Tūkstošiem Ukrainas iedzīvotāju uz savas ādas sajutuši Putina bēdas par lielāko XX gadsimta katastrofu, zaudējuši tuvākos radiniekus, un šo nodarījumu kompensēt nav pa spēkam nevienam.
Tādas ir ukraiņu sievietes, kas zaudējušas vīrus un tagad vienas audzina savus skolas un arī pirmsskolas vecuma bērnus. Viņām vajadzīga palīdzība, un arī mēs varam to sniegt. Ar gandarījumu jāatzīmē, ka, pārbraucis mājās, nedēļas laikā saņēmu apstiprinošu atbildi no četrām Latvijas pašvaldībām par gatavību šovasar uzņemt karā kritušo ukraiņu karavīru atraitnes un bērnus. Ar gatavību palīdzēt apliecinām līdzjūtību un vienlaikus arī izpratni, ka esam agresijas upura pusē.
Arī mums nepieciešams saprast, ka šī cīņa starp brīvību un verdzību, ko "pazemotā" Krievija vēlas atnest uz Ukrainu un arī uz Latviju, var izrādīties ilga un sāpīga. Mums jābūt gataviem palīdzēt citiem, cerot uz palīdzību, ja tāda var izrādīties nepieciešama arī mums, tāpat arī nepiemirstot, ka ukraiņi šos četrus gadus ar savām asinīm nobremzējuši krievu agresiju pret citām valstīm. Iespējams, tieši pret Latviju. Viens no šiem ukraiņu karavīriem bija vecākais seržants Aleksandrs Čerņavskis. Par traģiskajiem notikumiem stāsta viņa atraitne Olena Čerņavska.
Karš turpinās ceturto gadu, kā ar to sadzīvojat? Vai skatāties ziņas, kas stāsta par karu?
Ja tā ir filma par karu vai ziņas, man vienkārši nāk asaras. Sāp galva. Pēc tam vajadzīgas pāris dienas, lai atgrieztos normālā ritmā. Lai varētu strādāt. Kad paskaties, kā puiši iet bojā, kā tiek ievainoti, ir tik smagi, nākamajā dienā nevari nedz stundas ar bērnu sagatavot, nedz arī par kaut ko padomāt. Ļoti smagi, pat nezinu, kā lai to izskaidro. Novohradā Volinskā ar 56 tūkstošiem iedzīvotāju – 172 nogalinātie – tas ir milzīgs kritušo skaits. Tik daudz bojā gājušo puišu, daudz jaunu atraitņu, arī šo karavīru vecāki daudziem ir jauni. Man sevišķi žēl ir bērnu. Vecāki un sievas taču visu saprot, bet bērni nesaprot. Viņiem ir ļoti smagi.
Kā jūs saņēmāt ziņu par vīra nāvi?
Tas notika ziemā. Man pa telefonu paziņoja, ka vīrs pazudis. Es viņu meklēju, dēls (desmit gadi) bija ar mani, un viņš saprata, ka kaut kas nav tā. Vīrs piezvanīja 14. februāra vakarā un teica, ka nākamajā rītā nebūs telefona sakaru, lai neuztraucos. Tas bija 2015. gadā. Parasti es zvanīju gan dienā, gan naktī. Un no rīta, astoņos, deviņos, man tas jau ir rīts, es piezvanīju. Atbildes nebija, vien norāde – ārpus zonas. Piezvanīju komandierim, prasīju, kur ir mans vīrs. Atbildēja – "astoņos viņš izgāja uz sakariem", nepārdzīvojiet, viss būs kārtībā. Es teicu – labi. Piezvanīju vienos dienā. Viņš saka – nav nekādu ziņu, gaidām, uztraucamies. Trijos dienā zvanīju, arī nekā, puiši – neviens neko nezina, bet mans vīrs pavadīja kolonnu.
