest haoss: "Francijā valdīs "zelta jaunieši" un policejiskie dienesti", oligarhi. Francija pārvērtīšoties par 90.gadu Krieviju: "Bandīti un mafija kontrolēs Parīzes priekšpilsētas."

Maskavas "Komsomoļskaja pravda" biedēja, ka Makrons, "salīdzinādams sevi ar Napoleonu, kurš arī savulaik uz laiku pārvērta Franciju par globālu lielvalsti, var kļūt nevis par ģenerāli Bonapartu, bet gan par maršalu Petēnu, kurš nodeva republiku jaunajiem barbariem esesiešu formas tērpos" (vai mūsdienās tiem tiek pielīdzināti Briseles ierēdņi?).

Investīciju baņķieris Makrons panāca ienesīgu līgumu starp kompānijām Nestlé un Pfizer, par šo darījumu nopelnot vairākus miljonus eiro. Viņš ir beidzis Francijas labākās skolas, to skaitā Nacionālo administrācijas skolu, kuras absolventu skaitā ir tikpat ka visi Francijas prezidenti. "Baņķieris" Makrons daudzu uztverē vēl aizvien ir augstprātīga daļa no elites, kas atrauta no dzīves īstenības. Viņu vislabāk saprotot izglītotie pilsētnieki. Taču viņš neveido saikni starp tiem, kas dzīvo Francijas laukos un bijušajos rūpniecības rajonos valsts ziemeļos un austrumos, kas tagad diezgan smagi cīnās par eksistenci.

Tos, kas likuši cerības uz viņa uzvaru vēlēšanās, nevar salīdzināt ar plašajām masām savulaik ASV, kas cerēja, ka Obama izglābs viņus un visu pasauli. Tāpēc, pēc analītiķu atzinuma, Makronam galvenais ir izvairīties no aizraušanās ar hiperaktivitāti un īstermiņa domāšanu, un viņam ir jāpacenšas iegūt popularitāte ar praktiskiem darbiem, lai parādītu stabilitāti, ķeroties pie ilgtermiņa reformu programmas.

Vēsturnieks Marsels Gošē raksta, ka frančiem vēl aizvien piemīt liela cieņa pret prezidenta amatu: "Ja vien to nebūtu ieņēmuši tādi ļaudis, kā blēdīgais Širaks, nervozais Sarkozī, vientiesīgais Olands." Pēc vēlēšanām būtisks ir jautājums, vai ievēlētā valsts galva būs patiešām efektīva prezidenta amatā. Francijas prezidents ir varens tikai tad, ja valsts galvai ir vairākums parlamentā, kas palīdz pildīt solīto programmu, un šī atbalsta bāze būs jāveido no pamatiem.

Jau nākamajā mēnesī frančiem jāiet uz vēlēšanām atkal – jāievēl parlaments. Tā būs kārtējā iespēja izteikties par valsts tālākās virzības ceļu, attieksmi pret vienoto Eiropu un globalizācijas novilktajām robežlīnijām.