Lasītājs: Kārtējā nevainīgā sadedzinātā cūku partija – nu jau Vārkavas novadā  (57)

"Pārkāpjot 1994. gada Budapeštas vienošanos un starptautiskās tiesības, tai skaitā ANO Hartu, Krievija 2014. gada martā okupēja un anektēja Ukrainas Krimas pussalu. Kaut arī sākotnēji Vladimirs Putins paziņoja, ka Krimā darbojas "vietējie pašaizsardzības spēki", 17. aprīlī viņš publiski atzina, ka Krievijas karavīri atradušies Krimā pirms referenduma un tā laikā. Krievijas iebrukums Ukrainā turpinās jau kopš 2014. gada aprīļa ar Kremļa atbalstītu teroristu, algotņu un Krievijas armijas regulāro vienību un tehnikas militāro intervenci Ukrainas dienvidaustrumos - iebrukums Ukrainā ilgst jau deviņus mēnešus (2015. gada janvāris). Vairāk nekā pusmiljons cilvēku ir bijuši spiesti pamest savas mājas, bet nogalināto skaits pārsniedza 6000 cilvēkus.
Sodot Krieviju par Krimas aneksiju un Austrumukrainas destabilizāciju, Eiropas Savienības, ASV un citas rietumvalstis noteikušas sankcijas daudzām Krievijas augstākajām amatpersonām, Kremļa tuvākā loka cilvēkiem, kā arī Krievijas ekonomikas finanšu, aizsardzības un enerģētikas nozarēm. Tomēr Krievija nav pārtraukusi militāro iebrukumu Ukrainā un turpina atklāti līdzdarboties un atbalstīt karadarbības turpināšanu Ukrainā.

ĀCM Latvijā pirmoreiz tika reģistrēts 2014. gada jūnijā trim mežacūkām dažus metrus no Baltkrievijas robežas. Tā ir ļoti bīstama saslimšana, jo novietnē, kurā slimība konstatēta, ir jānokauj viss ganāmpulks. Šī kaite Latvijā iepriekš nekad nebija reģistrēta.

Gribas visu mest pie malas un aizbaukt uz nekurieni, lai nevajadzētu atskatīties un atgriezties, kā to dara tie, kas jau ir izbraukuši un nevēlas atgriezties, jo arī viņiem nav dota iespēja uz normālu dzīvi un eksistenci šajā valstī, tieši tāpat, kā pašām cūkām par kurām būs šis stāsts. Tas, kas notiek pašlaik ir nepieļaujams un par to kādam ir jārunā, par to ir jākliedz. Nezinu kāpēc neviens neko nerunā, no kā baidās? Ir 21. gadsimts, ir ļauts runāt, izteikties un paust savu viedokli uz apkārt notiekošo. Vai tā Ir brīvība, kas senču rokām asinīs mirkstot pelnīta? Lai atgūtu savu zemi, atstātajām rētām un sviedriem darītiem darbiem, lai atjaunotu un turpinātu viņu iesāktos un nepabeigtos darbus? Bērni un viņu mazbērni, lai dzīvotu kā godam pelnītā un senču laikos koptā un attīrītā zemē, no ienaidniekiem un nelabvēļiem, kuri pāri gājuši mūsu zemei sabradājot visu kas ir tiem ceļā. Svēts un neaizskarams? Pašlaik šī sērga atgriežas, un nu jau jāsaka, diemžēl, vai arī kādam par laimi, jo mēs paši to valsti veidojam! Kāpēc?

Šobrīd runa ir par PVD ierēdņu darba pienākumiem un pasūtītājiem, kas regulē šīs iestādes darbību! Līdz asarām apnicis klausīties. Riebums, dusmas un bezspēcība. Kārtējā sadedzinātā cūku partija! Tas ir nožēlojami un nepieņemami attiecībā pret katru, kas ar to saistīts.

