1939. gada septembrī ukraiņi kopā ar poļiem vieni no pirmajiem sajuta divu totalitāru režīmu, komunistu un nacistu, sazvērestības sekas. Otrā pasaules kara laikā ukraiņi zaudēja vairāk cilvēku nekā dažas Eiropas valstis kopā. Tiek lēsts, ka kopējais ukraiņu zaudējums bijis 8–10 miljoni cilvēku dzīvību, ko var salīdzināt ar iedzīvotāju skaitu mūsdienu Austrijā. No 2,8 miljoniem jauniešu, kuri tika izsūtīti no PSRS uz nometnēm Trešajā reihā, 2,4 miljoni bija Ukrainas iedzīvotāji. No šī skaita aptuveni viens miljons cilvēku aizgāja bojā.
Tagad mēs redzam, ka mūsu kopējā austrumu kaimiņa politika ir balstīta uz pagātnes mītiem. Un tas notiek, neskatoties uz jau sen pierādītu faktu, ka gandrīz divus gadus, sākot no 1939. gada beigām līdz 1941. gada jūnijam, Staļina Padomju Savienība bija nacistiskās Vācijas sabiedrotā. Par daiļrunīgu simbolu šai sadarbībai kļuva kopīga padomju–nacistu parāde 1939. gada 17. septembrī Brestā. Bet tas neizglāba Padomju Savienību no agresijas un PSRS tautas no nepieciešamības maksāt ar cilvēku dzīvībām par Staļina un Hitlera draudzību. Tā rezultātā gandrīz katrs otrais Otrā pasaules kara upuris bija PSRS pilsonis.
Diez vai toreiz, kā arī tagad kāds varētu iedomāties līdzīgu situāciju civilizēta Eiropas kontinenta centrā 21. gadsimtā, kur starptautiskās sabiedrības acu priekšā notiek mežonīga demokrātiskas valsts austrumu reģionu teritoriju sagrābšana. Sakarā ar šo gadījumu pazīstamais Baltkrievijas izcelsmes Ukrainas kinorežisors Serhijs Lozņica izteica ļoti labu viedokli. Kinorežisors uzsvēra, ka "iedzīvotājiem pēc PSRS sabrukuma vajadzēja likt lasīt vēstures mācību grāmatas". Diemžēl, neskatoties uz to, cik daudz pētījumu ir publicēts, mūsdienu Krievijas varas iestādes atkal izmanto vēsturi kā hibrīdkara elementu pret civilizēto pasauli.
Jau vairākus gadus pēc kārtas dezinformācijas ceļā tiek izplatīta doma, ka Ukraina, jo īpaši Ukrainas varas iestādes, iebilst pret Otrā pasaules kara upuru pieminēšanu. Bet es gribētu skaidri nodalīt mirušo piemiņas jēdzienu un Kremļa iniciatīvu izmantot tā dēvētās pseidopatriotiskās akcijas jeb "Nemirstīgo pulku" ar mērķi slavināt Staļina varas rīcību, kura it kā ir uzvarējusi karā.
Ukraina godina Otrā pasaules kara upurus visos līmeņos. Šajās dienās ir daudz pasākumu, kas veltīti šīs milzīgās traģēdijas miljonu upuru piemiņai. Vienlaikus mēs uzskatām, ka tauta par šī briesmīgā eksāmena nolikšanu ir samaksājusi pārāk augstu cenu – miljoniem cilvēku dzīvības. Diemžēl to pašu nevar teikt par Staļina varu. Es paskaidrošu, kas ar to ir domāts. Kremlis rūpīgi noklusē, ka jau pirmajās kara nedēļās Vērmahta spēki paņēma gūstā un iznīcināja miljoniem Sarkanās armijas karavīru, jo tie nebija gatavi fašistiskās Vācijas uzbrukumam. Bet, kā mums visiem labi zināms, Staļina režīms, būdams pie varas, visu laiku gatavojās tieši karam. Visi cilvēku, materiālu un tehnikas resursi bija novirzīti tieši šim mērķim. Līdz ar to rodas diezgan loģisks jautājums – kāpēc jau pirmajās kara nedēļās bija šādas katastrofālas sekas? Kā tas varēja notikt? Kur tajā visā slēpjas Staļina ģēnijs? Patiesi un bez pārspīlējumiem šos notikumus aprakstīja pazīstamais padomju rakstnieks Viktors Astafjevs savā romānā "Nolādēti un noslepkavoti". Uzrunājot padomju varu un tai lojālos vēsturniekus, viņš sacīja: "Cik daudz cilvēku aizgāja bojā kara laikā? Jūs to zināt un atceraties. Bet ir briesmīgi skaļi teikt patiesos skaitļus, vai ne? Jo, ja mēs tos nosauksim, tad karavīra cepures vietā mums ir jāuzvelk sēru auts, lai Uzvaras dienā kristu ceļos un atvainotos mūsu tautai par neprātīgi uzvarēto karu, kurā ienaidnieku apmētāja ar kritušo karavīru līķiem, noslīcināja viņu asinīs."
