Apvērsumu veica pašpasludinātās Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas pārstāvji. Tajā darbojās ietekmīgi politiķi, Padomju armijas, Valsts drošības komitejas (KGB) un Iekšlietu ministrijas pārstāvji, kas paziņoja, ka pārņem varu valstī, ieviešot sešu mēnešu ārkārtas stāvokli, cenzūru, ievedot Maskavā karaspēku un arestējot Mihailu Gorbačovu, kurš puča laikā atradās savā Krimas vasarnīcā.
Puča iniciators bija PSRS Valsts drošības komitejas (KGB) priekšsēdētājs Vladimirs Krjučkovs, kurš par apvērsumu izšķīrās nākamajā dienā pēc M. Gorbačova un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) prezidenta Borisa Jeļcina 14. augusta telefonsarunas, kuras laikā viņi apstiprināja gatavību parakstīt jauno asociācijas līgumu. Proti, 20. augustā deviņi no 15 PSRS savienoto republiku līderiem gatavojās parakstīt PSRS prezidenta M. Gorbačova izstrādātu līgumu, kas paredzēja mazināt PSRS centralizāciju, pārveidojot to par valstu federāciju. Šī līguma parakstīšanas nepieciešamību noteica pieaugošie PSRS savienoto republiku (tostarp KPFSR) centieni atbrīvoties no federālā centra ietekmes, pasludinot suverenitāti un nosakot republikas likumu prioritāti pār vissavienības likumiem. Šo procesu pavadīja arī Komunistiskās partijas sairums. Saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem laikā no 1990. gada augusta līdz 1991. gada pučam Komunistisko partiju pameta 4 miljoni jeb apmēram 20% tās biedru. Uz šo procesu būtisku iespaidu atstāja arī B. Jeļcina lēmums izformēt valsts uzņēmumu partijas šūniņas, kas savukārt ievērojami vājināja valsts iespējas kontrolēt iedzīvotājus.
Vienlaikus pastāv versija, ka viens no Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas dalībnieku rīcības motīviem bija centieni ne tikai nepieļaut PSRS decentralizāciju, bet arī saglabāt savus amatus, jo jaunā savienības līguma parakstīšanas gadījumā bija gaidāma līdzšinējās PSRS vadības nomaiņa. Minēto apstiprina M. Gorbačova izteikumi, ka viņš 1991. gada jūlijā ir vienojies ar B. Jeļcinu par radikālu PSRS ministru nomaiņu. Pēc M. Gorbačova domām, šo sarunu bija noklausījušies KGB darbinieki, kuri par to bija ziņojuši Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas locekļiem.
Sākotnēji pučisti neplānoja atcelt M. Gorbačovu no valsts prezidenta amata, bet gatavojās aizlidot uz Krimu un pārliecināt viņu ieviest valstī ārkārtas stāvokli.
18. augustā pie M. Gorbačova ieradās pučistu delegācija, tostarp Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretārs Oļegs Šeņins un PSRS Aizsardzības padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Oļegs Baklanovs. Pirms pučistu ierašanās M. Gorbačova rezidencei tika atslēgti sakaru līdzekļi un neitralizēta viņa apsardze. Pučistiem par pārsteigumu M. Gorbačovs noraidīja prasību par ārkārtas stāvokļa ieviešanu.
Šajā situācijā pučisti izšķīrās pārliecināt viceprezidentu Genādiju Janajevu, kurš līdz tam nezināja par apvērsuma plāniem, uzņemties M. Gorbačova prezidenta pilnvaras, kā ieganstu izmantojot M. Gorbačova slikto veselības stāvokli.
Pēc ilgas pierunāšanas G. Janajevs parakstīja rīkojumu par Valsts ārkārtas situāciju komitejas izveidi, kurā bez viņa bija arī V. Krjučkovs, premjerministrs Valentīns Pavlovs, aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs, iekšlietu ministrs Boriss Pugo, O. Baklanovs u. c. Tika apturēta arī konstitūcijas darbība, un visa vara valstī nonāca Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas pārstāvju rokās. Visi pučistu rīkojumi bija antikonstitucionāli, jo G. Janajevam, ņemot vērā, ka M. Gorbačovs bija rīcībspējīgs, nebija tiesību uzņemties pilnvaras. Turklāt pat M. Gorbačovam nebija tiesību ieviest ārkārtas stāvokli bez PSRS un savienoto republiku parlamentu piekrišanas.
Līdz ar ārkārtas stāvokļa ieviešanu 19. augustā uz Maskavu tika nosūtītas pučistiem lojālas Bruņoto spēku vienības – 4000 cilvēku, 350 tanku, 300 bruņutransportieru un 420 kravas automašīnu. Bruņutehnika tika izvietota pilsētas centrālajās ielās un laukumos, kā arī tika ieņemts Ostankinas televīzijas centrs, centrālais telegrāfs, radiostacijas u. c. svarīgie objekti. Visu dienu pa televīzijas kanāliem tika translēti ziņu izlaidumi, kuru pārtraukumos tika demonstrēts balets "Gulbju ezers".