Tur veda ūdeni, produktus, munīciju, visu pārējo. Viņš bija vecākais seržants. Dokumenti jau bija iesniegti leitnanta pakāpes saņemšanai, bet tā arī nesaņēma to. Un tā nebija nekādas atbildes. Puika atnāca no skolas, pildījām ar viņu kopā mājasdarbus, te zvana mans brālis, viņš arī dienē, inženieris. Viņš prasa – kas par lietu, Olena? Saku – viss normāli, pildām mājas darbus, vienkārši mans Saška neatbild. Tad viņš saka, ka esot dzirdējis. "Ko tu dzirdēji?" – "Dzirdēju, ka ir viens nogalināts, viens ievainots, bet trešais pazudis bez vēsts." Prasīju – kas nogalināts? Vitja Kozaks, Maksims Tugovojs ievainots, bet Sašas neesot. Mašīnā neesot bijis. Tad zvanīju komandierim, lai uzzinātu, vai tā ir patiesība. Viņš atbildēja – jā, patiesība. Naktī pie Debaļcevas viņi pavadīja piecas kolonnas, viņi brauca ar BRDM (desanta kaujas izlūkmašīna). Bija pavadījuši kolonnu, un bija atpalicis viens kamazs ar munīciju. Puiši nolēma aizbraukt tam pakaļ. Atgriezās, atrada mašīnu, tai motorā bija kaut kas salūzis.
Viņi griezās apkārt, un tad bija uzplaiksnījums, nezinu, kāds. Tad Maksims, kas tika ievainots, līda ārā, viņu paņēma, bet pašā mašīnā – BRDM – neviens nepārbaudīja, vai vēl kāds ir palicis iekšā vai nav. Laikam tika šauts ar RPG. Es palūdzu brālim, lai viņš sagādā ievainotā Maksima telefona numuru. Vitju Kozaku es pazinu, bet Maksimu ne. Viņam bija tikai astoņpadsmit gadu, es nepazinu viņu. Piezvanīju puisim, teicu, saprotu, ka viņam ir sarežģīti runāt. Prasīju – kad jūs rāpāties ārā, vai kaut ko redzējāt? Viņš atbildēja, ka redzēja tikai Vitju Kozaku, viņš bija bez galvas, viņu ar kāju pastūmis malā un izlīdis. "Vai mans Saņa bija?" – "Neredzēju viņu." – "Vai tad, kad bija sprādziens, viņš bija pie stūres?" – "Jā, bija." Prasīju, vai puiši no kamaza pārbaudīja mašīnu. Viņš teica, ka nepārbaudīja.
Es meklēju vīru divas nedēļas. Tas ir ļoti smagi – meklēt. Ievietoju internetā ziņu, ka viņš ir pazudis. Tad zvanīja dažādi blēži. Apgalvoja, ka Saša atrodas pie viņiem, ka viņi ir separātisti, ka mans vīrs ir pie viņiem, ka viņš ir ievainots. Prasīja naudu. Te divdesmit tūkstošus, te desmit tūkstošus grivnu, dažādas summas. Es vienmēr teicu: "Ļaujiet man ar vīru parunāt." Un pēc tam zvanītāji vienmēr pazuda. Tad man piezvanīja vēl, cilvēks teica, ka zvana no Doņeckas, ka vīrs atrodas Doņeckā Ščorsa ielā, ka viņš pats esot ārsts, kas ārstējot sagūstītos mūsu puišus. Viņš apgalvoja, ka mans vīrs arī esot tur. Teica, ka nevarot riskēt, tādēļ neļaušot man aprunāties ar vīru pa telefonu. Prasīju, kā lai viņu dabū ārā, apmainot vai izpērkot.
Tad viņš teica, ka vienu puisi vecāki esot izpirkuši. Es arī cerēju to īstenot, un mēs pat vienojāmies par konkrētu summu. Viņš teica, ka viņam vajagot divpadsmit tūkstošus grivnu, bet par desmit tūkstošiem grivnu lai nopērku medikamentus, viņš uzrakstīšot, kādus. "Jūs man paciņā atsūtīsiet šīs zāles." Es visam piekritu un paprasīju, lai voluntieri noskaidro, no kurienes man zvanīja šis cilvēks. Viņš bija nosaucis adresi, kur atradās SBU (drošības dienests). Tas varēja tā būt, ka Doņeckā SBU atradās mūsu puiši.
