Šķiet neticami, bet pēc mēneša jau būs apritējuši apaļi divi gadi, kopš Krievijas karaspēks satricināja ierasto kārtību Eiropā, iebrūkot Ukrainā. Jau divus gadus ilgst asiņains, postošs karš, kuru iebrucēji sākotnēji bija plānojuši pabeigt dažās dienās, pēc tam dažās nedēļās, bet nu jau ir gatavi slaktēt līdz uzvarošām beigām. Pat ja tas paņems daudzus gadus.
Šajos divos gados ievērojami mainījusies politiskās elites retorika un arī sabiedrības nostāja. Ja pēc īsa šoka Rietumu pasaules līderi vienojās kopīgā mantrā, ka "Ukraina šo karu uzvarēs", un vārdus apstiprināja ar naudas un bruņojuma sūtījumiem, tad pēdējos mēnešos pārliecinošo toni nomainījis piezemētāks "Ukraina šo karu nedrīkst zaudēt", ko pavada kavēšanās ar atbalsta piešķiršanu un domstarpības Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Šķiet, arī sākotnēji aktīvi ziedojušie cilvēki ir atdevuši visu, ko varēja, vai arī prātu pārņēmušas sadzīviskas rūpes un cīņas Dņepras upes krastos palikušas otrajā plānā.
Uz šāda fona nepārsteidz rietumvalstu izlūkdienestu un armiju vadītāju brīdinājumi, ka viņu zemes var tikt ierautas karā. To var uzskatīt par situācijas nopietnību saprotošo militārpersonu izmisuma pilniem centieniem vērst sabiedrības un politiskās elites uzmanību uz draudiem, kādi Eiropu piemeklēs Ukrainas zaudējuma gadījumā.
Citiem vārdiem sakot, bruņoto spēku līderi cenšas pateikt, ka Eiropa būs drošībā tikai tik ilgi, kamēr Krievija būs aizņemta Ukrainas frontē un kamēr pēc sakāves atjaunos savu armiju. Zaudējuma gadījumā tie būs ilgi gadi. Savukārt Krievijas uzvara dos Kremlim iespēju izvietot savas karabāzes tieši pie NATO robežas – ne vien pie Baltijas valstīm un Somijas, bet, pieķerot klāt arī savu vasaļu baltkrievu zemi, arī gandrīz visas Polijas austrumu robežas garumā.
Biedējošais scenārijs būtībā atstāj mums tikai vienu izvēli. Atbalstīt Ukrainu līdz uzvarai. Kaut pēdējiem spēkiem. Kaut atdodot visu, ko spējam atdot. Protams, Latvijas iedzīvotāji vieni paši nespēj sarūpēt tik daudz, lai nodrošinātu visu Ukrainas armiju, taču mūsu nesavtība var būt iedvesmojošs piemērs pārējām Eiropas tautām.
Maza, salīdzinoši trūcīga tauta, kura brīvībai ir gatava ziedot visu. Vienreiz savu gara spēku pierādījām Atmodas laikā. Tagad tas jādara atkal. Kaut vai tādēļ, lai nenāktos par savu zemi cīnīties ar ieročiem rokās.
Vēloties atgādināt par notikumiem Ukrainā un mobilizēt tautiešus jaunam atbalsta vilnim, ar domubiedriem Ogres novadā 27. janvārī rīkojam "Mūzikas vakaru Madlienā". Tas būs kā noslēguma pasākums ziedojumu vākšanas akcijai Ukrainas aizstāvjiem. Uz pasākumu aicināts ikviens interesents, kurš ir atbalstījis vai vēlas atbalstīt Ukrainas aizstāvjus to cīņā pret Krievijas agresiju.
"Ko es esmu izdarījis, lai būtu labāk? Ar šādu domu man radās ideja par labdarības pasākuma organizēšanu. Jautājums, kuru mums katram biežāk vajadzētu uzdot pašam sev. Šobrīd ir smags laiks gan Ukrainas tautai, gan pasaulei kopumā. Ikkatrs no mums kaut reizi ir aizdomājies, kas notiks, ja Ukrainas tauta nespēs, ja tā salūzīs un okupanti ņems virsroku. Kas būs tālāk, kas notiks ar mums, pārējo pasauli? Bet cik daudzi ir darījuši vai kaut vai tikai padomājuši par to, kā palīdzēt, kā stiprināt Ukrainas aizstāvjus, lai tie spētu izcīnīt šo svarīgo cīņu visai pasaulei?" uzsver pasākuma idejas autors Jānis Atslēdziņš.
Ieejas maksa pasākumā būs par ziedojumiem, un tā būs iespēja ikvienam apmeklētājam vēlreiz dot savu artavu cīņā par Ukrainas brīvību.
Palīdzēsim ukraiņiem, lai vēlāk mums pašiem nebūtu jāšausta sevi par to, ka neapturējām agresoru, kad tas vēl bija iespējams!
Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
