Mihaila Saakašvili laikā par to tika regulāri atgādināts un tam bija vērā ņemama rezonanse. Šāda Gruzijas esošās varas izturēšanās it kā sasaucas ar šīs valsts reālā vadītāja par pelēko kardinālu uzskatītā Bidzinas Ivanišvili deklarēto pozīciju, ka attiecības ar Maskavu jāuzlabo. Kā redzams no beidzamā laika notikumiem – domstarpībām abu valstu starpā – ar oficiālās Tbilisi apzinātu lielāku klusēšanu Kremlim ir par maz.
Nepietiek arī ar aizvien ciešākiem saimnieciskajiem kontaktiem abu valstu starpā, jo vismaz vārdos par starptautiskajiem orientieriem Gruzijas vadītājiem nākas runāt par kursu uz Rietumiem – tā viņiem liek darīt sabiedrības vairākums, kas Krieviju uzskata par agresoru un vēlas integrāciju Rietumos. Tas, visdrīzāk, ir galvenais iemesls, kādēļ Krievija draud sodīt ar dažādām sankcijām pret sevi pat visai labvēlīgi noskaņotu Gruzijas valdību. Var pieņemt, ka Kremlis vēlas padarīt šo Dienvidkaukāza valsti par pilnīgi atkarīgu vasali, kas nevarēs arī vārdos izteikt Maskavai nepieņemamu viedokli. Gruzija neapšaubāmi ir gards kumoss un kādēļ, lai bijusī metropole to nevēlētos atgūt savā pārziņā.
Atgriežoties pie pelēkā kardināla jeb B.Ivanišvili, kas kopš 2012. gada nogales diktē notikumu gaitu šajā valstī, jāpiekrīt tagad jau gluži hrestomātiskajai patiesībai, ka prokrievisko spēku uzvara postpadomju valstīm nevar atnest labklājību. Tas redzams arī citās bijušās Padomju republikās – Baltkrievijā, un savulaik arī Moldovā un Ukrainā. Nepilnos deviņos gados no Krievijas atbraukušajam miljardierim visai labi sekmējies ar lētticīgās Gruzijas vēlētāju daļas muļķošanu, taču ar ekonomisko izaugsmi nemaz. Sasniegumu nav un to savos maciņos labi sajutusi lielākā daļa Gruzijas iedzīvotāju. 2012.gada beigās nacionālās valūtas lari kurss pret eiro bija 2.0, šobrīd – 3.3.
Nedomājošās vēlētāju daļas beidzamā neslēptā uzpirkšana notika pirms otrās prezidenta vēlēšanu kārtas pērnā gada nogalē, kad lielam daudzumam ļaužu tika solīta banku kredītsaistību dzēšana. Tas bija izšķiroši un B.Ivanišvili ieguva arī sev paklausīgu prezidenti Salomi Zurabišvili, par kuru aicināja balsot valdošā partija Gruzijas sapnis. Valsts galvas pakļaušanās prokrieviski orientētajam miljardierim tagad kļuvusi pavisam acīmredzama. Neliels piemērs. Nesenās vizītes laikā Francijā, tiekoties ar gruzīnu studentiem, S.Zurabišvili vēlējusies runāt tikai par kultūru un sportu. Kad viņai uzdoti jautājumi par Gruzijas policijas nesamērīgo spēka lietošanu pret pilnīgi miermīlīgiem demonstrantiem (tika centīgi mērķēts un sešiem cilvēkiem izšauta acs), prezidente esot sadusmojusies un devusies prom. Tagad Gruzijā daudzi smīkņā – "Tā nav mana atbildība", saka S.Zurabišvili tajos gadījumos, kad nevēlas kritizēt B.Ivanišvili.
Pēc centieniem slēgt galveno opozīcijas mediju – televīziju Rustavi-2- vērojama nepārprotama Krievijas skola, par ko B.Ivanišvili gadījumā nevajadzētu brīnīties. Gan jau kuratori Krievijā būs dalījušies pārdomās ar pieredzi valsts pārvaldīšanā. Visu valsts varas atzaru koncentrēšana vienās rokās un neatkarīgu mediju apkarošana ir galvenie iemesli, kas izraisa bažas par notikumiem Gruzijā. Tas gan nenozīmē, ka demokrātiskāko no Dienvidkaukāza valstīm obligāti sagaida represīvas varas nodibināšanās. Cik tālu valdošais Gruzijas spēks jeb partija Gruzijas sapnis sava pelēkā kardināla vadībā gatavi kopēt Krieviju nav zināms, tāpat kā tas, cik tālu tas būs pieņemams šīs valsts pilsoņiem. Jebkurā gadījumā, šķiet, tas būs redzams jau visai drīz, jo protesta akcijas paredzēts atsākt ar jaunu spēku septembrī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
