Foto: Privātais arhīvs

Tikai trīs stundu lidojums no Rīgas, 20 minūšu brauciens ar autobusu – un esi pašā "Nissa la Bella" jeb skaistās Nicas centrā. Nica pazīstama kā "Côte d'Azur" jeb Franču Rivjēras galvaspilsēta. Tūrisma ceļvežos tiek solīts, ka šajā apgabalā 300 dienas gadā var baudīt sauli. Kūrortu iepazinu oktobra sākumā un varu pārliecinoši teikt – par saulīti melots nav. Rudens mēteļus paslēpu dziļi somās un ķēru 27 grādus karstus saules starus.

Nica – dzīva, skaļa un vibrējoša arī nesezonā

Nica vilina atpūtniekus ne vien ar simpātiskajām pludmalēm, bet arī citām iespējām, tostarp – apmeklēt koncertus, festivālus, karnevālus, izstaigāt muzejus, baudīt mākslu un ielu muzikantu sniegumu, doties pārgājienos.

Piekrastē nolēmām pavadīt sešas dienas, tāpēc iespēju bija gana daudz. Gan atpūsties, gan iepazīt un mācīties. Esot šeit, jāredz ne vien Nica, bet arī citas tuvu esošās "glamūrīgās" pilsētas.

Ielidojām ap desmitiem no rīta ar aviokompānijas "airBaltic" reisu. Turpat, Nicas lidostas pašā priekšā, ērti iekārtojusies tramvaja pietura un pie tās – biļešu automāts. Par "piečuku" nopirku dienas biļeti un lecu iekšā. Sabiedriskā transporta sistēmu Nicā var tikai paslavēt: gandrīz katrā pieturā atrodams biļešu automāts, viss ļoti ērti, saprotami, izdevīgi. Pie starppilsētu satiksmes gan nedaudz jāpierod, bet par to nedaudz vēlāk.

Ceļojumā devos kopā ar mammu. Šajās dienās izīrējām nelielu studijas tipa dzīvokli "Twenty Campus Angely". Maksa par nakti – 60 eiro, kas Nicai, šķiet, ir ļoti laba cena. Lai gan kopumā nevarētu teikt, ka cenas bija ļoti augstas. Iespējams, tādēļ, ka ceļojām nesezonā. Pārtikas cenas līdzīgas tām, kas ir Latvijas veikalos. Atrodami krievu veikaliņi, kuros ir preces arī no Latvijas: dažiem produktiem cenas pat zemākas nekā pie mums. Apģērbu veikali te ir ļoti dažādām gaumēm ar plašu cenu diapazonu. Par pieciem eiro kafejnīcās var pasūtīt gardu kafiju un kruasānu, savukārt restorānos neiztikt bez vismaz 25 eiro par otro ēdienu un dzērienu.

Dažas vietas Nicā, ko var iekļaut savā brīvdienu ceļvedī:

  • "Des Angleis" promenāde;
  • Garibaldi laukums;
  • "Massena" laukums;
  • "Villa Massena";
  • ikoniskā "Le Negresco" viesnīca;
  • "Saint Nicholas" katedrāle;
  • "Cours Saleya" tirgus;
  • "Colline du Chateau" skatu laukums;
  • "Port Lympia" osta;
  • restorāns "Le Plongeoir";
  • "Jardin Felix Rainaux" dārzs;
  • "Coco" pludmale;
  • "Notre-Dame" bazilika;
  • "Du Chateau" kapi.

Parasti pirms braucieniem visas vietas, kuras vēlos redzēt, atzīmēju "Google Maps". Maldoties pa pilsētu, laiku pa laikam ieskatos, vai tuvumā nav kāda apskates vērta vieta, ko nelabprāt palaistu garām. Bet daudz var ieraudzīt, iemācīties un izjust, arī vienkārši maldoties, pazūdot, bez kartēm un norādēm.

Jau pirmajā dienā izstaigājām "Garibaldi" un "Massena" laukumus, kā arī "Des Angleis" promenādi. "Massena" laukumā no maija līdz pat oktobra beigām bija vērojama izstāde "Nissa la Bella", kurā uz lielformāta dēļiem izvietotas vēsturiskas fotogrāfijas ar Franču Rivjēras ainiņām. Dzirdējām arī dažādu ielu mākslinieku sniegumu, vairāku pūšamo orķestru "muzikālo cīņu". Lai gan oktobris, Nica aizvien dzīva, skaļa un vibrējoša. Un, re, mākslu un mūziku var baudīt arī bez maksas.

Katru pirmdienas rītu "Cours Saleya" teritorijā Nicā tiek rīkots krāmu tirdziņš. Tajā var atrast visu un vēl vairāk. "Louis Vuitton" aksesuāri, "Pradas" somiņas, fotokameras, platmales, vietējo mākslinieku gleznas, lustras, interjera aksesuāri.

