Foto: AFP/Scanpix/LETA

Pirms dažām dienām ir noticis diezgan negaidīts, bet zīmīgs pavērsiens Latvijas aizsardzības politikā. Pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas tika pieļauta teorētiska iespēja Latvijai vienpusēji izstāties no kāda starptautiskā līguma, kas tai ir kļuvis īpaši neizdevīgs. Runa ir par tā saucamo Otavas līgumu, pilnā nosaukumā – Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu, kurai Latvija pievienojās tikai 2006. gadā pēc vairāku gadu atturēšanās, par ko tika saņemta dusmīga "neizpratne" no kāda atvaļināta Kanādas ģenerāļa – ar pamatojumu, ka dalība Otavas līgumā "dotu Latvijai plašākas morālās tiesības akcentēt humāno dimensiju Latvijas ārpolitikā, līdz ar to būtu uzskatāma par ieguldījumu pozitīva Latvijas tēla veidošanā".

Šogad Latvijas Valsts prezidents, aizsardzības ministrs un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs publiski atzina – ja karavīri uzskatīs to par nepieciešamu, Latvijas aizsardzības struktūrai no Otavas līguma jāizstājas. Aizsardzības ministrs par to gan vēl diskutēs ar citu valstu kolēģiem.

Ņemot vērā, ka sekoju Otavas līguma tēmai jau divas desmitgades un esmu piedalījies kā oponents daudzās neoficiālās diskusijās ar šīs konvencijas un kājnieku mīnu aizlieguma aizstāvjiem, esmu gatavs ieskicēt galvenās tēzes, kas man kā rezerves karavīram šķiet pašsaprotamas, bet kuras nepieciešams skaidrot sabiedrībai, kas kopumā ir noskaņota pašierobežot sev militārās aizsardzības līdzekļus, balstoties uz argumentiem, kas līdz galam nav izprasti.

Arguments: "Kājnieku mīnas ir absolūts ļaunums, kurš jāaizliedz, tāpat kā kasešu munīcija, artilērijas šāviņi, rokas granātas un vispār visi ieroči."

Gatavs piekrist ar vienu nosacījumu – no kājnieku mīnām var atteikties, bet ne ātrāk, kā to izdarīs mūsu potenciālie pretinieki. Krievija nav parakstījusi un ratificējusi Otavas līgumu un neplāno to darīt. Krievijas rīcība Ukrainā rāda, ka Krievija nerespektē to, ka tās pretinieks ir parakstījis Otavas līgumu (piemēram, Ukraina), un bez sirdsapziņas pārmetumiem nostiprina savas aizsardzības pozīcijas ar kājnieku mīnām vai bloķē pretinieka manevru, izmantojot speciālās iekārtas un uzstādot mīnu laukus attālināti. Aizsardzības karš ir nepieciešams un tolerējams ļaunums, lai nodrošinātu tautas izdzīvošanu un sodītu agresoru. Ieroči ir kara instrumenti, bez instrumentiem nevienu darbu nepadarīsi.

Arguments: "Kājnieku mīnas ir novecojusi ieroču sistēma, tagad visu darbu izdara raķetes, droni, roboti, artilērija, tanki un aviācija."

Gatavs piekrist ar vienu atrunu – formula "artilērija iekaro, kājnieks ieņem" nav mainījusies

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!