12 kilometru pārgājiens, kas ļauj Ērgļus iepazīt vietējo acīm

Oktobra beigās ciemojos pie Māra Oltes Ērgļu stacijā, kur padzērām kafiju un papļāpājām par dzīvi. Ko izrunājām, vari lasīt šajā rakstā, bet šoreiz pastāstīšu par aptuveni 12 kilometrus garo Māra veidoto pārgājienu, kuru pēc mūsu sarunas pieveicu arī es. Tas bija aptuveni trīs stundu ilgs piedzīvojums, kas izveda pa vien vietējiem zināmajām takām un skatam atklāja pasakainas ainavas. Šis piedzīvojums sākās ar Māra aicinājumu: ''Ej un baudi dabu!'', kuru kopā ar savu ceļabiedru arī steidzos izpildīt.

Mūsu pārgājiens sākas pie ''Ragnar Glamp'' mājiņām, kurās nakšņojam un kuras atrodas blakus Ērgļu stacijai. Lai nonāktu oficiālajā sākuma punktā, vispirms jāpaiet kāds gabaliņš pa kādreizējo dzelzceļu. Tiesa, no sliedēm te vairs nav ne miņas – šobrīd to kā pastaigu vai citas aktīvās atpūtas vietu iecienījuši vietējie iedzīvotāji un Ērgļu viesi. Par to, ka šeit kādreiz braucis vilciens, liek nojaust vien dažviet grāvī esošie gulšņi.

Paejoties dažus simtus metru pa kādreizējo dzelzceļa sliežu ceļu, nonākam līdz vietai, kur kreisajā pusē pāri grāvim redzama kāda šaura, bet tomēr iemīta taciņa. Un ''Outdooractive'' aplikācija rāda – šis ir pārgājiena sākuma punkts un šeit jānogriežas! Bez ierunām klausām aplikācijai un dodamies mežā, brienot cauri slapju rudens lapu kupenām. Tā kā tas ir mežs, pa ceļam gadās arī kāda peļķe un dubļu taka – ar tām sastopoties, priecājos, ka esmu nodrošinājusies ar pārgājienu zābakiem, kas nelaiž cauri mitrumu.

Sekojot aplikācijas norādēm drīz vien nonākam pie Vecmuižas ezera. Pie ezera izvietots informatīvais stends, kurā stāstīts – Vecmuižas ezers saukts arī par Ivestes vai Pulgas ezeru. Tas aizņem 14,5 hektāru lielu platību, un tā dziļākā vieta ir 2,6 metri. Lai gan ezers ir sekls (vidējais dziļums ir 1,2 metri), tajā mīt vairākas zivju sugas, tostarp karūsas, asari, līņi un līdakas. Ezera krasti ir zemi un kūdraini, bet tā dienvidu krasts ir avotains. Ar meldriem un citiem ūdensaugiem aizaugušais krasts ir iemīļota mājvieta dažādām putnu sugām. No ezera arī iztek strauts uz Ogres upi.

Kā pastāstīja Māris, ik vasaru ezers ir kā nosēts ar baltām ūdensrozēm, kuras vēlas apskatīt Ērgļu viesi. Šim nolūkam Māris iegādājies vairākas caurspīdīgās laivas, kurās sēdina savus ciemiņus, lai tie var tuvumā apskatīt ne tikai skaistos ūdens augus, bet arī iepazīt ezera iemītniekus.

Apkārt ezeram atrodas arī vairākas laipas. Pie laipas, uz kuru ved informatīvais stends, arī izveidota atpūtas vietiņa ar nojumi, galdu, krēsliem un ugunskura vietu. Ar ceļabiedru nospriežam – šeit būtu skaisti pavadīt kādu siltu vasaras dienu.

Dodoties tālāk pa pārgājienu maršrutu, nonākam visai neparastā vietā. Vispirms ieraugām citu laipu uz ezeru, kuras sākumposmā kokā iekārta lustra, un turpat netālu pie koka piestiprināts spogulis. Tālāk skatam paveras vēl citi neparasti objekti – galvas, kas uzmauktas uz mietiem, no sūnām un zariem izveidota sieviete, sapņu ķērāji, vēl citi spoguļi un sava veida laipiņas pāri nelielai ūdenstilpei. Jāatzīstas – ja šo posmu šķērsotu viena, visticamāk, nejustos omulīgi. Taču turpat netālu atrodas dzīvojamās ēkas, tāpēc noprotams, ka par neprastajiem apskates objektiem parūpējušies šo māju saimnieki.

