Foto: AFP/Scanpix/LETA
Nelaiķis Uldis Ģērmanis, publicists un vēsturnieks no Stokholmas, Padomju Savienību un vēlāk no tās pāri palikušo Krieviju nosauca par "skrandu impēriju". Ar to Ģērmanis atsaucās uz sabiedrību, kurā pārsvarā valdīja nabadzība, tumsonība daudzos jautājumos, pamatīga nosliece uz "dzersmi" visos nācijas slāņos un ekonomiskā stagnācija, bet kura vismaz vadības līmenī sevi saredzēja kā varenu, bargu valdnieci pār citām tautām un teritorijām – impēriju.

Ar savu karaspēku un padomju totalitāro pārvaldes sistēmu visas daudzu tautību PSRS mērogā šis veidojums savos norieta gados tiešām bija impērija uz skrandu fona. Zaudējot neatkarības alkām gandrīz visas "savienotās republikas", no padomju impērijas lielā mērā palika tikai Krievija. Tā ir pēc izmēriem samazināta "skrandu valsts". Uzrodoties 90. gadu gangsterkapitālismam, Krievijā šķietami uzplauka dažas metropoles, kuras agrāk bija priviliģētas, baudot centralizētas sadales ekonomikas prioritāro statusu. Šajās pilsētās – Maskavā un Sanktpēterburgā – radās gan oligarhu superbagātība, gan vērā ņemams vidusslānis, kas ātri vien pierada pie Rietumu labumiem – ārvalstu firmas ģimenes mašīnas, mājas datora, "McDonald's" bērniem un ārvalstu ceļojumiem uz šīs paaudzes vecākiem neiedomājām vietām – Londonu, Parīzi, Ņujorku – vai nedaudz pieticīgākajiem – turku pludmales kūrortiem, kur šveicari krogos prot dažas frāzes krieviski un tualetēm dzimuma uzraksti ir krieviski.

Krievijas metropoles uz "skrandu valsts" fona

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!