Roberts Blumbergs: Diaspora un integrācija: Čikāgas latviešu piemērs

Pagājušā gada rudenī Karmelā, Indiānas štatā (ASV), norisinājās Amerikas Latviešu apvienības ( ALA) 72. kongress, kurā vieslektors bija LU profesors Auers. Klausoties, kā profesors stāsta savā ļoti aizraujošajā stilā par citādi garlaicīgajiem vairāku gadu garumā apkopotajiem trimdas un diasporas izpētes datiem, es pēkšņi atskārtu, ka mums Čikāgā ir pilnīgi unikāla situācija, kāda varbūt nav nekur citur pasaulē. Kad runa ir par trimdas un diasporas latviešiem, mēs neatbilstam sausajiem pētniecības rezultātiem.

Čikāgā pirmā diaspora (vecā trimda) un otrā diaspora pilnībā saplūdušas kopā. Mēs kopīgi organizējam un apmeklējam kultūras un sporta pasākumus, piedalāmies politiskajās aktivitātēs un strādājam kopā pie dažādiem projektiem. Bieži ciemojamies viens pie otra, kopā svinam bērnu un savas jubilejas, laiku pa laikam vienkārši uzrīkojam kopēju sadziedāšanās vakaru un 18. novembrī kopā svinam savas valsts svētkus.

Protams, mūsu Čikāgas latviešu sabiedrību veido ļoti dažādi cilvēki, jo, pirmkārt, mēs pārstāvam visas iespējamās vecuma grupas un paaudzes. Otrkārt, mūsu izglītības līmenis ļoti atšķiras. Starp mums ir advokāti, celtnieki un amatnieki, mājsaimnieces un studenti, algotu darbu strādājoši un uzņēmumu īpašnieki. Interesanti, ka mūsu starpā ir cilvēki, kas perfekti runā un raksta latviski, bet nekad dzīvē nav bijuši Latvijā. Treškārt, esam dzimuši un auguši dažādās pasaules valstīs, piedzīvojuši ļoti atšķirīgas valsts pārvaldes iekārtas, bet mūsu atšķirības mūs vairāk vieno, nekā šķir.

Mēs esam kopā kā viens stiprs Latvijas novads, jo mums ir vēlme darboties kopā un mēs esam vienoti, pārstāvot projektus gan politikā, gan kultūrā, gan sportā, gan izglītībā. Mums ir kopēja griba turpināt mūsu senču latviskās tradīcijas. Mēs ikdienā kopēji cīnāmies par latviešu valodas saglabāšanu, lai mūsu bērni satiekoties turpinātu sarunāties latviski. Mums ir prieks satikt vienam otru un pārrunāt sabiedriskās aktivitātes savā dzimtajā latviešu valodā.

Mums, Čikāgas latviešiem, ir svarīgi, ka pie mums viesojas Latvijas sabiedrībā pazīstami un ievērojami cilvēki. Viņi mūs iedvesmo, izglīto un uztur mūsos dzīvu pulsējošo saiti ar šodienas Latviju. Tikpat svarīgi ir, ka mēs braucam uz Latviju, piedalāmies kongresos un dejojam Dziesmu svētkos. Šai saitei starp mums, latviešiem visā pasaulē, ir jābūt dzīvai, tai ir jāliek pukstēt mūsu sirdīm straujāk, lai mēs visi kopā turpinātu būt stipri un lai mums nekad nezustu griba un vēlme būt lepniem latviešiem.

Esmu ļoti pateicīga visiem trimdas pirmās un otrās diasporas latviešiem par kopā būšanu. Man ir neizsakāms prieks būt Čikāgas latvietei, būt daļai no šīs sabiedrības, un es ceru, ka arī mani bērni turpinās dzīvot laikam līdzi un sekot pasaules tendencēm, saglabājot savu vecvecāku valodu, dzimtas vērtības un kopjot latvisko kultūru un tradīcijas.

Neesmu speciālists integrācijas jomā, taču zinu, ka Čikāga tiek uzskatīta par spožu piemēru tam, kā emigranti no Latvijas (un plašākā nozīmē – arī no citām zemēm) pārcēlās uz ASV pēc Otrā pasaules kara un spēja veiksmīgi integrēties vietējā vidē, vienlaikus saglabājot aktīvu savas kultūras darbību un piesaisti savas kultūras kopienai. Bēgļu un ieceļotāju vidū tolaik bija arī mani vecvecāki, kas bija pusmūžā, un mani vecāki, kas bija vēl tikai bērni. Pēckara laikā ieceļojušās paaudzes pārstāvji un viņu bērni lieliski sadarbojās arī ar emigrantiem, kas no Latvijas uz ASV pārcēlās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990./1991. gadā.

