Ar telti uz Daugavpili. Recenzija par dokumentālo seriālu 'Šķelšanās'

Pēdējo gadu laikā Latvijas krievvalodīgo kopienai satricinājumi bijuši neskaitāmi: aizvākti pieminekļi, pie kuriem daudzi gājuši gadiem; partija, par kuru gadiem balsots, neiekļuva Saeimā; tad vēl dažnedažādi grozījumi likumos, kas attiecas uz pašiem vai radiem. Tā radījusi arī nacionāla un vietēja mēroga varoņus, kuru darbību un tās sekas sabiedrībā atklāj dokumentālais seriāls "Šķelšanās". Tas koncentrējas uz Daugavpili, otro lielāko Latvijas pilsētu. Taču neesmu pārliecināts, ka Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" četru sēriju stāsts mainīs Latvijas sabiedrībā valdošos priekšstatus par Daugavpili, jo paši veidotāji reti uzdrošinās par Daugavpili runāt citādi, nekā tas darīts līdz šim.

Seriāla pirmajās trīs sērijās dominē divas tēmas – jaunie elektrovilcieni, kuri klibo, un latviešu valoda, kura kā milzīgs cunami vilnis tuvojas Daugavpilij. Veidotais materiāls ir autordarbs – žurnālistu komandas, kas nebaidās no tiešiem secinājumiem un sava redzējuma. Uzskatot, ka Latvijā viss ir slikti, jo mēs pievēršam uzmanību nesvarīgiem jautājumiem, kas saistīti ar latviešu valodu un nacionālismu, žurnālistes mēģina noskaidrot, kā šie jautājumi atbalsojas Latgales lielākajā pilsētā, kurā latvieši veido vien piekto daļu no iedzīvotājiem. Un, nenoliedzami, šajā seriālā krievvalodīgie ir pārstāvēti, iespējams, pat vairāk nekā visā pagājušajā gadā latviski rakstošajā un raidošajā mediju vidē. Ir beidzot iespēja dzirdēt un redzēt daudzveidību televīzijas ekrānā.

Taču "Re:Baltica" žurnālistu sarunās ar vietējiem jautājumi tiek uzdoti lielākoties tikai par vienu tēmu – latviešu valoda. Tādējādi seriāla veidotāji paši iekrīt lamatās, uz kurām cenšas norādīt skatītājiem. Visas sarunas būtībā ir par vienu un to pašu – kāpēc runājat krieviski, kāpēc nerunājat latviski, ko domājat par likumiem, kas grozīti un saistīti ar latviešu valodu un tā tālāk. Tas rada situāciju, ka ātri vien daugavpilieši arī atbild ar standarta frāzēm un saruna kļūst etniski iekrāsota: latvieši vaicā krieviem par latviešu valodu. Nepamet sajūta, ka tā arī žurnālistiem nav izdevies iegūt daugavpiliešu uzticēšanos. Ja seriāla arhīva kadros redzam, kā pirms gadiem desmit žurnālisti pabijuši mājās pie daugavpiliešiem, redzējuši viņu ģimenes, draugus, tad šoreiz tikšanās gandrīz vienmēr notiek publiskās vietās. Daugavpilieši nevis rāda, kā viņi dzīvo, bet gan stāsta.

Neuzticēšanās šajā seriālā Daugavpils ielās laužas no katra stūra – bērni melo žurnālistei, acīs skatīdamies, intervijas tiek atteiktas pa labi un pa kreisi, bet tie, kas piekrīt, mēdz lauzt solījumus