Grūti ir pārvērtēt to krīžu un satricinājumu sēriju, kurai esam liecinieki 21. gadsimta pirmajos gadu desmitos – globālā ekonomiskā krīze, globālā pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā, izraisot lielāko bēgļu krīzi Eiropas vēsturē.
Šie notikumi maina pasaules ģeopolitisko ainu un noteiks globālās attīstības raksturu tuvākos gadu desmitus pilnīgi visās dzīves jomās, tieši ietekmējot arī Eiropas augstākās izglītības un pētniecības telpas. Šobrīd visas Eiropas Savienības valstis sniedz unikālu atbalstu Ukrainas civiliedzīvotājiem, tajā skaitā nodrošinot Ukrainas studējošos, kuri ir devušies bēgļu gaitās, ar iespēju turpināt studēt un Ukrainas pasniedzējus un pētniekus ar iespēju turpināt akadēmisko darbu.
Vienlaikus ir svarīgi, lai Eiropas Savienības dalībvalstis līdz ar atbalstu Ukrainas akadēmiskai kopienas pārstāvjiem, kuri militārās agresijas rezultātā ir bijuši spiesti atstāt Ukrainu, izstrādātu plašu atbalsta mehānismu Ukrainas augstskolām, kuras turpina darbu Ukrainā, kā arī instrumentus, ar kuru palīdzību nodrošināt darbības nepārtrauktību tām Ukrainas augstskolām, kuras militārās agresijas un okupācijas rezultātā bija spiestas evakuēties vai pārtraukt savu darbību. Ukrainas valsts atjaunotne pēc kara nebūs iespējama bez zinošiem, prasmīgiem un kompetentiem cilvēkiem. Neviena modernā valsts līdz šim nav spējusi nodrošināt savu izaugsmi, neattīstot savu augstākās izglītības sistēmu.
Līdz ar atbalstu Ukrainas akadēmiskai kopienai, nākamais kritiski risināmais jautājums būs saistīts ar sadarbību ar Krievijas Federācijas un Baltkrievijas akadēmisko vidi. Karš šobrīd ir pārvilcis svītru Krievijas Federācijas un Baltkrievijas līdzdalībai Boloņas procesā un sadarbībai kopīgu augstākās izglītības vai pētniecības projektu ietvaros. Tomēr nākotnē nekur nezudīs nepieciešamība visām akadēmiskajām aprindām globāli sadarboties, lai risinātu visas cilvēces izdzīvošanai svarīgus jautājumus, tai skaitā, lai risinātu klimata un nākamo pandēmiju krīzes. Pēc kara būs grūti atrast kopēju valodu un sadarboties ar tiem akadēmisko institūciju vadītājiem un pārstāvjiem, kuri šobrīd ir pauduši atbalstu agresijai. Nākamās sadarbības aizmetņi būtu jāveido jau šobrīd, atbalstot tos Krievijas Federācijas un Baltkrievijas akadēmiskās kopienas pārstāvjus, kuri, uzņemoties milzu risku un demonstrējot pilsonisko drosmi, ir publiski kritizējuši militāro iebrukumu Ukrainā.
Vienlaikus ir jāapzinās, ka gan 21. gadsimta sākuma globālās krīzes, gan arī to nosacītās pārmaiņas atspoguļo kādu būtisku paradigmas maiņu. 21. gadsimtā arvien lielāku nozīmi valstu un to savienību ģeopolitiskajā sacensībā iegūst zināšanu pārvaldība – jaunu zināšanu radīšana un izplatīšana, to pielietošana stratēģisko, militāro, ekonomisko un sociālo problēmu risināšanā un inovatīvu risinājumu izstrādē. Nav obligāti jābūt militārajam vai ģeopolitikas ekspertam, lai atzītu acīmredzamo, ka viens no iemesliem Krievijas Federācijas iebrukumam Ukrainā bija Krievijas Federācijas militāri tehnoloģiskā kompleksa un bruņoto spēku atpalicība.
Tas iespējams ir viens no pēdējiem lielajiem 21. gadsimta kariem, kurš tiek izcīnīts ar 20. gadsimta tehnoloģijām. Vēl daži gadi un mākslīgā intelekta, autonomo ieroču sistēmu, nanotehnoloģiju un biotehnoloģiju attīstība padarītu kopš Aukstā kara laikiem uzkrātās 20. gadsimta ieroču kaudzes pilnīgi bezjēdzīgas. Savukārt Rietumu sniegtais tehnoloģiskais un informācijas atbalsts, ja Ukraina tādu attiecīgi saņemtu, padarītu jebkuru iebrukumu ar novecojušām militārajām tehnoloģijām neiespējamu. Protams, Krievijas karš Ukrainā ieviesīs savas korekcijas globālajā zināšanu sacensībā, kamēr Eiropas Savienība būs spiesta cīnīties ar kara sekām – ekonomikas lejupslīdi, nepieciešamību ieguldīt aizsardzībā un risināt sociālās problēmas, citi ģeopolitiskie spēlētāji tuvāko desmitgadi varēs izmantot savu izglītības un zinātnes sistēmu attīstībai. Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm būs nepieciešama nopietna ierasto stratēģiju maiņa, lai nenonāktu atpalicības slazdā.
