Latvijas iedzīvotājiem ir svarīgi zināt un saprast, ka Azerbaidžānai pašlaik ir tēvzemes karš par savas teritorijas atbrīvošanu! Tā ir gan valsts varas, gan visas Azerbaidžānas tautas principiālā nostāja, ko ir apstiprinājusi arī starptautiskā sabiedrība. Pietiek nosaukt tādus svarīgus dokumentus kā četras ANO Drošības padomes, ANO Ģenerālās asamblejas, kā arī Eiropas Parlamenta, Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas, EDSO, Nepievienošanās kustības organizācijas un citu starptautisko institūciju rezolūcijas. Visi šie dokumenti norāda, ka Kalnu Karabaha pieder Azerbaidžānai, un tiek pieprasīta armēņu karaspēka izvešana no Azerbaidžānas suverēnās teritorijas.
Karabaha ir viens no vecākajiem Azerbaidžānas vēsturiskajiem reģioniem. Karabaha ir neatņemama Azerbaidžānas sastāvdaļa. Karabahas nosaukums ir cēlies no azerbaidžāņu vārdiem "gara" (liels, melns, zeme, novads) un "bag" (dārzs). Vārdu kombinācijai "gara" un "bag" ir tikpat sena vēsture kā Azerbaidžānas tautas vēsturei.
Šā vārdu salikuma attiecināšana uz noteiktu Azerbaidžānas teritoriju ir neapgāžama patiesība. Vārds "Karabaha", ar kuru azerbaidžāņu tauta sauca savu dzimto zemes daļu, pirmajos avotos tika minēts pirms 1300 gadiem (no 7. gadsimta).
Vēsturiskā Karabahas kalnu, piekalnes un līdzenā teritorija ir viens Azerbaidžānas ekonomiskais un ģeogrāfiskais reģions.
Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Armēnija, izmantojot vispārējo haosu, kas bija saistīts ar PSRS sabrukumu, sagrāba Kalnu Karabahas teritoriju, izveidojot Kalnu Karabahas Republiku (KKR), kuru neviena valsts neatzina, tajā skaitā to neatzina arī pati Armēnija (!). Azerbaidžāņu senču zemju okupācijai līdzi nāca neizmērojamas Kalnu Karabahas azerbaidžāņu iedzīvotāju, kā arī Armēnijā dzīvojošo azerbaidžāņu ciešanas. Armēnijas agresijas dēļ Azerbaidžāna bija spiesta pieņemt vienu miljonu bēgļu! Mūsu zemju asiņaino sagrābšanu pavadīja daudzi Azerbaidžānas armijas un civiliedzīvotāju upuri. Kā savā grāmatā "Melnais dārzs" atzina slavenais britu žurnālists Tomass de Vāls, "azerbaidžāņiem armēņu veiktā Kalnu Karabahas sagrābšana nebija nekas cits kā ienaidnieka okupācija ...".
Kopš 1992. gada pasaules sabiedrība sāka politiku, kas aizkavēja jautājuma risinājumu par okupētās teritorijas atgriešanu Azerbaidžānai. Jautājuma skatīšana pēc būtības tika aizstāta ar bezgalīgām sarunām, mēģinājumiem par katru cenu likt Azerbaidžānai aizmirst par to, ka tās zemes ir okupētas, likt tai neredzēt Armēnijas un tās satelīta KKR veiktos rupjos starptautisko tiesību pārkāpumus.
Diemžēl pēdējo 30 gadu laikā neviens no Armēnijas līderiem pat necentās veidot dialogu pēc būtības, nemēģināja izpildīt ANO rezolūcijas, kas apstiprina Azerbaidžānas teritorijas daļas okupācijas faktu. Armēnijas politiķi visus spēkus un enerģiju iztērēja nevis okupācijas politikas atmešanai, bet gan mūsu zemju sagrābšanas politikas attaisnošanai, nacionālistiskās histērijas uzkurināšanai. Armēnijas vadītāji savos izteikumos nereti ir gājuši ārā no veselā saprāta rāmjiem. Pirms 15 gadiem sarunā ar jau pieminēto britu žurnālistu Tomasu de Vālu toreizējais aizsardzības ministrs (vēlāk - Armēnijas prezidents) Seržs Sargsjans sacīja: "Līdz Hodžali azerbaidžāņi domāja, ka armēņi nevarēs pacelt roku pret civiliedzīvotājiem. Tomēr mēs esam lauzuši šo stereotipu. "
Te jāatgādina, ka runājam par traģēdiju, kas saņēmusi nosaukumu "Hodžali slaktiņš". Naktī no 1992. gada 25. uz 26. februāri Armēnijas bruņotie formējumi uzsāka uzbrukumu un okupēja Hodžali pilsētu. Uzbrukuma laikā un pēc tā simtiem azerbaidžāņu tautības civiliedzīvotāju tika ievainoti, nogalināti un pazuda bez vēsts. Patiesībā mēs runājam par noziegumu pret cilvēci. Noziegums, kuram nav attaisnojuma un kuram nav noilguma!
