Vita Anda Tērauda: 30 gadi kopš PSRS sabrukuma  (3)

Tajā pašā dienā 41. ASV prezidents Džordžs Bušs teica īsu uzrunu televīzijā, kurā oficiāli atzina atlikušo 11 republiku neatkarību. Latvija nebija šo valstu sarakstā, tā atzīšanu piedzīvoja jau agrāk, taču ar šo notikumu beidzās vesela ēra un veidojās jauna pasaules kārtība. Līdz ar to noslēdzās arī garš trimdas latviešu cīņu posms, kurā demonstrācijās un protesta akcijās neļāvām brīvajai pasaulei aizmirst par Latvijas okupāciju.

Trimdas latvieši cīņu par Latvijas neatkarības atgūšanu uzsāka jau bēgļu nometnēs un turpināja 50. gados Ņujorkā, kad notika pirmās demonstrācijas pret Padomju okupāciju. Mani kā trimdas bērnu vecāki ņēma līdzi uz demonstrācijām.

Vienmēr ir bijis skaidrs, ka Latvijai jābūt brīvai. Mana aktīvā dalība protesta akcijās sākās 1980. gados, kad iesaistījos Amerikas Latviešu jaunatnes apvienībā (ALJA). –Daudz pūles veltījām, lai izdomātu radošus veidus, kā pievērst mediju uzmanību, jo ar vienkāršām demonstrācijām tas nebija panākams. 80. gados latviešu jauniešu protesta akcijas bija pamanāmas un atmiņā paliekošas – jaunieši sevi pieķēdēja pie PSRS vēstniecības vārtiem, brīvprātīgos ar iebetonētām kājām vedām pie Padomju Savienības vēstniecības, lai tur izskanētu prasība pēc Latvijas neatkarības.

Vienā no protestiem notika vesela performance – netālu no vēstniecības ar PSRS atribūtiem tika izveidotas tādas kā karātavas un tajās simboliski tika "pakārti" cilvēki – katrs tēls simbolizēja kādu no Latvijas sirdsapziņas cietumniekiem. Laikmetā, kurā vēl nepastāvēja interneta mediji, ekspresīvas un skaļas akcijas bija vienīgais veids, kā uzrunāt plašu auditoriju. Demonstrācijas veidojām regulāri, izceļot zīmīgus datumus, piemēram, 14. jūniju jeb Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, 23. augustu, kad tika noslēgts Molotova—Ribentropa pakts un citus.

Daži no mums neaprobežojās tikai ar demonstrācijām, bet savu protestu pauda arī ikdienā – piemēram, Ņūdžersijā dzīvojošais latvietis Juris Bļodnieks kopā ar draugiem aprakstīja savu automašīnu ar pretpadomju saukļiem: "Nyet, nyet, Soviet!", "Go(rbachev) to hell!", lai līdzcilvēkiem arī ikdienā atgādinātu par pastāvošo netaisnību. Latvijai centāmies pievērst uzmanību arī mazākās lietās – kaut vai uzvelkot tautastērpu publiskos pasākumos, kur fotogrāfijās līdzās zināmiem ārvalstu politiķiem ar to veidojām mūsu valsts atpazīstamību.

Viena no spilgtākām demonstrācijām notika 1980. gadā Madridē, Eiropas drošības un sadarbības konferences laikā, kad mācītājs tecināja savas asinis uz PSRS karoga. Tam sekoja plakātu akcija, kurā trīs latviešu aktīvisti nelikumīgi iekļuva netālajā futbola stadionā un pie ēkas izkāra lielu plakātu ar uzrakstu spāniski "Brīvību Latvijai". Notikumi tika atspoguļotsigan Eiropas, gan ASV, gan Peru un Austrālijas laikrakstos - mediji bija to pamanījuši. Aktīvistiem gan neizdevās tikt cauri pavisam sveikā, policija tos īslaicīgi arestēja.

Tolaik demonstrantus visai bieži aizturēja policija un vairākās valstīs neļāva organizēt demonstrācijas. Piemēram, Somija un Zviedrija Aukstā kara laikā saglabāja neitralitāti, tādēļ centās nepieļaut politiski provokatīvus pasākumus. Arī iebetonētās kājas vienā no ASV demonstrācijām bija veids kā panākt, lai policija nevarētu tik ātri izkliedēt mītiņu, un demonstrantiem pietiktu laika pievērst preses uzmanību, izstāstīt par Latvijas likteni.

Daļa no toreiz 80. gados politiski aktīvajiem latviešu jauniešiem iesaistījās arī notikumos Latvijā – veidojot atbalsta grupas Latvijas organizācijām, piemēram, Tautas frontei, Latvijas Nacionālajai neatkarības kustībai, Vides aizsardzības klubam, 1989. gadā sadodoties rokās Baltijas ceļā un 1991. gadā stāvot barikādēs.

Silti iesaku noskatīties jauno dokumentālo filmu "Valiant! Brauciens uz brīvu Latviju" - tā stāsta par trimdas latviešu lomu Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā. Filmā apkopoti tā laika notikumu dalībnieku un aculiecinieku stāsti, tai skaitā arī manis pieredzētais.

Filma bez maksas skatāma Nacionālā Kino centra mājas lapā: https://www.filmas.lv/movie/4166/.