Atbraukt uz šejieni uz kādu nedēļu vai divām ir forši, bet dzīvot visu laiku šajā skudru pūznī ar kņadu un daudzajiem uzmanības zagļiem es negribētu. Tad jau labāk pāķiskā Denvera, kurā sajūtas nemaz tik ļoti atšķirīgas no Latvijas nav, vienīgi cilvēki tērpjas botās, treniņbiksēs un hūdijos.
Ņujorkā beidzot noskatījos slaveno Brodveja mūziklu "Hamiltons", uz kuru biļetes nopirku jau vasarā, izlasītās Hamiltona biogrāfijas iedvesmots, un par ko tajā laikā arī rakstīju blogā https://bergsblogo.com/2017/08/07/par-aleksandru-hamiltonu/. Pats mūzikls drīz ceļos arī uz Denveru, lieki piebilst, ka visas biļetes jau sen ir izpārdotas, bet no rokas tās var nopirkt par summām, kas tuvojas piecsimt dolāriem par vienu biļeti.
Bet "Hamiltons", protams, ir jāskatās Ņujorkā, jo tā ir viņa, Hamiltona, pilsēta, kuru viņš ar saviem darbiem un nedarbiem ir palīdzējis uzcelt. Izrādes mūziku katrs var noklausīties "Spotify", pati izrāde saņēmusi 11 "Tony" balvas, 2016. gadā saņēmusi "Grammy" balvu kā gada labākais mūzikla albums un vēl daudz un dažādus apbalvojumus. Uzvedumā repa stilā spēcīgi izdziedāti Hamiltona dzīves galvenie notikumi tā, kā tie izstāstīti un interpretēti Rona Černova 2004. gadā iznākušajā Hamiltona biogrāfijā, kura joprojām atrodas grāmatu dižpārdokļu sarakstu augšgalos.
"Hamiltonu" rāda Ričarda Rodžersa teātrī Ņujorkas Brodvejā. Pārsteidza, ka tā ir visai neliela vieta, varbūt pat krietni mazāka par Dailes teātri. Un tur nav, ne kur normāli mēteļus pakārt, ne arī kaut cik pieklājīgas kafejnīcas. Vispār operas un teātru ēkas Latvijā ir nesalīdzināmi ērtākas nekā vairumā gadījumu ārzemēs. Oslo opera un dažas citas jaunbūvētas ēkas ir patīkami izņēmumi. Rodžersa teātra izmērs, iespējams, arī izskaidro augstās biļešu cenas un to, ka uz dižpārdokli biļetes teātrī jāpērk bezmaz vai gadu iepriekš. Interesanti, ka spekulantus ASV neviens neapkaro, un uz to pašu "Hamiltonu" uz nākamo nedēļu mierīgi var dabūt biļeti no interneta tirgotājiem par nieka 600 ASV dolāriem.
Otrs mans pārsteigums bija, ka izrāde kaut kādā ziņā bija "piezemēta", bez krāšņām dekorācijām vai specefektiem. Gandrīz visi izrādes aktieri bija afroamerikāņi, neparasti vērot tumšas ādas krāsas ģenerāli Vašingtonu un tādu pašu Hamiltonu kā tādus repojošus pašpuikas. Daudzi bija paņēmuši līdzi bērnus un izrādes laikā bieži vētraini aplaudēja, cēlās kājās un visādi atbalstīja patriotisko noskaņu, kura pārņēma visu zāli. Domāju, ka Latvijā vai citur Eiropā "Hamiltonam" īpašu panākumu nebūtu, jo, lai to visu novērtētu, ir jāiet ASV skolā, jau no agras bērnības jāpateicas karavīriem "Thank You For Your Service" un jāmāk dziedāt "The Star-Spangled Banner".
Cits ārpus ASV neizprotams trakums ir gatavošanās Suberbolam, kas ir amerikāņu futbola profesionālās līgas fināls, kurā šoreiz sacentās Filadelfijas "Eagles" ar Jaunanglijas "Patriots". Patrioti arī pagājušajā gadā uzvarēja Superbolā, un tagad viņiem bija visas iespējas šo panākumu atkārtot. Šis ir gada vissocializējošākais notikums, kad amerikāņi ciemojas, ēd un dzer vairāk nekā Jaunā gada svinībās vai Pateicības dienā.
Vietējās zāļu firmas jau pāris dienu TV un tviterī reklamē savus paģiru atvieglotājus un pareģo, ka cik tur miljoni amerikāņu pirmdien uz darbu neiešot, jo, raugi, būšot "slimi". Ņemot vērā amerikāņu futbola popularitāti, prezidenta demokrātiskās vēlēšanas varētu mierīgi aizstāt ar prezidentālu futbola finālu, kurā uzvarējusī komanda varētu pateikt, kāds aktieris vai TV zvaigzne nākamos četrus gadus valdīs Baltajā namā. Galu galā – īpašas starpības jau nebūtu.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