Daudzus gadus starptautiskā sabiedrība aizvēra acis uz militārās okupācijas un Armēnijas etniskās tīrīšanas politiku pret Azerbaidžānu. Vienlīdzīga attieksme" ar agresoru un agresijas upuri pamudināja Armēniju nesodāmības gaisotnē ķerties pie jaunām militārām provokācijām. Pēdējās šādas provokācijas notika šī gada 12. jūlijā un 27. septembrī. 2020. gada 27. septembrī Armēnijas bruņotie spēki, izmantojot dažāda veida ieročus, tostarp smago artilēriju, apšaudīja apdzīvotās vietas un Azerbaidžānas militārās pozīcijas no vairākiem virzieniem, kas izraisīja civiliedzīvotāju un militārā personāla zaudējumus un traumas.
Armēnijas militāri politiskā vadība ir pilnībā atbildīga par pašreizējo situācijas saasināšanos.
Mēģinājumi mainīt sarunu formātu, Armēnijas premjera paziņojums "Karabaha ir Armēnija, un tas arī viss", marionešu režīma vadītāja "inaugurācija" Azerbaidžānas kultūras šūpulī, senajā Šušas pilsētā, lēmums tā dēvētajam parlamentam sākt sanākt Šušā, Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana paziņojums par "brīvprātīgo"militāro vienību izveidi, veicot kaujas mācības okupētajās teritorijās, tāpat Azerbaidžānas kultūrvēsturiskā mantojuma iznīcināšana, kā arī Armēnijas politika šajās teritorijās nelikumīgi izmitināt savus iedzīvotājus, kas saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām ir kara noziegums, izraisīja sarunu pārtraukšanu miera procesa ietvaros.
Sestdien, 4. oktobrī, Armēnijas bruņotie okupācijas spēki, rupji pārkāpjot starptautisko tiesību normas un principus, 1949. gada Ženēvas konvenciju noteikumus un to papildu protokolus, ANO Drošības padomes lēmumus un rezolūcijas, pakļāva smagās artilērijas apšaudei vietas, kas nav saistītas ar karadarbības reģionu. Apšaudīta tika Azerbaidžānas otrā lielākā pilsēta, ģeniālā 12. gadsimta dzejnieka Nizami Gandžavi dzimtene Gendže. Tā bija Armēnijas vēršanās pret Azerbaidžānas mierīgajiem iedzīvotājiem. Tādējādi Armēnija ir izdarījusi vēl vienu starptautisku noziegumu!
Latvijas iedzīvotājiem jāzina, ka Azerbaidžāna ir mieru mīloša valsts, kas veido cieņas pilnas attiecības ar visām valstīm. Bet mēs nevaram piekrist savas teritorijas daļas okupācijai! "Esmu atkārtoti izvirzījis šo jautājumu un teicis, ka ir nepieciešams ieviest starptautiskas sankcijas pret Armēniju, lai piespiestu to izpildīt rezolūciju prasības un sākt atbrīvot mūsu zemes. Tomēr uz maniem aicinājumiem nebija atbilstošas atbildes, un tas, kas tagad notiek, ir Armēnijas postošās politikas rezultāts," intervijā telekanālam "Al - Jazeera" sacīja Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs.
Karabaha ir svēta zeme katram azerbaidžānim. Šī ir izcilu rakstnieku, zinātnieku, mūziķu dzimtene. Visu šīs svētītās zemes auru caurvij augsts garīgums, mūzika, dzeja. Šajā zemē aug pārsteidzoša skaistuma zieds – haribulbuls. Tas ir trausls, smalks, bet ar lielu dziedinošu spēku. Mēs, azerbaidžāņi, ceram, ka Karabaha tiks dziedināta, šeit atgriezīsies miers. Mēs ticam patiesības un taisnīguma triumfam un ar pārliecību raugāmies nākotnē!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
