Vispašsaprotamākais pamats šāda paņēmiena noraidīšanai būtu atsaukšanās uz kādu ētisko principu kopumu – "bērni neatbild par vecāku grēkiem" utt. Tomēr es šo argumentu neizmantošu, jo tad rodas risks ieslīgt plašā diskusijā par atbildības formām, apmēriem (piemēram, vai nomenklatūras atvasei ir jājūtas vainīgai par vecāku statusa savulaik sniegtajām priekšrocībām), un galu galā nav teikts, ka mums jābūt kopīgam priekšstatam par to, kas ir un kas nav ētiski.
Mani vecāku lietošana bērna aprakstīšanā vairāk interesē, precīzāk sakot, kaitina no šī paņēmiena nezinātniskumu viedokļa. Savukārt teikuma pirmā daļa formulēta vispārināti apzināti – ja runa būtu tikai par "komunistisko" vecāku piesaukšanu, kritizējot kādu šodienas darboni, tad tā būtu, kā saka, pusbēda.
Problēma ir tā, ka šāda apgalvojuma "ābols no ābeles tālu nekrīt" īpatnēja interpretēšana var skart mums netīkamā (iespējams, pilnīgi pamatoti) politiķa vai amatpersonas plašāku radinieku loku, ieskaitot jau šo politiķu bērnus. Respektīvi, mēs vismaz iespējas līmenī runājam jau par krietni plašāku cilvēku loku, un pilnai "laimei" der atcerēties arī to, ka šāda izrīkošanās ar apgalvojumu par ābolu un ābeli ir diemžēl redzama pavisam vērienīgos vispārinājumos (piemēram, attiecībā uz kādu etnisku vai reliģisku grupu, latviešus ieskaitot).
Vēlreiz. Negrasos moralizēt par šo paņēmienu nepatīkama cilvēka raksturošanā. Mans retoriskais jautājums paņēmiena lietotājiem un piekritējiem ir: kā jūs vispār saprotat (formulēšu pavirši) epiģenētiskās likumsakarības un procesus, ja jums liekas, ka tēva/mātes rīcība un īpašības (t.sk., nosodāmas) bērnu ietekmē tā, ka viņš, acīmredzot, ir kaut kā nolemts šo rīcību atkārtot? Ja čekista vai kompartijas sekretāra (te var ievietot arī jebkuru šodienas politiķa vārdu un uzvārdu...) atvase ir tāds kā snaudošs un x stundu gaidošs čekists, komunists, neturpināšu..., tad jāpieņem arī, ka līdzīgi ir ar ģeniālu gleznotāju, garīdznieku vai t.s. mūžīgo revolucionāru atvasēm.
Kas tas, atvainojiet, par sviestu? Nenoliedzot apkārtējās vides, tostarp, ģimenes ietekmi uz cilvēka domāšanas veidu, vecāki un bērni (un radinieki plašākā nozīmē) NAV viens otra kopija lēmumu pieņemšanas modeļu, vērtību sistēmu utt. izpratnē.
Savukārt manas, kā saka, sacepšanās par šo tēmu pamatā ir tas, ka – nepietiek, ka ievērojamai sabiedrības daļai ir visai savdabīgi priekšstati par citplanētiešiem & Co., mums vēl ir savdabīgi priekšstati pašiem par sevi!
Šo "sižeta līniju" gan neturpināšu, jo tad izvēršas mūžsenais jautājums "kas vainīgs?" – izglītības sistēma, informatīvā vide utt. Piezīmēšu tikai, ka, manuprāt, lielu postu ir nodarījusi jēdziena "gēns" lietošana vietā un nevietā. Man ir nelāgas aizdomas, ka tā visa rezultātā netrūkst cilvēku, kuri jau tā nekorekto tēzi "visu nosaka gēni!" saprot tā, ka ir arī kaut kāds "nodevēja", "zagļa" gēns, ko var pārmantot. Ceru, ka nav jāskaidro, ka tādu nav.
Politiskos procesus ierasti komentē dažādu sociālo zinātņu pārstāvji vai personāži, kuri jaunībā nav iemācījušies kādu jēdzīgu profesiju (piemēram, šī teksta autors). Šķiet, būtu interesanti un noderīgi, ja to savu iespēju robežās laiku pa laikam darītu arī, teiksim, kognitīvo zinātņu eksperti. Piemēram, ir ļoti jēdzīgi pētījumi par to, kā cilvēka ārējais izskats ietekmē citu spriedumu par viņu, un, ja pārcilājam atmiņā dažādas epizodes ar Latvijas politiķu frizūru, ķermeņa apmēru u.c. vizuālo elementu komentēšanu sabiedrībā, jāsecina, ka zinātniekus derētu uzklausīt. Līdzīgi ar psihologiem. Piemēram, salīdzinoši nesens Vācijas un ASV psihologu pētījums par to, vai un kā cilvēki jaunās attiecībās atkārto iepriekšējo attiecību kļūdas [2], man liekas saistošs arī politisko procesu kontekstā.
Politiķu savstarpējo, politiķu un vēlētāju mijiedarbību var diezgan labi aprakstīt ar citu dzīvnieku kolektīvu modeļiem, turklāt šādas aprakstīšanas jēga nebūtu vienkārši pasmieties – ļoti iespējams, ka dabaszinātnieki, kaut ko pētot bez tā subjektivitātes piejaukuma, kas neizbēgams sociālajās zinātnēs, ir, tēlaini izsakoties, pavisam no citas puses sapratuši arī kaut ko vairāk par mums, cilvēkiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
