1.Kā radusies ārvalstu adopcija?
(Ārvalstu adopcija ir radusies kara un nabadzības nomocītās valstīs, kā ārkārtas risinājums bērniem, kuru dzīvībai un veselībai savā valstī draud briesmas; Latvijas un starptautiskie tiesību akti noteic, ka adopcija uz ārvalsti var notikt tikai tad, ja nacionālā līmenī bērnam nav iespējams atrast nekādu iespēju dzīvot ģimenē vai ģimeniskā vidē)
Ārvalstu adopcija ir attīstījusies sākot no Otrā pasaules kara beigām, kad kara nomocītajā Eiropā liels daudzums bērnu bija palicis bez vecākiem, bet novājinātās Eiropas valstis nespēja par viņiem atbilstoši parūpēties. Otru ārvalstu adopcijas vilni izraisīja Korejas karš (1950-1953). Tas, kas sākās kā globāla humanitāra kustība, mūsdienu sabiedrībā ir kļuvis par arvien dzīvotspējīgāku risinājumu bezbērnu ģimenēm.
Vēlākos gados ārvalstu adopcijas fenomens ir attīstījies, kā palīdzības veids bērniem no nabadzīgākajām pasaules valstīm, kur bērniem pastāvēja draudi dzīvībai vai veselībai. Šo procesu ir pavadījušas diskusijas par ētiskiem jautājumiem, kā arī jaunāko laiku vēsturē šis fenomens ir bijis saistīts ar bērnu tirdzniecību, nolaupīšanu un citām krimināla rakstura sekām.
Minēto iemeslu dēļ gan Latvijas likumos (Civillikums), gan starptautiskajās tiesību normās (Bērna tiesību aizsardzības konvencija, Hāgas konvencija) ir noteikts, ka adopciju uz citu valsti var uzskatīt par alternatīvu bērna aprūpes veidu, ja bērnu nav iespējams nodot audžuģimenē vai adopcijai, vai nodrošināt citu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī, proti, Latvijā. Turklāt Hāgas konvencija tieši noteic, ka katrai valstij prioritārā kārtībā būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu bērnam iespēju palikt savas bioloģiskās ģimenes aprūpē, bet starpvalstu adopcijas ceļā var nodrošināt pastāvīgu ģimeni bērnam, kam piemērota ģimene nav atrodama viņa izcelsmes valstī. Turklāt vēlos piebilst, ka ģimenes un aprūpes formas ģimeniskā vidē meklēšana starptautisko dokumentu kontekstā ir aktīvs pienākums valstij – tas nozīmē, ka risinājumi bērnam ir aktīvi jāmeklē, nepietiek pasīvi pagaidīt un tad pateikt, ka bērns atdodams adopcijai ārvalstī, jo neviens nav pieteicies viņu adoptēt.
2.Kas notiek Igaunijā un Lietuvā?
(Kaimiņvalstīs tiek stiprināta nacionālā adopcija, bet bērnu adopcija uz ārvalstīm tiek pieļauta tikai ārkārtas gadījumos un pēc rūpīga un sistēmiska izvērtējuma)
Igaunijā skaidri definēts, ka jebkurā adopcijas procesā bērnu intereses ir prioritāras iepretim to ģimeņu interesēm, kuras meklē bērnu adopcijai.1 Saskaņā ar Igaunijas Ģimenes tiesību likumu (Family Law Act) bērnu var adoptēt no Igaunijas uz ārvalsti tikai izņēmuma gadījumā, ja ir pierādīts, ka konkrētajam bērnam nekādā veidā nav iespējams nodrošināt aprūpi Igaunijā. Vēsturiski igauņu bērnus ir bijis iespējams adoptēt uz ārvalstīm no 1990.gada un galvenās valstis, uz kurām adopcija notikusi ir bijušas ASV, Somija un Zviedrija. Sadarbības līgumi ar ASV un Somiju ir beigušies attiecīgi 2013 un 2016. gadā, bet patlaban Igaunijai ir sadarbības līgumi ar Apvienoto Karalisti un Zviedriju. Igaunijas Sociālās apdrošināšanas padome norādījusi, ka, gadiem ejot, ārvalstu adopcijai nodots arvien mazāks bērnu skaits. Institucionāli par ārvalstu adopciju Igaunijā atbild Starptautiskās adopcijas komiteja2, kas darbojas zem Sociālās apdrošināšanas padomes. Gadījumos, ja adoptētāja vai adoptējamā bērna dzīvesvieta ir ārpus Igaunijas, tad tiesa par adopciju uz ārvalsti var lemt tikai ar Starptautiskās adopcijas komitejas piekrišanu.
Tai pašā laikā liels darbs pēdējos gados ieguldīts nacionālās adopcijas attīstībā. Proti, četrās lielākajās Igaunijas pilsētās – Tallinā, Jahvi, Tartu un Pērnavā izveidotas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta reģionālās komandas, kas strādā tieši ar nacionālās adopcijas attīstību valsts reģionos.