Pēc tirgus apmeklējuma nolēmām izbraukt un palūkot kaut ko ārpus Nicas. Stunda līdz Itālijai, pusstunda līdz Monako, nepilna stunda līdz Kannām, 10 minūtes līdz Vilfranšas pludmalei. Brauc uz visām pusēm – "glamūrīgas", omulīgas, romantiskas, mazāk vai vairāk tūristu pilnas pilsētas un pilsēteles katra gaumei. Starp daudzajām jāizvēlas savējās un jālaiž.

Vilfranša – vieta peldēm un zvilnēšanai pludmalē

Vilfranša ir lieliska vieta, ja ir vēlme pabaudīt Vidusjūras piekrastes nesteidzīgo šarmu, remdenos ūdeņus un uzkarsušās smiltis. Protams, to visu var darīt arī Nicas pludmalēs, bet te, šķiet, peldēm un vēdera priekiem ir labvēlīgāka gaisotne.

Ar sabiedrisko transportu pilsētā var nokļūt 15 minūšu laikā, vilciena biļetes cena turp un atpakaļ: 2,60 eiro. Vilciena biļetes var iegādāties gan pie kasēm, gan biļešu automātos. Tie nedaudz atšķiras no tiem, kas domāti Nicas pilsētas satiksmei, un pie tiem jāpierod. Pirmās biļetes iegāde mums aizņēma 15 minūtes, bet uz ceļojuma beigām jau bijām piešāvušās iegādes procedūru veikt 30 sekunžu laikā. Novērojām, ka ar to grūtības bija daudziem, ne vien mums. Vairākkārt palīdzējām blakus stāvošajiem, kuriem no daudzajiem procedūras soļiem jau kūpēja galva.

Vilfranšā pavadījām aptuveni trīs stundas. Pastaigājāmies, pasauļojāmies, mamma ļāvās arī nelielai peldei.

Atpakaļ uz Nicu devāmies ar kājām, jo vēlējāmies apskatīt Vidusjūras piekrasti. Pa ceļam piestājām "Princess Grace Memorial" skatupunktā, lai aplūkotu Vilfranšu no augšas. Lai gan ainavas bija skaistas, otrreiz gan šādu gabalu neietu. Nelielais pārgājiens aizņēma aptuveni divas trīs stundas.
Sasniegušas Nicas ostu "Port Lympia", nevarējām saprast, kāpēc tur tik liela rosība. Gājām līdzi pūlim un tad apjautām. Ostas krastā bija pietauvojies 18. gadsimta koka buru kuģis – zviedru "Götheborg". Kā izrādās, tas ir pasaulē lielākais okeānā burājošais koka buru kuģis, ar kuru šobrīd uzsākta ekspedīcija uz Āziju. Pa ceļam kuģis piestāj vairāku pilsētu ostās, aicinot interesentus kāpt uz klāja un uzzināt vairāk ne vien par kuģa vēsturi, bet arī kuģotāju nākotnes plāniem.

Mentonas krāšņie nami un tirkīzzilais ūdens

Krāsainā Mentona. Vēl viena Franču Rivjēras pilsēta, kurā ļauties Vidusjūras šarmam. Raibu raibas mājeles, tirkīzzils ūdens, kalni un pakalni, neskaitāmas kafejnīcas un restorāni.

Mentona atrodas nepilnas stundas brauciena attālumā no Nicas, pie robežas ar Itāliju. Vilciena biļete turp un atpakaļ maksā 11,20 eiro.

Starp krāsainajām celtnēm ērti iekārtojusies "Saint Michael Archangel" bazilika. Uz to ved stāvas kāpnes, dikti glītas un fotogēniskas, nu jau pašas kļuvušas par atsevišķu "objektu". Kāpjot vēl augstāk kalnā, var nokļūt pie "Cimetière du Vieux Château" kapiem. Pie tiem – "Point de vue du Port" skatu laukums.

Ja pilsētā nonākts agrāk, ieteiktu apmeklēt "Marché des Halles" tirgu. Bet, ja plānā laiska atpūta, pa taisno jāsoļo uz "Plage des Sablettes" pludmali.

Atpakaļceļā vēl piestājām nelielā pilsētiņā – Eze. Kaut mēs te būtu atbraukušas agrāk! Gan pludmale, gan pati pilsēta, šķiet, ir ilgākas ciemošanās vērta.

Monako – bagāto un slaveno satikšanās vieta

Monako ir otrā mazākā valsts pasaulē. Valsts ir divus (ar mazu astīti) kvadrātkilometrus liela.
Tā atrodas aptuveni 20 kilometru attālumā no Nicas, 15 kilometrus no Francijas robežas ar Itāliju. Vilciena biļetes cena turp un atpakaļ: 7,20 eiro.

Monako mierīgi var izstaigāt kājām, un apskatei pietiek pat ar vienu dienu. Protams, ja ir vēlme doties izbraucienā ar jahtu, izspēlēties kazino, meditēt pie rūcošo autiņu skaņām ielās vai atrast sev vīru (kā te, cik nopratu, dažas dāmas atbraukušas darīt), šeit jāieplāno vairāk laika.

