Pēdējā laikā aktualizējies jautājums par būvniecības nozari, iespējamiem karteļiem, iespējamiem sadārdzinājumiem, skandāliem par darbu izpildi. Tomēr pamatā jau neizpratni rada pašas būvniecības izmaksas – kāpēc tās ir tik lielas? Kādēļ rodas sadārdzinājums, kādēļ paredzamā līguma cena ir salīdzinoši grandioza, vai arī kādēļ tie būvnieki atkal tiesājas ar kārtējo pasūtītāju. Sabiedriskajā telpā dominē viena "valdošā" atbilde – vainīgi ir ar būvniecības uzņēmumiem saistītie un, iespējams, kādas individuālas amatpersonas.
Vai tam var piekrist? Vai viena pagale var degt, un vienīgi uzņēmējs pie tā ir vainojams?
Kā zināms, lai uzceltu būvi, ir jāaprēķina izmaksas, jāizveido tāme. Būvniekam ir jāaprēķina visas paredzamās izmaksas, un tās parasti veidojas no trim komponentiem – darbaspēka, materiālu un mehānismu izmaksām. Šķiet it kā vienkārši, tomēr ļoti sarežģīti. Un sarežģītība izpaužas tajā apstāklī, ka bieži nevienam nav zināma patiesā cena, kāda būs jāmaksā par, piemēram, metāla izstrādājumiem, rievpāļiem vai t. s. švelleriem un to piegādi pēc diviem vai trim gadiem, vai arī tas, cik liels atalgojums pēc laika būs jāmaksā konkrētas nozares darbiniekiem.
Pieņemsim, ka pasūtītājs vēlas uzbūvēt kādu sarežģītu inženiertehnisku vai liela apjoma būvi vai rekonstruēt kādu darbojošos objektu, to paplašinot, piemēram, autoostu, vienlaikus saglabājot tā darbību. Projekta izpilde paredzēta trīs kalendāros gadus. Vienkāršākajā gadījumā pasūtītājs šādā situācijā būvniekam iesniegtu projektu un lūgtu to realizēt konkrētajā laika periodā. Uzņēmējs attiecīgi aprēķinātu izmaksas, kuras noteikti zināmas līguma slēgšanas brīdī, un hipotētiski aprēķinātu izmaksas, kādas tās varētu būt aiznākamajā un vēl gadu pēc tam. Uzņēmējs pieņemtu, ka trīs gadu ciklā izmaiņas varētu svārstīties, piemēram, 5 % robežās, tostarp, metāla cena pieaugtu 10 % robežās, darba samaksa pieaugtu par 2 % u. tml. Šos riskus uzņēmējs izteiktu naudas vienībās, tās summētu un piedāvātu pasūtītājam. Līgums tiktu noslēgts.
Tomēr vairākos objektos to sarežģītības dēļ pasūtītāja uzvedība ir atšķirīga. Patlaban ir liels skaits gadījumu, kad pasūtītājs vēlas panākt tādu situāciju, lai būvniekam būtu jāatbild ar savu naudu par visādiem iespējamiem riskiem, par kuriem uzņēmējam dažkārt nav ne jausmas un viņš tos nevar ne ietekmēt, ne novērst. Apskatīsim divus gadījumus.
Pirmais gadījums: jau noslēgta līguma ietvaros pasūtītājs, piemēram, kāda publiska persona – pārvalde vai iestāde, kas rīkojas Latvijas valsts vārdā, pēkšņi ieņem nezinīša pozu – neko nezinu, neko nemāku, ne par ko neatbildu, par visu jāatbild būvniekam. Un faktam, ka šāda iestāde tērēja ievērojamas naudas summas konsultantiem, projektētājiem, dažādiem ekspertiem un pat pati izstrādāja būvniecības līgumu, kas ir saistošs uzņēmējam, vairs neesot nozīmes.
Rezultātā iestāde kā pasūtītājs pieprasa būvniekam finansiālu atbildību, piemēram, par to, ka pašu pasūtītāju ir aizkavējusi kāda no viņa atkarīga persona, vai pieprasa būvniekam maksāt konkrētu naudas summu par to, ka valstī ir inflācija, pieprasa būvniekam uzņemties atbildību par pasūtītāja iesniegtā projekta kvalitāti u. tml. Tie ir pilnīgi reāli gadījumi, kad pasūtītājs strīdas ar paša nomnieku, bet uzņēmējs tikmēr nevar veikt būvdarbus un tādēļ tam ir dīkstāve.
