Radošās inteliģences loma mūsu zemes un valsts attīstībā nav apšaubāma, tā ir pārlaicīga un vienmēr būs emocionāli saistoša ikvienam normālam cilvēkam Latvijā. Tādēļ nav pamata uzskatīt šī gada 15. janvāra rakstu "Radošā inteliģence: Latvijas meži nav biešu lauks" portālā DELFI par mazsvarīgu, niecināmu vai neatbildamu.
Latvijas meža nozarei būtu rūpīgi jāpēta, kādēļ cienījami cilvēki ir bijuši gatavi parakstīt šādu sacerējumu. Bet liels prieks man pašam bija par vēstules parakstītāju pirmajā trijniekā esošo džentlmeņu iekļūšanu radošās inteliģences rindās, kas vismaz uz mirkli ļāvis viņiem tā justies un ar to bagātināt savu personālo biogrāfiju (CV).
Pārējie vēstules parakstītāji var būt droši – viņi ir pievērsuši meža nozares cilvēku uzmanību. Zinu, ka tiek gatavoti personīgi aicinājumi satikties, parādīt, izskaidrot meža nozares būtību. Satikties klātienē, ne tikai attālināti, atrodoties Dziesmu svētku kopkorī, teātra un TV skatītāju vai koncerta klausītāju rindās. Bet satikšanās būs iespējama tad, ja cilvēki to gribēs – gribēs atbraukt, gribēs saprast un ieklausīties.
Noteikti zinu, ka daudzu mežinieku sajūta ir bijusi atbildes iniciatīva – meklēt un uzrunāt mums katram ikvienam pazīstamus māksliniekus, žurnālistus, mūziķus, zinātniekus, ārstus un citus sabiedrībā zināmus un cienītus cilvēkus, lai taptu līdzīga stila pretraksts. Ceru, ka mani meža nozares kolēģi neko tādu neplāno. Jo tas nevajadzīgi (nevajadzīgi!) šķeltu un pretnostatītu jau tā trauslo un mazo mūsu tautas kopienu. Tas būtu zemiski.
Apzinos, ka daudz ko no dzīves nesaprotu. Piemēram, kā amatieru vīru kora dalībnieks ar ceturtdaļgadsimta stāžu nesaprotu, kāpēc pirms katriem Dziesmu svētkiem gan koru dziedātāji, gan to diriģenti gadiem tiek nomocīti ar obligātiem, taču neskanīgiem un sarežģītiem skaņdarbiem, kuri pazūd no koru dienaskārtības uzreiz pēc noslēguma koncerta. Apzinos, ka esmu nesapraša, ka vērtēju mūziku tikai no korista un klausītāja skatu punkta, un profesionālajiem mūziķiem un lietpratējiem ir cits viedoklis. Bet es, mežinieks būdams, nekad nerakstīšu publiskas vēstules par vai pret mūziku un neaicināšu to darīt līdzcilvēkus. Labāk centīšos iedziļināties, paklausīties vēlreiz un varbūt pat saprast.
Meža nozares cilvēki līdzīgu saraksti ir jau piedzīvojuši. Aizgājušā gada vasarā dienas gaismu ieraudzīja 10 ''veco mežkopju'' vēstule1. Tajā cienījami cilvēki pasūdzējās, ka domāšana un rīcība mežā mūsdienās atšķiras no tās, kuru viņi piedzīvoja savos spēka gados - dziļos padomju laikos. Patiesībā vēstules bija divas – veco mežkopju vēstule Valsts prezidentam un materiāls, kurš uz tās pamata tika sagatavots un publicēts portālā ''Ventasbalss''. Šajā materiālā kādi anonīmi ''redaktori'' veco mežkopju viedokli bija papildinājuši, iepinot gan personīgi mani, gan Latvijas valsts mežus, gan manis pārstāvēto mežzinātnieku kolektīvu. Redaktoriem gan bija pietrūkusi īstiem māksliniekiem nepieciešamā mēra sajūta - gribēdami uzmirdzēt košāk, viņi pārcentās un atklājās. Vēstule izpelnījās reakciju – gan intervijas2, gan vēlāk tādu pašu veco, bet citu, mežkopju rakstu3. Iespējams, redaktori savu panāca – mežinieku kopienu pašķēla. Nedaudz.