Noskaidrojās, ka pa šo telefonu man zvanīja nevis no Doņeckas, bet gan no mūsu – Ukrainas kontrolē esošās – teritorijas. Un es vairs nerunāju ar šo "ārstu". Aizgāju uz vietējo SBU nodaļu tepat Novohradā Volinskā un par visu pastāstīju, par to, kā mēģināja izspiest no manis naudu. Visu šo laiku es arī turpināju zvanīt uz vīra telefonu. Visu laiku varēja dzirdēt – ārpus zonas, ārpus zonas. Un es zvanīju, zvanīju, un reiz četros no rīta beidzot atskanēja normāls signāls, es saku: "Saša, saki, kur esi, es tevi izvilkšu, nerunā neko – tikai pasaki savas koordinātes." Tad pārtrūka sakari. Uzreiz vēlreiz piezvanīju, atkal prasīju: "Saša, kur esi?" Man atbildēja – viņa šajā pasaulē vairs neesot. Pajautāju: "Kas esat jūs?" Atbildēja, ka krievu zemessargs (opolčeņec), bet vārdu nenosauca. "No kurienes jums šis telefons?" Viņš pastāstīja, ka pēc apšaudes esot ķemmējuši teritoriju, grāvī bija BRDM, arī divi līķi, un pie viena atradis telefonu, bija arī ceļazīme. Prasīju, kas tajā bija rakstīts.
Uzvārds Čerņavskis vai Čerņahovskis. Prasīju, kā lai es viņu sameklēju. "Mēs vienīgi veicām ķemmēšanu, un tagad es ieslēdzu telefonu, lai varētu jums par to pastāstīt. Lai gadījumā, ja ar mani tā notiktu, arī manējie saņemtu ziņas. Tādēļ es pasaku, ka es viņu atradu." Nākamajā dienā es paprasīju, ar ko man vajadzētu runāt, lai dabūtu savu vīru. Viņš teica, lai paskatos internetā un sazinos ar jauno Debaļcevas mēru, tur jābūt viņa telefona numuram. Es piezvanīju šim mēram un izstāstīju par situāciju. "Kas esat jūs?" – "Sieva." – "No kurienes?" – "No Žitomiras apgabala." – "Gaidiet, es drīz būšu tur!" – un pārtrauca sarunu. Man viņš neko nepateica. Tad man pastāstīja – puika redzēja video ar mana vīra dokumentiem, reportāžu bija veidojis krievu žurnālists no Sanktpēterburgas. Tur bija dažādas fotogrāfijas, līķi... briesmīgi... Viņš rādīja dokumentus, pasi – tā bija mana vīra pase.
Sāku sarakstīties ar šo žurnālistu, lai viņš palīdzētu sameklēt manu vīru. Viņš palūdza manu telefonu, piezvanīja, mēs ļoti ilgi sarunājāmies, nosūtīju sava vīra fotogrāfijas un arī viņa aprakstu. Viņš brauca uz morgu Doņeckā un Debaļcevo, kur tiek fotografēti līķi. Vīru neizdevās atrast, un viņš teica, lai piezvanu apakšpulkvedim Ruslanam, uzvārdu vairs neatceros. "Zinu, ka viņš ir krievs, kas atbraucis karot uz Ukrainu. Tur ķemmēšanu veica krievu vienība. Zvani viņam, viņš tev palīdzēs." Tad es uzrakstīju tam Ruslanam, izskaidroju situāciju. Atbildēja, ka pacentīšoties kaut ko izdarīt manā labā. Tad tas krievu žurnālists sazinājās ar mani un prasīja, vai varot izveidot reportāžu par to, kā meklēju savu vīru. To parādīšot Doņeckā, un tas varbūt līdzēs ātrāk atrast viņu – kas zina, kas ar viņu noticis, varbūt tomēr nokļuvis gūstā. Es "Skype" ievietoju reportāžu, ka esmu karavīra sieva, kas meklē savu vīru.