Lai lietotu skaidru terminoloģiju, emigrantus pēc Otrā pasaules kara dēvēšu par "pirmo diasporu"; savukārt iebraucējus no Latvijas pēc 1990. gada kā "otro diasporu". Pirmā diaspora nodibināja mūsu Čikāgas latviešu institūcijas un organizācijas. Daudzas no tām pastāv vēl šodien, tostarp Krišjāņa Barona Latviešu skola, Ciānas luterāņu draudze, Sv. Pētera luterāņu draudze, Latviešu biedrība, Latviešu organizāciju apvienība, žurnāls "Čikāgas Ziņas", latviešu radio raidījums, pensionāru biedrība, "Daugavas Vanagu" nodaļa, pirmskola "Stariņš", slēpošanas klubs, literārais klubs, kā arī skauti un gaidas.

Taču otrā diaspora palīdz šīm organizācijām noturēties un izdzīvot šodien. Abi mūsu draudzes mācītāji, Ojārs Freimanis un Gundega Puidza, ir no otrās diasporas. Latviešu skola ilgāku laiku un pamatā balstās uz otrās diasporas studentiem un skolotājiem, kas papildina sākotnējos mūsu spēkus. Tāpat Krišjāņa Barona Latviešu skolas attīstībā aktīvi iesaistās otrās diasporas pārstāvji. Piemēram, Andris Andersons un Ilmārs Katajs iekārtoja jaunu rotaļu laukumu skolai. Latviešu biedrības valdē ilgus gadus darbojas otrās diasporas aktīvistes un lieliskas kolēģes Aiga Bērziņa un Laima Magone. Gan Aiga, gan Laima veic nozīmīgu darbu, lai uz mūsu organizētajiem pasākumiem – koncertiem, lekcijām un citām kopienas aktivitātēm – aicinātu abu diasporu pārstāvjus.

Kopā ar Aigu Bērziņu savulaik lieliski sadarbojāmies, kad ASV zaldātus Ādažos apdāvinājām ar Latvijā ražotajiem gardumiem. Bieži Aiga un es pārrunājam dažādas idejas un ieceres, kā no ASV šobrīd labāk palīdzēt Latvijai, un šo ideju īstenošanā viens otru atbalstām.Jāatzīmē arī, ka Čikāgas latviešu literārā kopa šobrīd ir vienmērīgi sadalīta starp abām diasporas grupām un diskusiju kvalitāte un intensitāte ir būtiski pieaugusi. Pirmskolai "Stariņš" būtu grūti turpināt pastāvēt bez latviešu skolotājas Lanas pienesuma. Pazīstamā tautas deju kopa "Mantinieki" šobrīd pamatā veidota no otrās diasporas dalībniekiem, lai gan vadītājs Jānis Velkme un vairāki citi aktīvi un nozīmīgi dalībnieki joprojām ir no pirmās diasporas. Slēpošanas kluba dalībnieku skaits ir būtiski pieaudzis un šobrīd sasniedz 145 dalībniekus tieši otrās diasporas iesaistes dēļ.

Lai gan kluba prezidents Dāvids Blumbergs ir no pirmās diasporas, vismaz trešdaļa dalībnieku ir no otrās diasporas. Visai nesens abu diasporu sadarbības piemērs ir Eiropas Parlamenta vēlēšanu iecirkņa izveide 8. jūnija vēlēšanām. Pirmā diaspora bija salīdzinoši piesardzīga, taču, kad uzrunāju Lauru Ludiku, viņa uzreiz uzņēmās vadīt iecirkni kopā ar palīdzēm Ievu Jensenu un Laimu Magoni, kuras arī pārstāv otro diasporu. Latviešu kopiena Čikāgā savas organizācijas izveidoja salīdzinoši sen, pirmās diasporas laikā, sākot no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, taču otrā diaspora šobrīd ir nesusi kritisko papildu spēku, lai šīs latviešu identitātei un kultūrai nozīmīgās organizācijas var turpināt eksistēt, pat attīstīties un paplašināties.

Latviešu kopiena Čikāgā (un arī citur ārpus Latvijas) turpinās pastāvēt tikai tad, ja no abām diasporas grupām būs cilvēki, kuriem ir interese piedalīties latviešu sabiedrībā un pavadīt laiku kopā, kā arī uzturēt dzīvu latviešu kultūru un sabiedrību. Tā kā visi mūsu darbi ir bez atlīdzības, aktīvāko cilvēku iesaiste no abām diasporām ir dziļāku nacionālo saišu, kopīgas pagātnes, kultūras un Latvijas mīlestības vadīta. Protams, individuāla vēlme iesaistīties un uzņemties saistības kopienas vārdā ir arī tas, kas liek darboties kādai sabiedrībai. Tāpat jānorāda, ka šobrīd esam labi draugi abu kopienu vidū un neuztveram abu diasporu atšķirības kā tādas, kas mūs padarītu atšķirīgus vai šķeltu. Būtiskākais ir vēlme ieguldīties kopienas labā ar mērķi saglabāt būtisku daļu no latviskās identitātes. Tieši tas arī sniedz lielāko piepildījumu – neatkarīgi no tā, kurai no diasporām vēsturiski piederam.