Tautas un valsts diženums izpaužas nevis bailēs, bet tās iedzīvotāju komfortablā dzīvē un draudzīgā attieksmē pret citiem. Vai tiešām ir nepieciešams atkal veidot tautas vai atsevišķas valsts varenību, izmantojot bailes, naidu pret varu? Kāpēc šodien, tāpat kā pagājušajā gadsimtā, Krievija pievēršas Ivana Bargā vai Staļina laika vadības modeļiem?
Tātad, pieminot karā kritušos, mēs gribētu, lai cilvēki pieminētu arī miljoniem Staļina represiju upuru, kuri zaudējuši dzīvību gulaga, Sibīrijas koncentrācijas nometnēs un Babinas gravā izdomātu apsūdzību dēļ. Būtu vēlams arī godināt tūkstošus varoņu un invalīdu, kurus pēc kara, 1948. un 1950. gadā, PSRS vara izsūtīja no lielajām pilsētām. Viņuprāt, "tāds" skats kropļoja varonīgo "uzvaras tēlu", jo invalīdi ar savu sakropļoto izskatu un piespiedu ubagošanu esot diskreditējuši "uzvarētāju valsts varu". Patiesībā viss izskatījās tieši otrādi – varas iestādes diskreditēja sevi ar to, ka šie cilvēki, īstie varoņi, bija spiesti ubagot. Kāpēc pret viņiem izturējās tik briesmīgi? Vai tas ir tādēļ, ka viņi, aizsargot savu dzimteni no iebrucējiem, samaksāja ar visdārgāko, kas viņiem bija, – savu veselību, jo Staļina varas iestādes pierādīja pilnīgu neefektivitāti ne tikai ģeopolitiskajos aprēķinos, bet arī šo milzīgo cilvēku un materiālo resursu izmantošanā, kas bija pieejami PSRS.
Maz ticams, ka šo, kā arī citu Staļina NKVD nometnēs iznīcināto cilvēku fotogrāfijas ir redzamas "Nemirstīgo pulka" dalībnieku plakātos, tostarp šeit, Rīgā. Vai viņi nav pelnījuši cieņu kopā ar pārējiem? Vai šodien ir pielikts punkts NKVD slepkavu, nometnes apsargu lietām? Viņi ir varoņi vai noziedznieki? Tāda ir īstā "krievu pasaules" būtība. Šodienas Kremļa valdība izvairās minēt šos faktus, šāda diskusija viņiem nav izdevīga.
Padomju režīma loģika ir pārsteidzoša arī Krimas tatāru tautas gadījumā. Jau nedēļu pēc nacistu izraidīšanas no Krimas (1944. gada 12. maijā) padomju varas iestādes sāka Krimas tatāru izsūtīšanu. Viņi tika apsūdzēti masveida valsts nodevībā kara sākumā un sadarbībā ar okupantiem. Līdzīgi apgalvojumi tika izteikti arī citām Krimas tautām. Vienlaikus tie, kas rūpīgi lasa vēstures materiālus un interesējas par faktiem, zina, ka Krimas tatāri arī devuši lielu ieguldījumu uzvarā pret nacismu. Līdz 1941. gada augustam Sarkanajā armijā tika mobilizēti vairāk nekā 12 tūkstoši Krimas tatāru, no kuriem vairāk nekā 3000 tika nogalināti. Turklāt pieciem no viņiem tika piešķirts PSRS varoņa rangs, divi kļuva par Tēvijas kara ordeņa kavalieriem, savukārt Amets-Hans Sultans divreiz kļuva par PSRS varoni. Deportācijas rezultātā pirms kara beigām aizgāja bojā vairāk nekā 30 tūkstoši izsūtīto Krimas tatāru. Bet diemžēl deportēto Krimas tatāru arī nav starp tiem, kas attēloti tā saucamā "Nemirstīgā pulka" portretos.
Šo principu precīzi uzsvēra 1943. gada cīņas par Kijevu dalībnieks Viktors Astafjevs: "Galu galā izdomātais karš aizēnoja īsto karu..." Viņš rakstīja arī par to, ka demonstrēt šo karu kā varonīgu un pievilcīgu ir noziegums. Bet neviens par to nerunā, tieši otrādi, daži Krievijā ņirgājas par bojāgājušajiem, skaļi izkliedzot tādus saukļus kā "Mēs varam atkārtot!". Pretēji tam Ukraina, tāpat kā visa Eiropa un visa civilizētā pasaule, cenšas nodrošināt, lai tas vairs nekad un nekur neatkārtotos. Mūsu devīze – "Pieminam. Atceramies. Lai vairs nekad neatkārtojas!".
Attēlā: Skaties, nesajauc! Pa kreisi ir Ukrainas Piemiņas dienas simbols sarkanamagone:"1939.-1945. Vairs nekad"; pa labi ir Georga lentīte:"1941.-1945.Varam atkārtot"
Tāpēc Ukrainā valda nostāja, lai vēsture netiktu mainīta, bet skanētu patiesība, lai tā ir pasargāta. Diemžēl ne visi cilvēki saprot, ka visas šīs Kremļa iniciatīvas nav vērstas uz cieņas izrādīšanu mirušajiem, bet ir domātas, lai parādītu staļinisma diženumu. Viņi attaisno milzīgus zaudējumus, ar kuriem nekad nav rēķinājies Kremlis diženuma vārdā. Tāpēc viņi godināja Staļina ģenerāļus, kuri izpildīta rīkojuma vārdā nerēķinājās ar zaudētām cilvēku dzīvībām. Kāpēc gan pārdzīvot, ja "sievietes piedzemdēs nākamos".
Mums, ukraiņiem, tas ir ļoti labi zināms, pateicoties mūsdienu notikumiem Krievijas okupētajā Krimā un Donbasā. Astafjevs sacīja: "Tie, kas melo par pagātnes karu, tuvina karu nākotnē." Un mēs redzam, ka šie vārdi bija savā veidā pareģojums tam, kas tagad notiek Krimā un Donbasā.
Tāpēc Ukrainai ir cita iniciatīva – atcerēties tos upurus, kuri 21. gadsimtā, interneta laikmetā, kad ir iespējams brīvi piekļūt patiesai informācijai, gāja bojā "Krievu pasaules" dēļ. Tās pārstāvji ar ieročiem atnāca uz Ukrainas zemi un turpina nogalināt. Manuprāt, papildu liecība Kremļa apkaunojošajai politikai attiecībā uz Ukrainu ir Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadītāju uzvedība. Pretēji galvenajam pareizticības bauslim "nenogalināt" viņi dod svētību savas valsts ticīgajiem nogalināt tādus pašus pareizticīgos Ukrainā. Vai tā nav absurda robeža, līdz kurai Krievijas vara noved savu tautu?
Līdzīgi kā Otrās pasaules kara laikā, arī šodien ukraiņi atrodas frontes pirmajās rindās. Tieši mūsu teritorijā izvietota pretestības fronte pret mūsdienu krievu agresoru, cīņas fronte par demokrātijas un tiesiskuma vērtībām, fronte par brīvu pasauli. Tāpēc Ukrainas sabiedrība tiecas uz vienu – vēsturisku taisnīgumu, patiesību un cieņu pret Ukrainas tautas tiesībām pašai būvēt savu dzīvi. Pēdējās vēlēšanas pierādīja, ka Ukrainas iedzīvotāji var pieņemt lēmumu par savu nākotni. Atbalstot ar 73% balsu jaunievēlēto Ukrainas prezidentu, cilvēki vēlreiz uzsvēra, ka mūsu nākotne ir Eiropas integrācija, dalība Ziemeļatlantijas aliansē, dzīves veidošana atbilstoši Eiropas vērtībām. Tas viss būtiski atšķiras no Maskavas vērtībām, jo cieņai pret cilvēka dzīvi jābūt redzamai, ne tikai oficiāli godinot mirušos, bet arī radot pienācīgu dzīvi mūsdienu paaudzei. Tā nav bijis padomju režīma laikā, un diemžēl mēs to neredzam arī mūsdienu Krievijā.
Attēlā: Ukraiņu karavīri ar viņu vecvecāku portretiem
Šī atšķirība kaitina Kremļa līderus, jo tas Krievijas iedzīvotājiem ir piemērs tam, kā tauta, nevis vara ir spējīga pati būvēt savu nākotni. Tas izraisa Kremļa agresiju.
Mēs nevēlamies, lai Krimas un Donbasa jautājums tiktu risināts ar karu, jo tas nozīmē jaunus upurus un nogalinātos. Tieši tāpēc oficiālā Kijeva aicina starptautisko sabiedrību apturēt Krievijas agresiju kopā un beidzot pārtraukt Staļina–Putina valdības modeli. Mums ir jāpaveic šis uzdevums, lai tiesību vara, nevis vardarbīgas tiesības noteiktu mūsu un mūsu bērnu nākotni.