Lietuvā3 par visiem adopcijas veidiem atbild Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienests, kas padots Lietuvas Sociālās drošības un darba lietu ministrijai.
No 2012. gada 1. aprīļa4 ārvalstu pilsoņi var iesniegt pieteikumu Lietuvas valsts piederīgā bērna adopcijai tikai tajos gadījumos, ja ir atzīts, ka šis bērns ir ar speciālām vajadzībām. Turklāt jēdziens "bērns ar speciālām vajadzībām" ir konkrēti definēts, proti – noteiktas vairākas pazīmes, tai skaitā veselības diagnozes. Bērnam ir jāatbilst vismaz vienai no pazīmēm, kas iekļautas sarakstā.
Lietuvā ir skaidri definēta to iestāžu struktūra, kuras veic noteiktus uzdevumus saistībā ar adopcijas jautājumiem. Viena no šīm institūcijām ir Starpinstitūciju komisija, kuras uzdevums pirms lēmuma par starptautisko adopciju ir izvērtēt, vai ir izdarīts pilnībā viss iespējamais, lai a) attiecīgais bērns varētu atgriezties savā bioloģiskajā ģimenē un b) attiecīgajam bērnam varētu nodrošināt iespēju uzaugt lietuviešu ģimenē. Lai panāktu, ka tiek nodrošināts profesionāls to personu novērtējums, kuras gatavojas kļūt par adoptētājiem, Lietuvā izveidota multidisciplināra komisija.5
3.Kāpēc ir nopietnas bažas pār ārvalstu adopcijas procesa tiesiskumu?
(Pārkāpumus bāriņtiesu darbā konstatē gan Valsts kontrole, gan Tiesībsargs; risinājumi nepieciešami tagad, taču virzība uz priekšu nenotiek vai ir pārāk kūtra; apzinoties riskus tiesiskumam, esošā tiesību piemērošanas prakse ir maināma nekavējoties).
2019. gada pavasarī Valsts Kontrole sadarbībā ar Tiesībsarga biroju publiskoja ziņojumu par situāciju ārpusģimenes aprūpē un par nepieciešamību nekavējoties to mainīt. Savus secinājumus no revīzijas Valsts Kontrole ietvēra ziņojumā "Atņemtā bērnība. Ikvienam bērnam ir tiesības izaugt ģimenē". Valsts Kontroles atzinumā tika izteiktas nopietnas bažas par Latvijas bērnu tiesību aizsardzības sistēmas kvalitāti kopumā, kā arī konstatēti vērā ņemami pārkāpumi bāriņtiesu darbībā. Saskaņā ar Latvijas likumiem bāriņtiesas novērtē arī bērna labākās intereses starpvalstu adopcijas jautājumos. Izvērtējot praksi, tika noskaidrots, ka ļoti bieži ir gadījumi, kad bāriņtiesas nepareizi novērtē bērna intereses, kas secīgi rada augstu risku, ka tālākie lēmumi var tikt pieņemti ārpus bērna labākajām interesēm. Šādās situācijās pastāv nopietnas bažas par būtiskiem riskiem, nodrošinot bērna cilvēktiesības.
2019. gada decembrī Tiesībsargs savā vēstulē vērsa Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas un Ministru prezidenta uzmanību uz ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu adopciju uz ārvalstīm, kurā norādījis uz identificēto praksi. Proti, ka gadījumos, kuros tiek ieviests praksē tiesiskais regulējums par bērnu adopciju uz ārvalstīm, bāriņtiesas meklē risinājumus, lai apietu likumā noteikto kārtību. Vēstulē tika pausts, ka ir konstatēti gadījumi, kuros bērnus bez likumā noteiktā pamata izņem no audžu ģimenēm, lai nodotu adopcijai uz ārvalsti. Turklāt tiesiskajā regulējumā ietvertie kritēriji par ārvalstu adopciju aizvien ir pretrunīgi un praksē tiek piemēroti atkarībā no bāriņtiesu darbinieku atšķirīgās izpratnes par bērna labākajām interesēm. Tiesībsargs bija paudis viedokli, ka par ārvalstu adopcijas jautājumu, kas ir sociālās politikas daļa, ir jālemj Saeimai, lai panāktu, ka tiesību piemērošanas prakse ir vienveidīga, nepārprotama un patiesi bērna labākajās interesēs.
Šobrīd bāriņtiesu lēmumiem ir būtiska nozīme bērna cilvēktiesību nodrošināšanā, vienlaikus ir acīmredzams, ka bērnu tiesību aizsardzībā nepieciešamas būtiskas pārmaiņas, kuras saskaņā ar šā gada 18. jūnijā Valsts sekretāru sanāksmē iesniegto informatīvo ziņojumu "Par bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidi"6 ir tikai viegli ieskicētas un tik ātri, kā nepieciešams var arī nenotikt. Tāpēc situācija, kad ir zināms par tiesību normu piemērošanas praksi, kas ir pretrunā ar tiesību normu mērķiem, ir jāpārtrauc nekavējoties.