Veco mežkopju vēstuli bija parakstījis arī cienījams vīrs, kuru ierindoju savu svarīgo skolotāju trijniekā. Aizbraucu pie viņa ciemos - tālu no Rīgas, dziļi Latvijas mežos. Mana pirmā, emocionālā reakcija bija – Gunti (vārds mainīts), kāpēc Tu to parakstīji? Neatstāstīšu publiski mūsu sarunu ar veco vīru teju visas dienas garumā. Vienīgi nocitēšu viņu: ''Bet citādi jau Tu pie manis nebūtu atbraucis!'' Mēs, mežinieki, savā steigā, lepnībā un pārliecībā bijām un esam aizmirsuši gan vecos mežkopjus, gan radošos cilvēkus, gan citus domāt un saprast spējīgos nemežiniekus. Ceru, ka mūsu attieksmi nav par vēlu mainīt.
Bet mans skolotājs pavēra vēl vienu tēmu sarunai. Prasīju viņam - kā tad Tev tagad iet, vai nav grūti dzīvot, pensija maza? Saņēmu atbildi - maza gan, bet man jau tas mežs, pārdodu ik pa laikam kādu cirsmu. Labi, ka tagad var pēc tā caurmēra, nav tik ilgi jāgaida.
Tāpēc tagad nedaudz par caurmēru.
Emocionālo diskusiju pamatā ir mežinieku vēlme sakārtot likumus. Latvijas mežsaimniecības produkts ir zāģbaļķis – tāpēc mēs stādām kokus un audzējam tos lielus, kam vajadzīgs ilgs laiks. Audzējam baļķus, nevis koksnes biomasu. Padomju laikos kokus audzēja līdz noteiktajam vecumam, un cilvēks, atjaunojot un kopjot skujkoku vai bērzu mežu, nekad neredzēja sava darba augļus. Cilvēkus regulēja normatīvs. Ciršanas vecums bija noteikts ekonomiski – padomju laikā no 100 gadus augušas priedes baļķa vislabāk sanāca tam laikam atbilstošs zāģmateriāls. Cita apsvēruma nebija – gan 100, gan arī 120 gados priedes turpina augt, zaļot un radīt vērtīgu koksni. Gadsimtu mijā parādījās otra pieeja jeb galvenās cirtes kritērijs - vidējā koka diametrs, kas bija pielīdzināts padomju laikā noteiktā ciršanas vecuma kokam. Piecdesmit gadu laikā ir mainījušās kokrūpniecības un koka būvniecības tehnoloģijas. Kāpēc mums palikuši padomju laika ekonomiskie apsvērumi? Valstij būtu jāspēj atbildēt, ja to jautā meža īpašnieki.
Caurmēra noteikšana motivēja cilvēkus audzēt kokus labāk. Cilvēki ir sapratuši, ka ar mežkopību (zinātnes atziņu izmantošanu) baļķus mežā var izaudzēt savas pārskatāmas dzīves laikā. Caurmērs un laiks ir izmainījis privāto īpašnieku domāšanu, kādēļ pātagas vietā arvien drošāk var un vajag izmantot motivāciju. Un tāpēc mežzinātnieki atbalsta šo iniciatīvu.