Tālāk brienam cauri garai, slapjai un dubļainai zālei, lavierējam starp govju pļekām un baudām skaisto ainavu – paugurainos laukus ar siena ruļļiem un skatu uz Vecmuižas ezeru. Kādu brītiņu mūsu maršruts ved pa grants ceļa braucamo daļu, un tuvākajā apkaimē ir vien dažas mājas. Ceļā satiekam vienu vienīgu cilvēku, un nelielu posmu mums seko viens no vietējiem sargiem – ''Reksis'', kurš, pamanot, ka nojaušam par mūsu izsekošanu, tomēr nolemj atgriezties pie darba pienākumiem.

Pēc kāda laiciņa nonākam pie vietas, kas, kā noprotams no visapkārt izvietotajiem informatīvajiem stendiem un groziem, ir disku golfa laukums. Tiesa, tas šķita piemirsts, aizaudzis, nesakopts. Jāpiebilst, ka šeit arī sākas maršruta posms, kas ved gar Ogres upi. Un, lai arī disku golfa zona nav visai simpātiska, Ogres upes skaistie krasti paņem visu uzmanību, un nekoptais paliek sekundārs.

Virzoties tālāk, nonākam vietā, kura mūsos rada pamatīgu apjukumu. Šeit beidzas iemītā taka, un pāri Ogres upei izveidots improvizēts tilts bez margām. Aplikācijā redzam, ka šeit mums it kā būtu jāšķērso Ogres upe, bet tai pat laikā ceļš jāturpina pa to krastu, kurā jau atrodamies. Lai arī Māris man pirms pārgājiena teica: ''Ja apmaldies, kaut ko nesaproti vai līdz tumsai netiec atpakaļ, zvani!'', tomēr esam apņēmības pilni tikt skaidrībā paši.

Riskējam un ejam pāri ļodzīgajam tiltam – otrā pusē mūs atkal sagaida neparasta brīvdabas ''ekspozīcija'' jeb dažādi lauku darbu priekšmeti un iekārtas. Piemēram, ar skatu uz Ogres upi zemē iedurts sēdeklis, kas kādreiz bija pievienots vecajam traktora siena grābeklim. Tāpat blakus manāmi dzelzs riteņi un citi objekti. Nedaudz šeit pamīņājoties, tomēr saprotam, ka jāiet atpakaļ un cauri mežam – ja arī tas nav īstais ceļš, kaut kā no šejienes jātiek prom. Kā izrādījās, mežā atsākās nedaudz iemītas takas, kas sakrita ar aplikācijā iezīmēto pārgājienu maršrutu.

Paejoties pa mežu un gar Ogres upi, nonākam laukā, kur aplokā ganās divas govis – mamma un telēns, kas abas ar skatienu seko katram mūsu solim, līdz pazūdam no apvāršņa. Šajā pārgājiena posmā nopriecājamies, ka esam atgriezušies uz grants braucamā ceļa, taču prieks nav ilgs. Pēc pārsimts metriem aplikācija liek mums nogriezties atkal mežā – šeit sākotnēji it kā ir auto izbraukāts ceļš, bet pēc neilga brīža tālākais ceļš ved pa vien aptuveni nojaušamu taku. Taču nenobīstamies un ejam tālāk pārliecinoši! Viss arī sekmējas veiksmīgi – vienā brīdī, kur iemītās takas sašķeļas, apdomājamies, bet jau pēc mirkļa turpinām pareizo ceļu, kas mūs atkal aizved līdz Ogres upes krastam. Šoreiz gan vērojamas citas upes ainavas, jo tagad uz to nolūkojamies no augšas.

Atkal brienam pa sakritušo rudens lapu kupenām un brikšņiem, noejam lejā līdz pašam Ogres upes krastam un pārejam improvizētu laipiņu pār kādu avota ieteku upē. Tad sākas diezgan stāvs kāpiens augšup, kas aizved līdz skatu platformai ar soliņu un skatu uz Ogres upi. Šeit piesēžam un nedaudz atvelkam elpu, jo vēl ne reizi neesam piestājuši, bet esam jau pieveikuši aptuveni pusi pārgājiena. Paverot skatu uz augšu, redzam, ka tur izveidota vēl viena skatu platforma, kas jau ir paredzēta ilgākai atpūtai. Tā ir sava veida lapene ar galdu, krēsliem un ugunskura vietu atkal ar gleznainu skatu uz Ogres upi. Un, ja mūsu spriedums ir pareizs, turpat netālu atrodas viesu nams.