4.Kādas pārmaiņas ārvalstu adopcijas jomā Latvijā tiek piedāvātas?
( Tiek piedāvāts risinājums, kas ir līdzīgs tam, ko jau piemēro Igaunijā un Lietuvā; aptur procedūru piemērošanu, kurām ir augsts risks tiesiskuma pārkāpumiem; sniedz caurskatāmu un droši sistēmu, kuras ietvaros lēmumi tiek pieņemti saskaņā ar Hāgas konvencijā ietverto ārvalstu adopcijas būtību)
Vadoties no iepriekš minētā ir saprotams, ka ārvalstu adopcija nav ne slikta, nedz arī laba – tā vienkārši ir ārkārtas metode jeb alternatīvs risinājums gadījumiem, kad valsts ir aktīvi darbojusies, bet izsmēlusi visas savas iespējas. Diemžēl jākonstatē, ka Latvijā ir izveidojusies situācija, kurā ārkārtas risinājums tiek lietots kā pastāvīgs risinājums. Proti, tāpat kā neprasmīgs ķirurgs: nezinot kā vai negribot ārstēt iekaisušu pirkstu, pieņem lēmumu par rokas amputāciju. Tādējādi ar ārvalstu adopcijas plašu piemērošanu faktiski tiek piesegtas ilggadējas neizdarības un to sekas.
Grozījumi tiesību aktos7, kurus sagatavojusi Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, pirmkārt, tuvina mūs tiem risinājumiem, kādi jau pastāv Lietuvā un Igaunijā. Otrkārt, aptur šobrīd tiesību normās paredzētas, bet neskaidras procedūras, kuras sevī ietver risku, ka faktiski neatgriezeniski lēmumi cilvēktiesību jomā tiek vai var tikt pieņemti pretēji bērnu interesēm un starptautiskajos tiesību aktos ietvertajiem ārvalstu adopcijas mērķiem un pretēji Hāgas konvencijas labākās prakses vadlīnijām8. Treškārt - grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā paredz, ka tiek izstrādāta sistēma un procedūras, kur katrs ārvalstu adopcijas gadījums tiek izvērtēts individuāli. Speciālistu grupa izvērtē:
kas tieši un vai pietiekami Latvijā ir darīts, lai konkrētais bērns varētu turpināt augt savā bioloģiskajā ģimenē;
vai tiešām konkrētajam bērnam nav iespējams nodrošināt aprūpi un iespēju uzaugt ģimeniskā vidē savā valstī;
vai bērna labākās intereses ir vērtētas saskaņā ar Hāgas konvencijas labākās prakses vadlīnijām.
Šobrīd Latvijā nav mehānisma, ar kura palīdzību būtu iespējams pārliecināties, ka tiek izpildīts tas, ko paredz augstāk uzskaitītie punkti. Tāpēc aicinu rīkoties atbildīgi – virzīt Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas izstrādātos priekšlikumus apstiprināšanai Saeimā un paralēli nekavējoties ķerties klāt bāriņtiesu reformai, kura šobrīd ir nesaraujami saistīta ar administratīvi teritoriālo reformu un adopcijas jautājumiem.
1 Vairāk par Igaunijas pieeju šim jautājumam skatīties Igaunijas Valsts sociālās apdrošināšanas padomes tīmekļa vietnē: https://www.sotsiaalkindlustusamet.ee/en/family-and-child-protection/adoption#Table%20of%20contents
2 Starptautiskās adopcijas komitejas statuss noteikts Igaunijas Bērnu tiesību aizsardzības likuma 15. panta trešās daļas 1.punktā. Pieejams: https://www.riigiteataja.ee/en/eli/506052015001/consolide
3 Vairāk par Lietuvas pieeju šim jautājumam skatīties Lietuvas Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienesta tīmekļa vietnē: https://vaikoteises.lt/adoption-and-foster-care/adoption/procedure.html
4 Lietuvas Sociālās drošības un darba lietu ministra 2012. gada 10. janvāra rīkojums No.A1-8. Pieejams: https://vaikoteises.lt/media/file/Akreditacijos%20tvarka2012.pdf
5 Vairāk par šo komisiju iespējams uzzināt šeit: https://vaikoteises.lt/structure-and-contacts/commissions/
6 Informatīvais ziņojums "Par bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidi". Pieejams: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40488798
7 Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/2A63ABB15B30A7F6C2258576002448F4?OpenDocument&prevCat=13|Cilv%C4%93kties%C4%ABbu%20un%20sabiedrisko%20lietu%20komisija
8 The Implementation and Operation of the 1993 Hague Intercountry Adoption Convention
Guide No.1. GUIDE TO GOOD PRACTICE. Pieejams: https://assets.hcch.net/docs/bb168262-1696-4e7f-acf3-fbbd85504af6.pdf
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