Vēlāk Ruslans uzrakstīja, ka mana vīra ķermeni nodos sūtīšanai uz Dņepropetrovsku: "Tā kā tu sniedzi interviju, ka meklē savu vīru, viņu tev atdos bez maksas. Bet citu kritušo atdos par divpadsmit tūkstošiem." Es pirmo reizi aizbraucu uz Dņepropetrovsku un savu vīru neatradu. Tur ir divi morgi, neatradu. Atgriezos mājās un uzrakstīju Ruslanam, ka viņa tur nebija, ka esmu piemānīta. Lai arī es viņam naudu netiku sūtījusi. Viņš man atbildēja: "Tu domā, ka tas ir tik ātri, no Doņeckas uz Lugansku nosūtīt, tad tālāk? Ar Doņeckas kazakiem ir ļoti grūti vienoties, tie ir ļoti smagi cilvēki. Tev viņu atdos, nepārdzīvo, gaidi!" Tad man pastāstīja, ka mans vīrs ticis redzēts. Sagūstītos veda uz Sņežnojes pilsētu, lai es piezvanu Sņežnojes mēram. Ivans Sergejevičs – mērs – ļoti labi un kulturāli runāja. Viņš pastāstīja, ka pie viņiem vairs puišu nav, ka viņi visi atdoti. Tas tika paveikts jau 2014. gadā, un neesot iespējams, ka te vēl kāds varētu būt. Pēc tam gaidīju, un tad man paziņoja no Gorlovkas, ka mans vīrs esot tur.
Ka Ukrainas armija vēlas veikt apmaiņu. Es braucu pati uz Dņepropetrovsku, tur satiku voluntieri Irinu Bogdanovu. Viņa mani sagaidīja, un mēs nolēmām griezties policijā, lai viņi veiktu apmaiņu. Veica apmaiņu, bet mana vīra tur nebija. Tur bija trīs mirušie, kas neizdzīvoja, un deviņi dzīvi puiši. Tad atgriezos mājās, internetā meklēju, zvanīju kaut kādiem cilvēkiem, piezvanīju uz Doņecku tiem, kas nodarbojās ar gūstekņu apmaiņu. Man atbildēja – pat ja jūsu vīrs arī te nokļūtu, mēs viņu nevarētu apmainīt, jo Ukrainas puse nav pasludinājusi viņu par bezvēsts pazudušu, mums tāda cilvēka Ukrainas puses sagatavotajos sarakstos nav. Piezvanīju šeit uz armijas daļu un jautāju, kādēļ mans vīrs nav pasludināts par bezvēsts pazudušu. Viņi atbildēja, ka tam nepieciešams laiks, varbūt viņš kaut kur staigā pa laukiem, kas to lai zina. Es lūdzu, lai mani pieņem armijas daļā. Sākumā viņiem nebija laika, tad piezvanīju vietējam žurnālistam, un viņi tomēr mani pieņēma. Es uz viņiem kliedzu – varbūt mans vīrs tur noasiņo, bet viņi neko nedara! Tad sekoja zvans, ka Vitja Kozaks, viņš bija vecākais mašīnā, atrodas Dņepropetrovskas morgā. Es lūdzu noskaidrot, vai tur nav arī manējais.
Teicu, ka dokumentos tas neesot redzams. Viņi teica, ka vajag Vitjas vecākiem paziņot. Atbildēju, ka man ir telefona numurs. Tas bija Vitjas brālis, arī karavīrs, tikai jau atvaļināts. Viņš iepriekš ar savu mašīnu brauca uz Debaļcevo meklēt brāli. Viņš tur sarunāja, ka viņu izlaiž cauri postenim, taču tad viņu noguldīja uz asfalta, šāva virs viņa, šāva pa mašīnu, tie bija separātisti. Un tomēr izlaida cauri, teica – vari braukt tur uz to konkrēto lauku un meklēt savu brāli. Viņš meklēja, taču tur jau bija veikta tīrīšana, BRDM jau bija aizvilkta. Viņš vienīgi atrada ar zemi nedaudz nosegtus trīs mūsu karavīrus – izraka un ielika savā bagāžniekā. Vēlējās tos atvest uz ukraiņu pusi. Bet viņam teica – tu taču atbrauci pēc sava brāļa, nevis pēc šiem zēniem, atdod viņus mums un brauc. Un viņš aizbrauca. Kad jau pateica, ka brālis ir morgā, teica, ka no rīta agrumā braukšot pēc sava brāļa. Paprasīju, vai var paņemt mani līdz. Viņš teica – kā tad tu brauksi? Nu tā – vienreiz jau biju, aizbraukšu vēlreiz. Labi. Ar mums kopā brauca viens karavīrs.