Viena no būtiskākajām aktuālo krīžu mācībām, kuru šobrīd, kamēr tas nav par vēlu, ir jāapzinās ne vien Eiropas Savienībai, bet arī Latvijai, ir nepieciešamība valstu attīstību 21. gadsimtā balstīt izglītībā un pētniecībā, jaunu zināšanu radīšanā un pārvaldībā. Šobrīd mums ir kritiski jāpārvērtē visas tās ilūzijas, kuras noteica Latvijas attīstības paradigmas pēdējos trīsdesmit gados, kad tika pieņemts, ka mūsu dabiskā ģeogrāfiskā pozīcija, tās noteiktais potenciāls kalpot par tiltu starp Rietumiem un Austrumiem spēs nodrošināt valsts attīstību, neieguldot izglītībā un zinātnē.
Šobrīd mēs daudz drošāk varētu raudzīties nākotnē, ja visu tos resursus, kurus ieguldījām tilta būvniecības paradigmā, būtu ieguldījuši zināšanu sabiedrības veidošanā. Šajā brīdī būtu svarīgi neatkārtot to katastrofālo kļūdu, kura tika izdarīta 2008. gada ekonomiskās krīzes pārvarēšanai, kad gandrīz uz pusi tika samazināts jau tā nelielais augstākās izglītības un zinātnes finansējums, kurš turklāt joprojām pat nav atgriezies 2008. gada līmenī.
Vē vairāk, kopš 2008. gada ekonomiskās krīzes Latvija ir vienīgā Eiropas augstākās izglītības telpas valsts un vienīgā reģiona valsts, kurā augstākās izglītības finansējums nav atgriezies pirms krīzes apjomā. Lieki teikt, ka ne vien Igaunijas un Lietuvas augstākās izglītības un zinātnes finansējums šobrīd ir pārsniedzis 2008. gada finansējuma līmeni, bet arī mūsu tiešo ģeopolitisko sāncenšu – Krievijas Federācijas un Baltkrievijas augstākās izglītības un zinātnes finansējums līdz kara sākumam bija lielāks nekā 2008. gadā. Latvijā ir nomainījušās piecas Saeimas: 9., 10., 11., 12. un 13. Saeima un astoņas valdības. Valdošo koalīciju ir veidojuši liberāli, centriski, nacionāli un konservatīvi politiskie spēki, tomēr tie visi nav saskatījuši nepieciešamību finansēt augstāko izglītību un zinātni. Izvēlei nefinansēt izglītību un pētniecību sekas ir vērojamas jau šobrīd – Latvija atpaliek no Lietuvas un Igaunijas IKP apmērā uz vienu iedzīvotāju, savukārt iecerētā viedā reindustrializācija jau ir atdūrusies pret atbilstošu cilvēkresursu trūkumu.
Latvijas politiskā elite dzīvo ilūzijās par to, ka augstāko izglītību vai pētniecību nepieciešamības gadījumā varētu finansēt dāsnāk un ātri iegūt vajadzīgo rezultātu. Joprojām trūkst izpratnes par to, ka ieguldījumi izglītībā, tai skaitā augstākā izglītībā un zinātnē sevi atpelna tikai ilgtermiņā. Tas, ar ko mēs saskarsimies jau tuvākajā laikā, būs zināšanu un prasmju plaisa, kuru noteiks iepriekšējo gadu ieguldījumu trūkums izglītībā un pētniecībā. Līdz ar Krievijas kara Ukrainā sekām, nepieciešamību pārorientēt ekonomiku uz citiem tirgiem, atteikties no Krievijas un Baltkrievijas tranzīta un Krievijas energoresursiem, mums būs jārisina arī iepriekšējo gadu izglītībā un pētniecībā neieguldīto līdzekļu seku krīze.
Ieguldījumi izglītībā, tai skaitā augstākajā izglītībā un arī pētniecībā atpelnās ilgtermiņā, to rezultātu var novērtēt tikai pēc laika, kurš ir ilgāks nekā politiķu lēmumu un to rezultātu izvērtēšanas cikli, proti, Eiropas Savienības parlamenta, Saeimas un pašvaldību vēlēšanu cikli. Tomēr mēs un mūsu valsts šobrīd atrodamies vēsturiskas izvēles priekšā, ja mēs nevēlamies 21. gadsimta globālajā zināšanu sacensībā piedalīties ar 20. gadsimta tehnoloģijām, tātad, ja mēs nevēlamies pazaudēt mūsu valsti un mūsu nākamās paaudzes, kuras dosies īstenot savas karjeras uz attīstītākām un konkurētspējīgākām valstīm, mums ir jāiegulda. Ja mēs vēlamies ieraudzīt Latvija kā konkurētspējīgu, 21. gadsimta zināšanu un tehnoloģiju sabiedrību, kura izmanto jaunas zināšanas un inovatīvus risinājumus stratēģisko, ģeopolitisko, militāro, ekonomisko un sociālo problēmu risināšanā, mums ir jāiegulda augstākajā izglītībā un pētniecībā. Jāiegulda jau tagad, to neatliekot uz 14. vai 15. Saeimu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