Reaģējot uz Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas paziņojumu par ārkārtas stāvokļa ieviešanu, B. Jeļcins, KPFSR premjerministrs Ivans Silajevs un parlamenta spīkers Ruslans Hasbulatovs atteicās pakļauties Valsts ārkārtas stāvokļa komitejai un aicināja iedzīvotājus uz vispārēju mītiņu, izvirzot prasību par nekavējošu PSRS Tautas deputātu kongresa sasaukšanu. Reaģējot uz B. Jeļcina uzsaukumu, pie Baltā nama (KPFSR Padomju ēka) 19. augustā sapulcējās B. Jeļcina atbalstītāji, kuri pēc tam, kad pie ēkas ieradās Valsts ārkārtas stāvokļa komiteju atbalstošo spēku bruņutehnika, Baltā nama tuvumā sāka veidot barikādes. Militārpersonas šīm demonstrantu darbībām netraucēja, turklāt daļa, uzzinot, ka M. Gorbačovs ir ticis arestēts, pārgāja B. Jeļcina pusē.
Vienlaikus B. Jeļcins izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru atzina Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas izveidi par valsts apvērsuma mēģinājumu un pakļāva sev visas KPFSR teritorijā esošās spēka un izpildvaras struktūras. Tādējādi puča laikā izveidojās divas paralēlas varas struktūras, ko atbalstīja dažādi spēki.
Nākamajā dienā – 20. augustā – Maskavā, kā arī citās lielajās KPFSR pilsētās, tostarp Ļeņingradā un Sverdlovskā, notika plaši apmeklētas B. Jeļcina atbalsta akcijas. Ar KPFSR prezidentu solidarizējās arī rokgrupas "Mašina vremeņi", "Korrozija metalla", "Aļisa" u. c., sniedzot pie Baltā nama bezmaksas koncertu.
20. augustā D. Jazovs un V. Krjučkovs uzdeva izstrādāt Baltā nama ieņemšanas plānu, saskaņā ar kuru Bruņoto spēku desantvienībām un milicijas specvienībai OMON vajadzēja izklīdināt pūli, bet pēc tam KGB specvienību "Alfa" un "Vimpeļ" kaujinieki iekļūtu ēkā un arestētu B. Jeļcinu. Operācijai ar kodēto nosaukumu "Grom" vajadzēja sākties 21. augustā plkst. 03:00. Tomēr neilgi pirms operācijas sākuma pučistu starpā sākās pretrunas, ko noteica D. Jazova centieni nepieļaut Bruņoto spēku iesaisti ēkas sagrābšanā. D. Jazovs bija nobažījies, ka varētu atkārtoties līdzīga situācija kā pēc 1989. gada aprīļa Tbilisi un 1991. gada janvāra Viļņas notikumiem, kad valdība pavēlēja Bruņotajiem spēkiem apspiest civiliedzīvotāju demonstrācijas, bet pēc cilvēku upuriem politiķi no šiem notikumiem norobežojās, uzveļot atbildību Bruņoto spēku vadībai. D. Jazova nostāju ietekmēja arī naktī no 20. uz 21. augustu Maskavā notikušais incidents, kura laikā gāja bojā trīs demonstranti, kuri centās bloķēt bruņutehnikas kustību.
Neskatoties uz D. Jazova svārstīšanos, V. Krjučkovs deva pavēli saviem padotajiem uzsākt operācijas izpildi, tomēr ēkas sagrābšanu apgrūtināja stiprais lietus, kas neļāva KGB specnaz kaujiniekiem izsēsties uz Baltā nama jumta. Pēc tam, kad demonstrantu acīguma dēļ ēkā neizdevās iekļūt arī civilās drēbēs pārģērbtajiem specnaz kaujiniekiem, V. Krjučkovs pavēlēja atslēgt ēkas komunikācijas un uzsākt tās blokādi. Tomēr šos plānus izjauca D. Jazova 21. augustā plkst. 08:00 dotais rīkojums Bruņoto spēku vienībām pamest Maskavu. Uzzinājis par notikušo, V. Krjučkovs piezvanīja B. Jeļcinam un paziņoja par Baltā nama ieņemšanas operācijas atcelšanu. Šajā situācijā B. Jeļcins pieņēma lēmumu nosūtīt pie M.Gorbačova uz Krimu KPFSR viceprezidenta Aleksandra Ruckoja vadītu delegāciju. Saprotot, ka M. Gorbačova nostājai varēja būt izšķiroša nozīme uz puča tālāko norisi, uz Krimu nolēma doties arī D. Jazovs, kurš cerēja vienoties ar M. Gorbačovu par krīzes noregulējumu. Nespējot atrunāt D. Jazovu no šī nodoma, V. Krjučkovs paziņoja, ka dosies viņam līdzi. Jau atrodoties ceļā no Maskavas un Krimu, D. Jazovs un V. Krjučkovs uzzināja, ka B.Jeļcins ir pavēlējis viņus arestēt.