Kā tad vēl mēs veicinām zināšanu nonākšanu mežā? Kopš galvenās cirtes caurmēra ieviešanas diemžēl ir attīstījušās arī blaknes jeb t.s. melnais bizness - nocērtot tievākos kokus ''kopšanas cirtē'', var tehniski palielināt audzes caurmēru – palikušie koki vidēji būs resnāki! Nocērtot augstākos kokus, samazinās audzes vidējais augstums, kādēļ ir zemāka bonitāte un līdz ar to – dabūts atļautais caurmērs. To visu var izdarīt mehāniski, nedaudz zinot mežu. Mūsdienu Latvijā iederētos slavenais Konana- Doila varonis, teikdams, ka savus talantus izmantojot pretējā virzienā, viņš kļūtu par visai pieprasītu blēdi. Visos šajos gadījumos jau tagad var nonākt pie izcirtuma, pie tam to pametot ''atmatā'' – aizaugšanai ar mazvērtīgākiem lapu kokiem jeb t.s. dabiskajai atjaunošanai. Tāpēc nav taisnība tiem, kas saka, ka tieši normatīvu grozījumi veicinās jaunāku koku ciršanu. Pretēji – tie paredz novērst šādu situāciju – jebkura (jebkura!) koku ciršana pēc caurmēra būs saistīta ar obligātu, kvalitatīvu meža atjaunošanu.
Cik tad cilvēki cērt mežu Latvijā? Cilvēki vienlaidus atjaunošanas cirtē gadā nocērt aptuveni 1,4% no meža platības, tostarp ap 13% no tiem mežiem, kuros ir pašreiz noteiktais caurmērs, bet vēl nav vecums. Šis skaitlis iekļauj arī t.s. ''melno taksāciju''. Privātajā sektorā pēc caurmēra mežus nocērt 100 reizes vairāk nekā valsts mežos. Cik viņi cirtīs nākotnē, mēs nezinām. Ciršanas diametrs nav koksnes sagādes valsts plāns. Iespējams, zinot nosacījumu par dārgo obligāto atjaunošanu, cilvēki izvēlēsies pagaidīt. Lielā daļā mežaudžu koki aug, gadā ''ražojot'' pat 10 un vairāk kubikmetrus koksnes uz hektāra. Pagaidot pāris gadus, cilvēks, neko nedarot, būs ''izaudzējis'' atjaunošanai nepieciešamo naudu. Ļoti augstu koku cenu gadījumā, iespējams, meža īpašnieka izvēle būs pretēja. Valsts mežos pēc caurmēra tikpat kā necērt un necirtīs, ja vien nebūs kāds politisks uzstādījums sagādāt valstij vairāk naudas.
Cik tad Latvijas mežos ir koku un cik – cērtamu koku? Pēc nacionālā monitoringa datiem4, 5 gadu laikā pārmērot mežu vismaz 12 000 regulāri noteiktās, nevienam īpašniekam nezināmās vietās (parauglaukumos), mēs zinām, ka Latvijas mežos dzīvo koku apjoms ir teju 680 miljoni kubikmetru. Tas ir lielākais koksnes daudzums, kāds Latvijā izmērīts kopš 2004. gada, kad monitorings uzsākts - toreiz Latvijā bija nepilni 650 miljoni m3. No tiem teju 280 miljoni m3 koku vismaz 1 miljona ha platībā (31% no visiem mežiem) ir pieaugušos mežos ārpus dabas aizsardzībai veltītām zemēm. Bet kāpēc cilvēki šos mežus necērt? Acīmredzot, viņiem nevajag. Latvijas mežos ik gadus izaug teju 28 miljoni kubikmetru koksnes, cilvēki nocērt apmēram 17 miljonus, 6 miljoni nokalst. Pāri paliek un uzkrājas apmēram 3 miljoni. Visi šie rādītāji noteikti ar mizu un galotnēm, kas veido apmēram 10% no koka stumbra. Papildus dzīvajiem kokiem Latvijas mežos atrodas vismaz 64 miljoni kubikmetru beigtas koksnes – tās apjoms kopš 2008. gada ir palielinājies par 15%.
