Divus gadus pirms pandēmijas mana biedrība "Ūdensmalu attīstībai" un astoņas lauku partnerības organizēja tolaik 21 pašvaldību caurvijošu sadarbības projektu Daugavas baseina ekonomiskā potenciāla izzināšanai. Izveidojām Daugavas ūdenstūrisma karti, zīmolu, konferencēs un socioloģiskā pētījumā raudzījām atklāt, kas ir ekonomisko aktivitāti rosinošie vai kavējošie faktori pašvaldībās, kurām cauri tek Daugava.
Atklājām, ka, sarūkot gan lauku uzņēmējdarbībai, gan sociālo pakalpojumu infrastruktūrai, ekonomiski aktīvie lauku iedzīvotāji tiek "dzīti uz pilsētu". 2018. gadā galvenie iedzīvotājus satraucošie faktori bija ražošanas uzņēmumiem nepieciešamo ceļu un elektrības pieslēgumu trūkums, banku pakalpojumu un doktorātu slēgšana, kā arī pretestība "Rīgas kungu" uzspiestajai administratīvajai reformai. Toreiz tā arī nenoskaidrojām, kurā atvilktnē putekļus krāj 2021.-2027. gada Nacionālās attīstības plāns un reģionu līdzsvarotā attīstība.1 Ja mēs līdzīgu pētījumu veiktu šodien, domājams, ka Krievijas brutālais, plašais karš Ukrainā, tā ekonomiskās sekas un nepārprotami draudi Latvijas valstiskumam būtu viens no galvenajiem lauku iedzīvotāju bažu iemesliem.
Vajagot dzīvot realitātē, kurā skolotāji par 700 eiro mēnesī negrib mocīties mazajās lauku skolās, tā karstā diskusijā manā Facebook lapā teic kāda zinoša NVO aktīviste. Tajā pašā realitātē no lauku teritorijām pazūd doktorāti, Latvijas Pasts un banku filiāles ar bankomātiem, jo lauku teritoriju apkalpošana vairs nav šiem uzņēmumiem komerciāli izdevīga. Te gan skolas, gan aptiekas ir gandrīz vai vienīgie iedzīvotāju atbalsta punkti kopienās. Skolotāja algu maksā nodokļu maksātāji ar valsts un pašvaldību budžeta palīdzību, taču aptiekas savu ienākumu nopelna pašas, līdzīgi kā zāļu apgādes uzņēmumi. Lūk, realitātē, kurā valstij nav izdevīgi laukos uzturēt pastu, skolas un skolotājus, uzņēmējiem: aptiekāriem un zāļu piegādes uzņēmumiem, tomēr jābūt uzdevumu augstumos un vēl jāsaņem pārmetumi par zāļu dārdzību.
Domāju līdzīgi tiem Eiropas Savienības lauku attīstības ekspertiem, kuri saka – lauku dzīvesveida uzturēšana ir svarīgs ieguldījums tautas sociālajai veselībai, kultūras dzīvīgumam un valsts teritoriālajai vienotībai, bet klasiskās ekonomikas pieejas vai izolētu bloku ekonomika (economics in silos2) nepalīdz atrast tam naudu. Eksperti uzskaita rīcību piemērus, kas kopienām palīdzētu pieķerties savai vietai un noturēties: mērķtiecīgāks atbalsts bioloģiskajai lauksaimniecībai, lai rosinātu mazo uzņēmējdarbību, vajag koriģēt banku politiku tā, lai uzņēmīgie cilvēki laukos varētu piesaistīt kredītus attīstībai. Bija vajadzīgs un ir nokavēts atbalsts bijušajiem rajonu centriem, no kuriem sociālo pakalpojumu tīkls būtu izpleties līdz tālākiem lauku reģioniem, kā arī transporta asu mērķtiecīga attīstība radiāli no Rīgas, kuras vestu metropoli uz laukiem. Tagad cilvēki no laukiem aizplūst uz pierīgu un paliek, jo tur ir daudz labākas iespējas sevi realizēt.
Iespējams, tieši jaunā gada janvārī izskanējušās ziņas par pasta nodaļu, lauku skolu slēgšanu un bažas par zāļu pieejamību varētu būt pēdējais piliens, lai gan paaudzēs laukos iesakņota, gan pandēmijas laikā uz laukiem dzīvot aizbraukusi ģimene tomēr spertu izšķirīgu soli un pārceltos uz dzīvi pilsētā. Tas būs kritisks lauku kopienu drošības un noturības izaicinājums.
Mēs esam tik lieli, cik mūsu griba, ieķērība savā zemē, tik, cik būs uguņu uz katra kalna.
Mums ir vajadzīga izlēmīga rīcība, lai šajā ģeopolitiski nestabilajā situācijā nepazaudētu Latvijas lauku kopienas, kas ir valsts noturības serdē. Eiropas Savienība pielāgojas realitātei3 priekšplānā liekot drošības aspektus, kopīgās teritoriālās aizsardzības stratēģijas, kā arī uzņemas daļu no izmaksām par Ukrainas neatkarības cīņu Krievijas izraisītajā brutālajā karā. Latvijā vajadzētu nekavējoties izzināt un balstīt mūsu ekonomikas izturētspējas sastāvdaļas, iekļaujot privātā biznesa nodrošināto kritisko infrastruktūru, kā arī uzturēt aktīvu dialogu ar privāto sektoru, gādājot par konkrētu rīcību plānu kā miera laikā, tā krīzē, lai nodrošinātu kritisko pakalpojumu pārklājumu visā valsts teritorijā vismaz līdzšinējā apmērā.
Ja nespēsim rīkoties atbilstoši jaunajai situācijai un radīt šādu sadarbspējīgu kritiskās infrastruktūras sistēmu visā Latvijas teritorijā, tad īstermiņa pasākumi: cenu samazinājums zālēm, punktveida dotācijas elektrības rēķinu segšanai un hipotekāro kredītu maksājumiem, būs kā plāksteris plēstai brūcei, vien draudīgs tukšums starp skaļiem saukļiem.
1 https://likumi.lv/ta/id/310954-par-regionalas-politikas-pamatnostadnem-2021-2027-gadam
2 https://www.oecd.org/naec/averting-systemic-collapse/Bill_White_OECDNAEC_Sept_2019.pdf
3 https://www.politico.eu/article/thierry-breton-eu-needs-war-economy-mode-on-defense-production/