Pasūtītājs pilnā nopietnībā uzskata, ka uzņēmējam šādā dīkstāvē nepienākas izdevumu kompensācija - uzņēmējam iepriekš esot bijis jāparedz šāds risks, tādēļ pašam jāalgo darba spēks līdz brīdim, kamēr pasūtītājam atjaunos būvatļauju. Tuvumā darba gatavībā jātur tehnika līdz brīdim, kad darbus varēs veikt. Vai, piemēram, uzņēmējam noteikts nodarbināt augstas klases speciālistus, no kuriem vairākums ir no ārzemēm, bet uzņēmējam nez kādēļ tiek prasīts kompensēt pasūtītājam starpību starp šo – ārzemju speciālistiem maksājamo algu un vispārīgo vidējo algu valstī pēc gada vai diviem, ja Latvijā mainās vidējā alga. Zināmā mērā par kuriozu, ja vien tā nebūtu patiesība, var uzskatīt gadījumu, kad pasūtītājs uzdod veikt konkrētu darbu – izrakt konkrētu daudzumu kubikmetru, bet vēlāk paziņo, ka uzņēmējam esot bijis jārok tik daudz un tik tālu, kamēr pasūtītājs būtu apmierināts.
Pie otrās grupas varētu pieskaitīt gadījumus, kad izsludinātajos iepirkumu līgumu projektos pasūtītājs uzņēmējam pieprasa atbildību par visdažādākajiem riskiem. Piemēram, uzņēmējam tiek prasīta atbildība par apjomu kļūdām, ja pasūtītājs aprēķinājis pārmērīgi mazus zemes pārvietošanas apjomus, bet tie izrādās ievērojami lielāki, vai kādu citu darbu apjomus, kuri vēlāk izrādās daudz lielāki. Vai, piemēram, uzņēmējam tiek prasīts piegādāt ārzemēs ražota metāla izstrādājumus vai īpašu fasāžu stiklu trīs gadu garumā par noteiktu cenu. Kā uzņēmējs var zināt, kāda būs metāla vai stikla cena pēc diviem gadiem? Ja ASV ar Ķīnu turpinās savstarpēji eskalēt tā saukto tirdzniecības karu, tad ļoti daudzu izejmateriālu un izstrādājumu cenas būtiski pieaugs. Ilgtermiņa līgumos tiek prasīts šādus riskus uzņemties tieši uzņēmējam un to vērtību iekalkulēt līgumā. Lai gan daļa no tiem patiesībā būtu jāuzņemas pasūtītājam.
Piemēram, kas notiek, ja pasūtītājs pats nevēlas saskaņot projektu vai tā darbu organizācijas programmu ar citiem publiskā sektora dalībniekiem, bet uzliek to par pienākumu uzņēmējam? Šādā gadījumā uzņēmējam jārēķinās, ka citas valsts iestādes var nepiekrist pat pasūtītāja projekta realizācijas detaļām un to vietā būs jādomā kas cits, tādēļ projekta izpilde var kavēties, darbiniekiem būs jāmaksā alga par dīkstāvi, bankas prasīs procentu maksājumus par izsniegto kredītu, lai gan darbi nemaz nenotiek u. tml. Arī šādā gadījumā šādi riski būtu jānovērtē naudā un jāpievieno cenai.
Rezultātā publiskā sektora pasūtītājs vispār nevēlas uzņemties nekādu atbildību, nekādu līdzdalību, lai sasniegtu paša noteikto mērķi. Uzņēmējam ir jāņem vērā pasūtītāja vēlmes un tās jāpārvērš naudas izteiksmē, ja vien, protams, tas nevēlēsies bankrotēt, izpildot līgumu. Tirgus ekonomikas apstākļos uzņēmējam cenā būtu jāietver visi iespējamie riski, kas var rasties, izpildot pasūtītāja vēlmes, bet, ja šīs prasības objektīvi nav atkarīgas no uzņēmēja, tad nosauktā cena būs tīri subjektīva. Loģiski secinot, uzņēmēja cenas piedāvājumam jābūt ievērojami lielākam.
Tādēļ vainot vienīgi būvuzņēmēju pārmērīgi augstas cenas nosaukšanā vai darbu veikšanā pēc pasūtītāja projekta, kurā ir kļūdas vai nepietiekami precīzi formulētas vēlmes, nebūtu objektīvi. Tā ir vienpusēja problēmas risināšana.
Lai mēs maksātu zemākas cenas par būvniecības pasūtījumu izpildi un lai pasūtījumi tiktu pildīti kvalitatīvi, nepietiek vainot tikai celtniekus, vienlaikus ir jārevidē pasūtītāja rīcība – cik profesionāli pasūtītājs ir piedalījies projektēšanā, cik pareizi un precīzi ir formulēts darba uzdevums, vai pats pasūtītājs ir izdarījis visu objektīvi iespējamo, kas no viņa ir atkarīgs pasūtījuma izpildē. Sevišķi jāpārskata faktors, kādēļ iestāžu vai valsts kapitālsabiedrību pasūtījumos pasūtītājs iekļauj tādus riskus, par kuriem tam pašam ir jābūt atbildīgam, vai arī tādus, kas vispār nav atkarīgi ne no pasūtītāja, ne būvnieka.
Tikai tad, ja lielapjoma projektos vienlaikus vērtēsim būvuzņēmēja un pasūtītāja rīcību, mēs nonāksim pie problēmas risinājuma, tikai tad radīsies atbildes par būvniecības cenas veidošanās pamatotību un patieso atbildību, kāda jāuzņemas abām pusēm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