Bet kāpēc tad Latvijā notiek šāda ažiotāža? Kāpēc diskusijās bez skaitļiem tiek iesaistīti kultūras darbinieki? Atgriezīšos pie pieminētajiem ''redaktoriem''. Nesen mani uzaicināja satikties viens no inteliģentākajiem mūsdienu Latvijas politiskajiem spēkiem, lūdzot izskaidrot situāciju ar mežiem un iecerētajiem noteikumu grozījumiem. Lai šādu vispārēju informāciju izstāstītu cilvēkiem, kuri nav iepriekš bijuši saistīti ar mežsaimniecību, vajag 50 minūtes. Var mēģināt ātrāk, bet tad jāspēj vārdus bērt kā no ložmetēja. Var centies arī īsi, primitīvi – bez pamata, lozungu līmeni. Man piedāvāja 15 minūtes. Izvēlējos tomēr neatteikt un mēģināt. Starp klausītājiem atradās kāda aktīva sieviete, kura, kā vēlāk noskaidroju, maizi pelna vienā no sabiedriskajām dabas aizstāvības organizācijām. Diskusijā atļāvos apšaubīt pieņēmumu, ka Latvijā ''pasliktinās meža biotopu stāvoklis'' – šādu informāciju Eiropas komisijai sniegusi vidējā līmeņa vietējā ierēdniecība, pamatojoties uz kādu sabiedrisku organizāciju ''pētījumiem''. Zinu, ka šī informācija nav zinātniska – to nav gatavojušas ne Rīgas, ne Daugavpils, ne Jelgavas, ne Tērbatas universitātes, ne Bioloģijas institūts, ne kāda cita Salaspilī vai citur esoša iestāde, kas pakļaujas Zinātniskās darbības likumam. Atļāvos situācijas raksturošanai izmantot nelielu metaforu, gan ne gluži tik labu kā ''biešu lauks'' vai ''gurķu dobe''.
Tomēr kļūdījos. Sieviete uz mani smagi noskaitās, sāka kliegt ienaidā degošām acīm. Sauca par demagogu. Mana sajūta tovakar bija drūma – nolēmu, ka tā nu gan bija mana pēdējā publiskā uzstāšanās. Tomēr nakts miers izdarīja savu – no rīta sapratu, ka ar nelielo salīdzinājumu taču vienai dabas aizstāvības business lady esmu izsitis no apakšas ķebli, un tā kliegšana bijusi dēļ kritienā sasistā dibena. Bet varbūt aiz dusmām, ka var sašķobīties privātā politiskā karjera, kas bijusi iecerēta, noniecinot meža nozari un tās cilvēku darbu.
Bet kāpēc tad mans raksta motto bija par prieku? Tāpēc, ka meža nozares cilvēkiem prieku sagādāja Valsts prezidenta Egila Levita teiktais aizgājušā gada vasarā, runājot par tehnoloģijām un ilgtermiņa lietām. ''Tas ir tāpat kā mežsaimniecībā – mēs šodien stādam kokus, bet tikai nākamās vai aiznākamās paaudzes varēs tos cirst; tā ir ilgtspējīga politika, mēs domājam par nākotni; tehnoloģiju politikai jābūt ilgtspējīgai, kas nāk par labu cilvēcei; ne tikai mums šodien, bet ilgstoši – Latvijas valstij un visiem cilvēkiem'', teica Valsts prezidents.
Tāpēc man joprojām ir prieks dzīvot un strādāt Latvijā.
1 https://www.ventasbalss.lv/zinas/sabiedriba/39603-civilizeta-sabiedriba-dzivot-uz-bernu-rekina-ir-amorali
2 https://www.zemeunvalsts.lv/musu-latvijas-mezi-aug-un-razo-
3 http://www.zz.lv/lietotaju-raksti/pieredzejusu-mezkopju-atklata-vestule-par-ilgtspejigu-un-gudru-saimniekosanu-latvijas-mezos-245580
4 http://www.silava.lv/petijumi/nacionlais-mea-monitorings.aspx
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