Tālākais ceļš mūs atkal aizved uz grants braucamo ceļu, pa kuru jāveic paliels maršruta posms un pa kuru nonākam atpakaļ pilsētā un dzīvojamajā rajonā. Aplikācija rāda, ka mums jānogriežas pie tuvākās daudzdzīvokļu mājas, kur mums jāatrod gājēju tilts pār Ogres upi. Nedaudz apmaldāmies, bet mūsu neizpratni sejā nolasa turpat blakus tobrīd sapulcējušies vietējie vīri, kas jautā: ''Uz gājēju tiltu?'' un pēc apstiprinājuma laipni norāda pareizo ceļu. Jāatzīstas, ka, nonākot pie tilta, tas neizskatās visai drošs, bet, ja jau to izmanto vietējie un to mudina šķērsot arī Māris, uzticamies viņam un ejam tam pāri. Pēc tā šķērsošanas mans ceļabiedrs atzīstas, ka sirds situsies ne pa jokam un satraukums par to, vai tilts izturēs, bijis milzīgs.

Nākamais posms mūs ved gar pašu Ogres upes krastu un atkal cauri brikšņiem, bet šeit redzamās ainavas ir ārkārtīgi skaistas. Ar ceļabiedru nospriežam – lai zinātu par šādām takām, tev noteikti jābūt vai vismaz jāpazīst kāds vietējais. Tālāk nonākam uz braucamā ceļa, kas mūs aizved līdz Ērgļu estrādei, kurai blakus izveidots gājēju trošu tilts pār Ogres upi, kuru šoreiz šķērsojam bez jebkāda uztraukuma.

Pārejot tiltu, nonākam pie pakāpieniem, kas ved uz Ērgļu pilskalnu. Savukārt te nonākam pie koka laipām, kas izved aplī pa pilskalna teritoriju. Šeit varam apskatīt un uzzināt vairāk par Ērgļu viduslaiku pilsdrupām, apskatīt Ērgļu sargsuņus un atvilkt elpu lapenē, no kuras paveras gleznains skats uz Ogres upi.

Tālāk jau ceļu veicam pa asfaltu cauri pilsētai. Šeit beidzot manāma lielāka rosība. Pie kādas mājas arī redzam pūkainu, rudu kaķi, kas guļ uz palodzes, pret kuru atstutētas koka trepītes, kas paredzētas, lai mincis varētu ērtāk doties pastaigās un atgriezties mājās. Jāatzīstas, ka šajā posmā jau esam diezgan piekusuši. Par laimi, jau pavisam drīz mūsu skatam paveras ''Ragnar Glamp'' namiņi un Ērgļu stacija, kas nozīmē – esam jau pavisam tuvu pārgājiena noslēgumam.

Pie namiņiem arī redzam Māri, kas uzņem viesus. Mūs pamanot, viņš smaida un māj. Atņemam sveicienu un ejam uz savu namiņu. Beidzot apsēžoties, jūtam, kā kājas lēnām atslābst un ķermenis alkst atpūtu. Ēdot vakariņas, no Māra saņemu īsziņu ar jautājumu: ''Kā veicās pārgājienā?'' Viņam atbildu: ''Bija dikti forši. Šur tur sanāca noskriet no ceļa, bet ātri izdevās atkal tikt uz pareizajām takām. Lielisks veids, kā izvēdināt galvu un Ērgļus iepazīt no cita skatu punkta. Paldies par maršrutu!''

Ja arī tu vēlies doties kādā pārgājienā, iepazīstot Ērgļus, dod ziņu Mārim un brauc ciemos. Viņš priecājas dzīvē redzēt un arī aprunāties ar ikvienu un labprāt padalīsies ar kādu pārgājienu maršrutu vai pat pats dosies piedzīvojumā kopā ar tevi. Savukārt turpinājumā ''Tūrisma Gids'' arhīva rakstu kolekcija, no kuras iedvesmoties kādam tavam nākotnes piedzīvojumam.

Ņemot vērā Covid-19 izplatību, arī "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību ceļot un apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit