Pēdējo dienu notikumi Baltkrievijā man ir likuši aizdomāties par mediju ietekmi un to nozīmi. Ar militārā iznīcinātāja palīdzību pārtvert un nosēdināt starptautiskajā reisā esošu civilo lidmašīnu – tam ir jābūt daudzkārt izsvērtam solim! Vai gan Baltkrievijas diktators Lukašenko nezināja, kādas tam būs sekas? Domāju, ka viņš labi apzinājās riska cenu. Un tomēr tā rīkojās. Kāpēc? Tikai tāpēc, lai varētu arestēt vienu žurnālistu?!
Vai tas nebija Lukašenko, kurš lika izraidīt no valsts savu sīvāko konkurenti uz prezidenta amatu Svetlanu Cihanousku? Arestēja un tad ar šantāžu un draudiem piespieda viņu pamest valsti. Vai viņu neuztrauc tas, ka Cihanouska braukā apkārt pa pasauli un pārstāv Baltkrieviju kā atzīta valsts pārstāve? Bet viņš pats to viņai sagādāja!
Arī Cihanouska pirms nedēļas esot lidojusi starptautiskā reisā pāri Baltkrievijai. Lukašenko viņas lidmašīnu nenosēdināja, lai gan viņa šķietami ir daudz ietekmīgāka politiskajā arēnā. Bet Lukašenko par to neraizējas. Kamēr viņa ir tikai simbols ārpus valsts, tas viņu īpaši nesatrauc. Viņa diktatoram nešķiet bīstama.
Bet te ir viens 26 gadīgs čalis, kurš tāpat kā Cihanouska dzīvo ārpus Baltkrievijas. Ne viņu uzņem valsts vadītāji, nedz dēvē par ietekmīgu politisku personu. Viņš ir tikai žurnālists. Turklāt nevis kāda ietekmīga TV kanāla vai pat internetportāla īpašnieks. Runa ir par Telegram kanāla – sociālā tīkla kanāla - izveidotāju un uzturētāju.
Nav svarīgi, kā tevi sauc un cik prestižs ir tavs amats. Runa ir par ietekmi. Un lai arī publiski politiķi un valsts vadītāji nelabprāt runā par žurnālistikas varu un ietekmi, tā ir liela. Tā nav tūlītēja. Tā bieži nav acīmredzama. Sabiedrība lielākoties to neaptver. Arī mēs, žurnālisti, bieži to nenovērtējam un neapzināmies. Tas tāpēc, ka mediju ietekme nav redzama tūlīt. Tā šķiet sadrumstalota un reizēm pat izskatās vāja. Taču tā darbojas ilgtermiņā. Un beigās tā atstāj iespaidu uz ikvienu no mums.
Politiskā vara ir tūlītēja, taču ievainojama. To ir salīdzinoši viegli pakļaut un kontrolēt. To, ka tas tā ir, demonstrē valstu vēsture it visur pasaulē. Kad kontrolēta tiek gan lēmējvara, gan izpildvara, tad arī tiesu vara kļūst vāja. To mēs labi redzam kaimiņvalstīs – gan Krievijā, gan Baltkrievijā. Ar tiesu varu var salīdzinoši viegli manipulēt. Bet paliek visgrūtākais šķērslis. Autoritārajās valstīs visniknākā cīņa ir par cilvēku prātiem un tādēļ par žurnālistiku un medijiem. Pat tad, ja medijus izdodas pakļaut, risks, ka kontrole var pazust, ir vislielākais. Informācijai pārvarēt robežas ir krietni vieglāk nekā cilvēkiem.
Jau Padomju laikā bija grūti cīnīties ar radio viļņiem. Bet tagad, kad ir internets, tas diktatoriem rada lielas galvassāpes. Tā dēļ ir vērts riskēt, pat īstenojot gaisa pirātismu.
Mani šī atziņa mazliet biedē. Bet arī priecē. Pasaulē, kur cīņā par prātiem tiek liktas lietā visdažādākās metodes- diskreditējot, izplatot viltus ziņas, vajājot utt.- vienmēr būs vieta brīvībai domāt un runāt.
Esmu priecīgs, ka Latvija ir izrāvusies no autoritārisma žņaugiem, un šeit ir preses brīvība. Vienmēr būs kādi, kas diskreditēs. Vienmēr būs kādi, kas pasmiesies par to, ko es saku vai rakstu, jo viņi būs pārliecināti, ka es esmu nopirkts, angažēts vai vienkārši muļķis. Bet viņiem ir šī brīvība lasīt, klausīties un pašiem runāt. Baltkrievijas notikumi atgādina, cik tā ir fundamentāla vērtība!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
