Neticami, ka ir pagājuši 30 gadi kopš neaizmirstamajām barikāžu dienām, kad mūsu tautas gara spēks bija lielāks par padomju karaspēku. Tādu vienotību un saliedētību laikam var piedzīvot vienreiz mūžā, jo mērķis bija viens: Latvijas brīvība un neatkarība. Mani pats liktenis bija nolicis Vecrīgas sirdī, 1990. gadā biju pieņemts darbā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, lai veidotu topošo Latvijas Fotogrāfijas muzeju.
Kad sākās barikādes, gluži dabiski, viss lielais muzeja kolektīvs iekļāvās barikāžu aizstāvju rindās. Doma muzejā ierīkoja ēdināšanas punktu ar maizītēm, tēju un kafiju. Mani direktore Klāra Radziņa norīkoja dežurēt Doma baznīcā, sekot līdzi kārtībai un uzraudzīt altāri, jo nekas netika noņemts vai noslēpts. Tā diennaktīm turpinājām dežurēt, turpat nosnaudāmies, nāca cilvēki un arī atpūtās. Beigās sapratām, ka ilgi tādā režīmā neizturēsim, un sākām dežurēt uz maiņām. Brīvajā laikā devos fotoekspedīcijās dokumentēt notiekošo. Kā tiek aizsargāta ar smago tehniku Ministru padome, Saeima, sakaru centrāle, televīzijas centrs Zaķusalā.
Runājos ar cilvēkiem, jo filmēju ar video VHS kameru, kuru man bija atstājusi Irēna Krečko no Ņujorkas. Cilvēkos bija cieša pārliecība, ka mēs izturēsim un nosargāsim savu valsti. Var tikai pabrīnīties, no kurienes visos bija radusies tāda pārliecība – ar kailām rokām stāties pretī tankiem. Dienas un naktis bija sajukušas, mēs viens otram jautājām, kāda šodien diena. Sajūta, kad bija jādodas uz dežūru, atvadoties no tuviniekiem, – it kā dotos uz fronti. Kas būs? No Juglas ar tramvaju braucot, varēja izdomāties domu domas, kas notiks, bet, tikko iegāju Vecrīgā, satraukums uzreiz pārgāja un likās, ka esi drošībā.
Barikāžu laikā tiku saticis gadiem neredzētus draugus un, protams, kolēģus fotogrāfus, arī kinooperatorus, kā arī aktierus, rakstniekus, politiķus. Barikāžu laiks saveda mūs kopā arī ar latviešu trimdas jaunatni, tiem, kas pirmie bija ieradušies Latvijā. Viens no maniem draugiem bija Kārlis Freibergs. Radīja avīzi angļu valodā par notikumiem Baltijā. Viņš palika dzīvot un strādāt Latvijā uz visiem laikiem, dzīvo laukos ar kuplu ģimeni.
Tagad, kad jātaisa vairākas izstādes uzreiz, arī mans Sējas novads izteica tādu vēlmi – ne tikai sarīkot fotoizstādi, bet saglabāt to nākamībai novada muzejā Sējas pamatskolā, kas nākamgad svinēs skolas pastāvēšanas simtgadi. Savos negatīvos ieraudzīju daudz pazīstamu personību, un atdzīvojās pieredzētais toreiz, pirms trīsdesmit gadiem. 400 filmu kadri ir stāsts par mūsu tautas vēsturi – tautas, kas vairākkārt 20. gadsimtā stājusies cīņā pret iekarotājiem, bet šoreiz – tikai ar gribasspēku un kailām rokām.
Ar Juri Podnieku un Andri Slapiņu satikos 19. janvāra vakarā, kad viņi filmēja ļaudis, kas ienākuši apsildīties, iedzert tēju un atpūsties. Andri ilgi nebiju saticis, tādēļ aprunājāmies, viņš apsveica mani ar fotogrāfijas muzeja dibināšanu un pastāstīja, ka Francijas arhīvā atradis materiālus par Kurzemes katlu jeb cietoksni Otrajā pasaules karā. Abus tiku nofotografējis, kas izrādījās liktenīgi. Pēc nakts dežūras sešos no rīta devos mājas virzienā, ejot tajā brīdī pāri Doma laukumam, no Radio mājas atskanēja "Dievs, svētī Latviju!", cilvēki sastinga, metās ceļos un dziedāja līdzi, tikai es kustējos un dziedāju, jo gribēju nofotografēt jaunekli, kas bija notupies ceļos, paspēju, bet nepaspēju uzzināt, kā viņu sauc. Pa dienu atpūtos un 20. janvāra vakarā, skatoties "Panorāmu", uzzināju, ka Andris Slapiņš ir nogalināts. Manis uzņemto pēdējo fotoattēlu sieva Natālija izsūtīja pa visu pasauli. Tā, ar savām asinīm slacīdami tēvu zemi, Andris un pārējie cīņu biedri uz Latvijas brīvības altāra ziedoja pašu dārgāko. Latviešu tauta bija pienākusi pie savas pēdējās robežas: ne soli atpakaļ! Pietiek varmācības, beztiesiskuma, pazemojumu un genocīda. Nav cēlāka pienākuma, kā mirt par savas tautas brīvību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
