Autobūves sapnis par 16 cilindru spēkratu autosportā un luksusa tirgū

Mūsdienu automobiļos visbiežāk ir sastopami trīs līdz astoņu cilindru iekšdedzes motori, turklāt 12 cilindru dzinēji jau ir patiess retums – tādi sastopami tikai dārgākajos limuzīnos un eksotiskākajos superauto. Bet ir arī izņēmumi, un tādi ir 16 cilindru dzinēji, kas bija īpašs retums gan savas debijas laikā 20. gadsimta sākumā, gan arī šodien, kad ar šādu cilindru skaitu tiek tirgots vairs tikai viens auto modelis.

Laikā, kad cigarešu smēķēšanu reklamēja pat ārsti un kad arī par ekoloģiju neviens vēl nedomāja, autobūve darbojās pēc principa "lielāks ir labāks". Lai panāktu lielāku spēka agregāta atdevi, cita starpā tika palielināts arī tā cilindru skaits. Pagājušā gadsimta 20. gadi bija 12 cilindru motoru uzvaras gājiens – šādas konfigurācijas motors rotāja gan luksusa limuzīnus, gan sacīkšu automobiļus. Bet vienmēr var vēl greznāk un vēl ātrāk, tādēļ inženieri gan Eiropā, gan ASV strādāja pie nākamā soļa – 16 cilindru dzinēja.

Līdzīgi kā patēriņa preču pasaulē jaunākās tehnoloģijas ienāk no militārās jomas, autobūvē lielākais attīstības dzinulis ir autosports. Pirmais, kuram ar 16 cilindru automobili izdevās piedalīties sacīkstēs, bija itāliešu "Maserati" ar "Tipo V4" spēkratu 1929. gadā.

Itāļiem šis uzdevums izdevās ātrāk par citu kompāniju inženieriem, jo viņi šim mērķim piegāja visvienkāršākajā veidā – nevis veidoja jaunu motoru no nulles, bet gan V-veidā savienoja divus rindas astoņcilindru dzinējus, kas aizgūti no "Maserati Tipo 26" modeļa. No pirmajiem rasējumiem 1928. gada jūnijā līdz braucamam 16 cilindru motoram bija nepieciešami mazāk nekā 14 mēneši darba.