Latvijā ir spēkā dažādi ierobežojumi, kas aizsargā putnus - sezonālie liegumi, mikroliegumu noteikumi utt. Taču LOB tik un tā nav mierā - ik gadu mežizstrādes dēļ bojā aizejot vairāk nekā 50 tūkstoši putnu ligzdu. Kā šādi dati iegūti, zināms tikai šauram biedrības biedru lokam.
Protams, putnu aizsardzību var uzlabot. Iespējams, ka ir vietas, kur aizliegumu strādāt var noteikt divu nedēļu periodam. Taču diezin vai Latvija var atļauties nozīmīgas tautsaimniecības nozares darba paralizēšanu. Latvijā jau tāpat ir daudzas obligātas prasības mežu apsaimniekošanā, kas ir stingrākas nekā citur Eiropā.
Nerēķinoties ar cilvēkiem, varam nonākt līdz absurdam. Katru gadu tūkstošiem putnu un dzīvnieku iet bijā uz autoceļiem un dzelzceļiem. Aizliegsim automašīnas un vilcienus? Aizliegsim lidmašīnas, kas traucē gājputniem? Dzīvnieki un putni iet bojā arī pļaujas un ražas novākšanas laikā. Tāpēc aizliegsim zemniekiem apstrādāt zemi ar traktoriem un kombainiem?
Savu artavu varētu dot arī paši ornitologi. Lai samazinātu antropogēno slodzi uz putniem, viņi varētu pavasaros neizbraukt no Rīgas – tā dažās aizsargājamās vietās apmeklētāju skaits samazinātos teju divreiz. Vai ornitologi un citi "dabas draugi" nav lielākie medņu traucētāji riesta laikā?
Vai melnajam stārķim patīk, ka "pētnieks" to bāž maisā, lai nosvērtu? Vai novērojumu kameras nav pie vainas dažu mazo ērgļu vājajām ligzdošanas sekmēm? Vai šāda "putnu sargāšana" patiesībā nav apmaksāts dažu indivīdu hobijs?
"Dabas draugi" vienmēr ir gatavi eksperimentēt, ja vien var apgūt līdzekļus. Savulaik Rīgas kanālā dzīvojošajiem bebriem, kas grauza parka kokus, tika vesta alternatīva pārtika – zari. Bebri diemžēl inovāciju ignorēja. Latvijā aizsargājami ir arī lāči. Vai tiešām mūsu valstij vajadzētu nodarboties ar lāču populācijas veidošanu? Lāčiem vieta ir lielos mežu masīvos, taigā, nevis Latvijā. Lācis ir liels plēsīgs zvērs, kuram nepieciešama arī pamatīga barības bāze. Vajadzētu paturēt prātā Slovākijas piemēru, kur šie dzīvnieki ir tā savairojušies, ka apdraud cilvēkus. Turklāt par lāču nodarītajiem kaitējumiem nekādas kompensācijas nav paredzētas.
Kurš un no kādiem avotiem apmaksās Latvijai un strādājošajiem radītos zaudējumus? Pieļauju, ka LOB kaut kas vēl ir ietaupīts no leģendārā "pupuķu projekta" Ādažos, kas ienesa pusotru miljonu EUR, un dažiem citiem peļņas darbiem, bet ar tiem tik un tā būs krietni par maz, lai atlīdzinātu zaudējumus patiesajiem darba darītājiem, zemes īpašniekiem un valstij.
Latvijā nav efektīvi izmantojamu naftas, gāzes, dzelzsrūdas resursu. Mūsu valsts galvenais resurss ir zeme, ko vajag un ko varam produktīvi izmantot lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcijas ražošanai. Pavasaris mežizstrādē nav intensīvākais darbu laiks, jo rūgst ceļi, ir sulu laiks lapu kokiem un cenu kritums. Nevajag atkal uzlikt jaunus aizliegumus, Latvija jau tā ir aizliegumu un ierobežojumu valsts. Zemes īpašnieks pats spēj izlemt, ko darīt savā zemē.
Paradoksāli, bet "dabas sargi" lielākoties paši dzīvo Rīgā, un lauki viņiem ir tikai vieta, kur aizbraukt un atpūsties. Taču laukos vēl joprojām dzīvo arī cilvēki, kas tur strādā un kuriem zeme ir privātīpašums. Ja nu kāds, piemēram, valsts vēlas ierobežot viņu tiesības brīvi rīkoties ar īpašumu, tad valstij ir arī jāmaksā adekvātas kompensācijas. Ja "dabas draugiem" to izdotos panākt, mežu īpašnieki neprotestētu, bet pēc viņu norādēm audzētu putnus, ķērpīšus un gliemezīšus, bet kokmateriālus mēs varētu iepirkt Skandināvijas valstīs vai Krievijā. Tādai leiputrijai valstij naudas nav, taču tas netraucē par budžeta un skandināvu finansētu fondu naudu veidot plānus jaunām dabas aizsardzības teritorijām visā Latvijā.
Interesanti gan, kāpēc, piemēram, norvēģus tik ļoti interesē dabas aizsardzība mūsu valstī? Nav daudz piemēru, ka Rietumos tā vienkārši svaidītos ar naudu. Un kam būtu izdevīga būtiska saimnieciskās darbības ierobežošana, faktiski neļaujot nodarboties ar mežizstrādi, tirdzniecību un pārvadāšanu trīs mēnešu garumā?