Kaut arī D. Jazovam un V. Krjučkovam izdevās apsteigt A. Ruckoja vadīto delegāciju, M. Gorbačovs atteicās ar viņiem runāt, pirms nebūs ticies ar B. Jeļcinu. Ņemot vērā pučistu nespēju pilnībā sagrābt varu, opozīciju kompartijas iekšienē un plašās demonstrācijas Krievijas pilsētās, Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas līderi piekrita atjaunot M. Gorbačova sakarus ar ārpasauli un atbrīvot viņu no apcietinājuma. Tā rezultātā 21. augustā viņš sazinājās ar Maskavu un deva rīkojumu atcelt visus Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas pieņemtos lēmumus, kā arī atbrīvot no amata puča atbalstītājus.
Apvērsuma izgāšanos noteica fakts, ka pučistu vidū nebija izteikta līdera. Patiesais apvērsuma gatavotājs bija V. Krjučkovs, taču formālās pilnvaras gūlās uz G. Janajevu, kurš demonstrēja neizlēmību. Savukārt premjerministrs V. Pavlovs, kurš apvērsuma sākumā demonstrēja apņēmību vērsties pret iespējamiem puča pretiniekiem, arestējot 1000 opozicionāru, puča laikā izjuta tik lielu stresu, ka piedzērās līdz nemaņai un tika hospitalizēts.
Puča organizatoriem trūka arī kompetences: karaspēks Maskavā tika ievests tikai sešas stundas pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas un B. Jeļcins netika arestēts, kas ļāva puča pretiniekiem mobilizēt savus atbalstītājus. Par puča neprasmīgo vadību liecina arī 19. augustā notikusī Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas līderu preses konference, kurā tika pieļauts, ka laikraksta "Ņezavisimaja gazeta" žurnāliste Tatjana Malkina nosauca Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas izveidi par valsts apvērsumu, jautājot, vai tas, viņuprāt, vairāk līdzinās 1917. gadā notikušajam boļševiku apvērumam, vai arī 1964. gadā notikušajai PSRS līdera Ņikitas Hruščova atstādināšanai. G. Janajevs izvairījās no jautājuma, paziņojot, ka Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas izveidei nav precedentu. Pēc nākamā jautājuma, ko G. Janajevam uzdeva kāds ārvalstu žurnālists, kurš interesējās, vai pučisti ir konsultējušies ar Čīles diktatoru Augusto Pinočetu, kurš nāca pie varas 1973. gadā apvērsuma rezultātā, zālē izcēlās smiekli.
Tāpat puča organizatori nespēja mobilizēt savus atbalstītājus, ko noteica PSRS vadības vājā komunikācija ar valsts iedzīvotājiem. PSRS tradicionāli pastāvēja uzskats, ka darbs ar iedzīvotājiem nav svarīgs, jo nepieciešamības gadījumā valsts spēs tos mobilizēt ar administratīvām metodēm. Tomēr 1991. gada augustā, kad M. Gorbačova īstenotās "pārbūves" iespaidā daudzi PSRS iedzīvotāji bija pieraduši rīkoties, vadoties pēc personīgās pārliecības, šīs Komunistiskās partijas metodes vairs nebija pietiekami efektīvas.
Pēc puča izgāšanās turpmākie notikumi attīstījās strauji. 22. augustā pēc atgriešanās no Krimas tika arestēti V. Krjučkovs un D. Jazovs, bet B. Pugo izdarīja pašnāvību. Nākamajā dienā B. Jeļcinam, izmantojot M. Gorbačovam pietuvināto amatpersonu iesaisti valsts apvērsumā, izdevās panākt, ka M. Gorbačovs paraksta rīkojumu par KPFSR Komunistiskās partijas darbības apturēšanu. 24. augustā B. Jeļcins piedāvāja M. Gorbačovam reformēt PSRS valdību, paziņojot, ka pārņem KPFSR teritorijā esošo PSRS ministriju, iestāžu, uzņēmumu un organizāciju vadību, bet 25. augustā B. Jeļcins izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru viss Padomju Savienības un KPFSR komunistisko partiju kustamais un nekustamais īpašums kļuva par Krievijas īpašumu. Tādējādi puča neveiksmīgā norise kļuva par pēdējo triecienu PSRS, kas formāli turpināja eksistēt līdz 1991. gada decembrim.
Izmatotā literatūra
Plokhy, Serhii. The Last Empire: The Final Days of the Soviet Union. New York: Basic Books, 2014.
25 лет со дня Августовского путча в СССР: как это было. Pieejams: Бенюмов, Константин. Стыдные вопросы про август 91-го Что такое путч? Кто за что боролся? И хотел ли кто-то развалить СССР? Pieejams: https://meduza.io/feature/2016/08/19/stydnye-voprosy-pro-avgust-91-go
Коробов, Павел. Государственный недоворот. Pieejams: https://www.kommersant.ru/doc/279018
Рябов, Андрей. Августовский путч в контексте российской истории – современной и не только. Pieejams: http://www.nlobooks.ru/node/7792
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
