Ziņās par atbrīvotajiem rajoniem primāri, protams, tiek atspoguļots Krievijas okupācijas nodarītais posts un ciešanas, tāpat vietējo iedzīvotāju prieks par okupantu padzīšanu, tomēr pavīd arī vietējo kolaborantu tēma ("jātiek ar tādiem skaidrībā"). Arī agrāk no okupētajiem rajoniem aizbraukušie savos stāstos laiku pa laikam minēja kolaborācijas tēmu – sākot no kaimiņu "stučīšanas" okupantiem, beidzot ar gatavību strādāt okupācijas varas struktūrās.
Protams, var izlīdzēties ar seno teicienu, ka ikvienā tautā ir savi nelieši, tomēr, manuprāt, situācija ir komplicētāka, un runa nav par, ja tā var teikt, atsevišķiem nodevējiem. Galu galā var atgādināt, ka vēl 2019.gadā (tātad pēc Krimas aneksijas un Krievijas agresijas Ukrainas austrumu reģionos) par neslēpti prokrievisko “Opozīcijas platformu – Par dzīvi” (“OPŽ) nobalsoja 13% Ukrainas vēlētāju (43 vietas no 450 parlamentā), savukārt par OPŽ kandidātu uz prezidenta posteni Juriju Boiko balsis atdeva 11,7% elektorāta [1]. Neapgrūtinot lasītāju ar pārskatu par parlamentārisma vēsturi Ukrainā, atļaušos apgalvot, ka līdz 2022. gada 24. februārim par prokrieviskām partijām un politiķiem balsoja 10-20% Ukrainas pilsoņu. Un skaidrs, ka nekur viņi, kā saka, nepazuda arī pēc 24. februāra.
Un te mēs nonākam līdz kādam diezgan maz apskatītam jautājumam – par atšķirīgu kolektīvo atmiņu pašā Ukrainā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