Vietas, kuras iesaku apskatīt, viesojoties Monako:

  • Montekarlo kazino;
  • Montekarlo opera ("Opéra de Monte-Carlo");
  • Monako zooloģiskais dārzs ("Jardin Animalier de Monaco");
  • "Le Palais des Princes de Monaco" – pils un pils laukums;
  • Monako katedrāle ("Cathédrale de Monaco");
  • Okeanogrāfijas muzejs ("Musée océanographique").

Mūsu pirmā pieturvieta bija greznā kazino ēka. Lai tiktu iekšā, tika pārbaudītas somas. Nav ļauts ienest lietussargus, asus priekšmetus, valkāt iešļūcenes un naģenes. Ieeja "spēļu pasaulē" ir no pulksten 14, bet līdz tam var iet un apbrīnot spēļu aparātus, galdus, atmosfēru. Ieejas maksa, ja vēlas "iet dziļāk", – 17 eiro.

Monako zooloģiskā dārza izstaigāšanai nepieciešamas aptuveni 30–40 minūtes. Dārzs izkārtojies ļoti skaistā vietā kalna pakājē, ar skatu uz Monako ostu. Ieejas maksa: 6 eiro.

Okeanogrāfijas muzejs ir vieta, kur apskatīt krāšņas koraļļu rifu ainavas, pētīt dažādas zivis, bruņurupučus, jūras zirdziņus un citus zemūdens pasaules iemītniekus. Par ieeju jāmaksā 18 eiro.
Monako ostā atkal sastapāmies ar zviedru skaistuli "Götheborg". Pēc divu dienu ciemošanās Nicā kuģotāji bija devušies taisnā ceļā uz Monako. Gluži kā mēs.

Kannas – mistera Bīna "brīvdienu" galamērķis

Iecienītā kinofestivāla, sarkano paklāju un grezno jahtu piestātne. Pilsēta, uz kuru "brīvdienās" devās misters Bīns (protams, filmā "Mistera Bīna brīvdienas"). Esot tik tuvu, nevarējām nepiestāt arī mēs. Kannas.

Kannu promenāde ir "nosēta" ar dažādām suvenīru bodēm, saldējuma un citu našķu tirgoņiem.

Uz "Palais des Festivals" kongresu nama sarkanā paklāja pagozēties nevarējām, jo mūsu ciemošanās laikā "Palais des Festivals" norisinājās kārtējais pasākums. Kongresu nama teritorija bija norobežota, tāpat kā tā tuvumā esošā promenādes daļa un krietna daļa blakus esošā parka. Uz brīdi šķita, ka norobežojumu dēļ neredzēsim arī slavenību roku nospiedumu aleju jeb "Allée des Stars", tomēr tad pamanījām, ka nospiedumiem bijām jau vairākas reizes staigājušas pāri. Tie izvietoti turpat, uz ietves, bez īpaša izcēluma (kā, piemēram, ir pie mums, Liepājā).

Kopumā, manuprāt, ar vienu dienu Kannās ir pilnīgi pietiekami. Bija laba sajūta būt šeit – vietā, kurā ir notikušas tik vērienīgas ballītes un pulcējušies tik svarīgi ļaudis, tomēr līdz galam šī pilsēta "neievilka".

Ko nepalaist garām Kannās:

  • "Château de la Castre" pils un pils laukums;
  • turpat – skatu laukums ar glītu panorāmu;
  • lielais "Cannes" uzraksts;
  • "Le Suquet" ieliņas;
  • "Marché Forville" tirgus;
  • iepirkšanās iela "Rue Meynadier";
  • kongresu nams "Palais des Festivals";
  • "Allée des Stars" – slavenību roku nospiedumu aleja;
  • "La Croisette" promenāde;
  • ielu māksla.

Pēc ciemošanās oktobrī varu teikt, ka ceļot nesezonā ir ļoti jauki – mazāk cilvēku, zemākas cenas, aizvien patīkama saulīte. Liels prieks, ka līdzpaņemtais rudens lietusmētelis noderēja tikai vēlos vakaros.

No Nicas ērti doties vienas dienas izbraucienos, lai iepazītu Franču Rivjēras smalkumu un eleganci. Taču var arī vienkārši zvilnēt pludmalē un nedarīt neko. Pētot materiālus par Nicu, pamanīju tādu jēdzienu kā "lēnais tūrisms". To īpaši piekopjot Franču Rivjēras krastā dzīvojošie un ieceļojušie. "Lēnais tūrisms" ir ceļošanas veids, kas ietver mierīgu galamērķa iepazīšanu, pievēršot uzmanību detaļām, kultūrai, apkārtējai videi. Tas ir kas vairāk par modes kliedzienu – tas ir prāta stāvoklis, pie kura jānokļūst.

Un, protams, franču viesmīlība! Teju katrs otrais ceļā satiktais francūzis līdz ausīm smaida, sveicina un sniedz labas dienas vēlējumus. Tā dēļ vien vērts braukt uz Franciju. Kā teica mamma: "Nākamajā dienā pēc atgriešanās no ceļojuma ar prieku cēlos piecos no rīta, lai dotos uz darbu. Biju patīkami uzlādēta!"

Vairāk videoklipu, fotogaleriju un ceļojumu stāstu skati "Instagram" kontā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!