Katram sava taisnība. Vieni uzskata, ka nepieciešams uzturēt "biznesu, kā ierasts", jo tādā veidā iespējams izklāstīt savu viedokli un izteikt atbalstu kaimiņvalsts sabiedrības domājošajai daļai, otri, domāju, tādu ir krietnā mazākumā, aicina uz pretējo – atteikties no jebkurām attiecībām ar Krieviju. Katrs spriež, kā būtu pareizāk.
Mani pašu vairāk par visu uzrunā fotogrāfija ar jaunu ukraiņu sievieti melnā kleitā, melnās kurpēs un plakātu rokās. Kā var noprast, viņa atnākusi uz Kijevas centru, lai individuāli iebilstu pret iespējamo piekāpšanos agresoram Krievijai. Plakātā drukātiem burtiem teikts: "2014. gada 11. augustā Krievijas Federācijas divu armijas vienību veiktajā Stepanivkas ciema apšaudē no Krievijas teritorijas gāja bojā mans vīrs. Jūs grasāties vienoties ar slepkavām?"
Es zinu, ka kopš kara Gruzijā 2008. gadā, nemaz nerunājot par Kremļa agresiju Ukrainā, ir neiespējami saprasties ar lielāko daļu krievu žurnālistu. To nojautu jau sen, taču pavisam labi to ļāva saprast Krievijas televīzijas "žurnālists" Arkādijs Mamontovs. Viņš savu TV reportāžu 2014. gada martā (tolaik atrados Krimā, kur pilnā sparā rosījās "zaļie cilvēciņi") nobeidza ar vārdiem, ka pilnā mērā saņems visi, kas būs kaut ko nodarījuši krieviem. Viņš acīmredzami zināja vairāk par mums – lielākā daļa taču nedomāja, ka būs karš Donbasā, ka nogalināto skaits pārsniegs desmit tūkstošus.
Jau vēlāk, tieši Malaizijas "Boeing" notriekšanas dienā, pāri Ukrainai lidoju uz Kipru, lai piedalītos turku Kipras ārvalstu žurnālistiem organizētos neatkarības svētku pasākumos. Starp mums bija arī divi krievu kolēģi, pret kuriem pārējie izturējās uzsvērti atturīgi. Tā bija skaidra liecība, ka starp mums izveidojusies milzu siena. Tagad zinu, ka nevienā nopietnā jautājumā nespēju vienoties ar krievu žurnālistiem. Pat tālajā 1995. gadā ar prasmīgo radio "Svoboda" reportieri Aleksandru Jevtušenko nekādi nevarējām saprasties jautājumos par Otro pasaules karu, par to, kādēļ neuzskatu Sarkano armiju par atbrīvotājiem. Tas šķita nedaudz dīvaini, jo bijām iepazinušies Čečenijas kara laikā un mūs vienoja izteikts pretkara noskaņojums, noteikti iebildām pret Maskavas agresiju un vardarbību šajā separātiski noskaņotajā republikā. Atminos, kā Vladikaukāzā kāds armēņu tautības žurnālists no Krievijas televīzijas kategoriski nepieņēma manis piedāvāto 1940. gada notikumu interpretāciju.
Vēl 2000. gadu sākumā un faktiski līdz pat Cieņas revolūcijai 2013./2014. gadumijā mani nedaudz pārsteidza agresīvais, taču bieži dzēlīga humora pilnais tonis, kad mani sarunu biedri ukraiņi runāja par Krieviju, par krieviem, kurus viņi dēvē par moskaļiem.
Tie bija stāsti par postu, ko Ukrainai veselu 300 gadu laikā nodarījusi Krievija. Tur bija arī pašu šo ukraiņu un viņu priekšteču nesenā vēsturē pieredzētais, un tas viss izklausījās šaušalīgi. Taču pa īstam šādas attieksmes iemeslus aptvēru tikai tagad, kārtējās agresijas laikā pret ukraiņu nāciju. Tā nav vienkārša spēlēšanās, kuru Putins drīz varētu pabeigt. Viss, ko viņš dara, liecina par pretējo. Šī cīņa nevar beigties tāpat vien. Tā var noslēgties vai nu ar Ukrainas kapitulāciju, vai arī uzvaru, ukraiņu karavīriem aizejot līdz savas valsts robežai.
Šobrīd jaunajam Ukrainas prezidentam nevajag lolot ilūzijas, ka ar Putinu iespējams par kaut ko vienoties. Tas var mainīties vienīgi gadījumā, ja pati Krievija piedzīvos būtiskas izmaiņas. Bet ko mēs – gluži tāpat kā lielākā daļa citu eiropiešu no Latvijas uz rietumiem – taču dzīvojam labi un gribam atjaunot biznesu kā vienmēr – kādēļ neaizbraukt uz Ermitāžu?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