Godīgi sakot, braucot es nedomāju, ka tur būs mans vīrs. Tur taču bija Vitja, bet manējais kaut kur pazudis. Kad atbraucām, Vitju parādīja un atdeva, bet man pateica, ka neesot nekāda pamata mani ielaist morgā. Šajā reizē biju viena bez voluntieres, viņi nevēlējās mani ielaist morgā. Es sāku kliegt, tā bija histērija, un mani tomēr ielaida iekšā. Tur bija vairāki līķi, un es uzreiz pazinu savu vīru. Tur bija gan dzīvokļa atslēgas, gan apģērbs, matu griezums – es pati griezu, kad viņš brauca projām. Un viss – es pazinu savu vīru.
Paņēmu un vēl iesniedzu DNS pārbaudei. Seja bija pilnībā šķembu saplosīta, pēc sejas nevarēja pazīt. Viņu varēja pazīt pēc dzimumzīmes, pēc frizūras. Viņam nebija labās kājas. Es paņēmu viņu, tas bija martā, un mājās apglabāju. Pēc tam septembrī saņēmu DNS atbildi, apstiprinājumu, ka tas patiešām bija mans vīrs. Pēc tam decembrī man paziņoja, ka pēc DNS analīzēm atrasts mans vīrs. Dņepropetrovskā paņēmām kāju un veicām papildu apglabāšanu. Lūk, tā es meklēju.
Kas tas par karu? Par ko cīnījās jūsu vīrs?
Kad sākās Maidans, viņš mācījās Odesā angļu valodas kursos. Bija uz turieni nosūtīts kā seržants. Viņš teica, ka tas nav pareizais Maidans, bet es teicu, ka ir pareizais. Odesā uz to raudzījās citādi. Mēs pa telefonu nedaudz strīdējāmies, bet, kad viņš atbrauca uz šejieni no Odesas, tad saprata, ka Maidanā visi stāv par taisnību. Es trīs reizes biju aizbraukusi uz Kijevu Maidana laikā. Kad jau norisinājās Krimas notikumi, vīrs teica – tur jāieved armija. Tad viņš teica, ka vajadzēja reaģēt jau ātrāk, jau Krimas sagrābšanas laikā, ka tā ir mūsu zeme, kas jāaizstāv. Viņš atradās četrus mēnešus ATO, tad atbrauca, pat mēnesi nenodzīvoja, un atkal aizbrauca uz fronti.
Es biju sašutusi – citi tur atrodas mēnesi un jau brauc atpūsties mājās, bet viņš bija prom tik ilgi un atkal aizbrauca atpakaļ. Viņš saka – redzi, kad es tur biju, viss bija mierīgi, kā aizbraucu, tā sākās uzbrukums, man jābūt tur, lai viņi neuzbruktu. Un aizbrauca, un tad arī tas notika. Uzskatu, ka viņš krita veltīgi. Nezinu. Tagad vēl par viņu atceras, bet paies laiks, viss pieklusīs un pat neatminēsies par viņu. Mūs jau ir sākuši aizmirst. Tagad uz notikušo skatās citādi. Agrāk mums tā nepievērsa uzmanību, bet tagad kaut kā īpaši – izsaka piezīmes, ka viena otra no mums, atraitnēm, kaut kā labi ģērbjas. Man arī agrāk bija kažociņš, bet tad to neievēroja. Es saku visiem: kara komisariāts ir atvērts – ejiet, piesakieties armijā. Tā ir kaut kāda skaudība. To var teikt arī par mana dēla skolotāju. Mans bērns kaut kur aizbrauca, bet viņas ne, un, lūk, – skaudībai iemesls. Mēs abas vienas pašas audzinām bērnus, un es viņai teicu – tā nav mana vaina, ka tev vīrs nav normāls, bet man bija normāls.
Man vecmāmiņa vienmēr stāstīja par karu, 1945. gadu, stāstīja, stāstīja, un es domāju, kā tas tā var būt – tik briesmīgi notikumi un dzīve vienās bailēs. Mana vecmāmiņa partizāniem maizi cepa, viņa pat tika likta pie sienas, un man tas kādreiz šķita kā kaut kas mežonīgs. Taču par to kaut kā bieži nedomāju, taču, kad tas notika pie mums, kļuva tik briesmīgi.
Domāju, ka Krievija vēlas padarīt mūs par saviem vergiem. Kādēļ tad viņiem mēs esam vajadzīgi? Viņiem taču arī ir laba un skaista zeme, turklāt ļoti daudz. Nezinu. Doņecku sagrāba, visas šahtas paņēma sev, visu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