Vai mātes Jūs dzemdēja tāpat ar tādu pašu domu? Žēl cilvēku un saimniecību, kuras lemtas iznīcībai! Pēc šī, mana komentāra, ko es publicēšu sociālajos tīklos, lai izkliegtu kas sakrājies, esmu pārliecināts, ka tas pats skars arī mani, - iznīcība un tas noteikti notiks ļoti drīz, jo mēs, zemnieki, esam tikai nieki! Nieki attiecībā pret ierēdņiem un tiem, kas pasūta attiecīgos uzdevumus, attiecīgi iznīcinot mūsu pēdējo, kas mums vēl šajā valstī palicis. Kāpēc zemniekam vairs nav iespējas uz normālu dzīvi, bet tikai uz darbu un nodokļu slogu šajā valstī? Ierēdņi ceļ algas par mūsu darbiem, bet mēs pretī saņemam pazemojumu un skumjas, bezspēcību, kurā grimstam arvien vairāk un dodam atļauju ar mums to turpināt darīt. Kāpēc neceļ trauksi, bet turpina graut un pakļauj sevi un Latvijas tautsaimniecību iznīcībai?

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka iesaistīta ir nopietna grupa, kam tas ir izdevīgi, iznīcināt, vēl to, kas mums Latvijā ir palicis. Bija cukurfabrikas, Līvānu stikls, linu fabrikas, VEF un citi. Piensaimniecību, lopkopību, cūkkopību turpina graut un to iznīcina, un vēl neskaitāmi daudz var turpināt. Cilvēkiem bija darbs un iespējas. Bet tagad?

Kā var būt, ka tikai nesen parādās tādas slimības cūkkopībā? 2014. gadā, kad pret lielvalsti nosaka sankcijas par izraisīto situāciju kaimiņos. Dusmas jāsāk izgāzt uz vājākajiem kaimiņiem, cenšoties sanaidojot valsti un tās iedzīvotājus kopumā, kuri aizņemtībā darot savus darbus, pat nespēj saskatīt, kas notiek apkārt? Nepaiet laiks, kad cūkkopībai blakus stājas arī piensaimniecība. Sakritība,? Nē - pavēle! Tādas ir un paliek manas domas.

Agrākajos laikos nekas netika dedzināts un iznīcināts. Kā var būt, ka mūsu senči nodarbojās ar lopkopību un biodrošības nebija kā tādas vispār? Cūkas ēda pārtikas pārpalikumus, pienu, pāri palikušo maizi, zaļumus un zāli – neslimoja. Tagad, pārtika, ko ēdam paši, cūkām izrādās kaitīga un to nedrīgst lietot, lai nepieļautu saslimšanas risku. Cūkas staigāja āra aplokos, gulēja dubļos un izbradāja mežus, atpūtās un baudīja brīvību, auga griezdamās! Tauta ēda gaļu, gan svaigu gan žāvētu, nevienam slikti nepalika un neviens nemira! Tagad viņas ir iesprostotas, bez iespējas izbaudīt brīvību. Un vēl - izrādās, ka mežacūkas, labprātīgi uziet uz ceļa un redz, nobeidzas tieši pretī attiecīgajām amatpersonām, kas pārvietojas tieši izvērtējot šo situāciju.

Suņa murgi, pēdējie! Un es esmu pārliecināts, ka agri vai vēlu tas nāks gaismā, un kādam par to nāksies atbildēt, ja ne iznīcināto iedzīvotāju priekšā, tad tiesas un Dieva priekšā gan, jo šī uzpūstā sērga ir mākslīgi izveidota. Par to esmu vairāk kā pārliecināts!

Pašreiz veikalu plaukti ir pārpildīti ar gaļas izstrādājumiem, kas gadiem stāvējušas saldētavās citās vastīs, un tos nav kur likt. Tas netiek aklāts, tāpat kā daudz kas cits šajā korumpētajā valstī , kur mēs, parastie, esam pakļauti spiedienam - klusēt! Mēs visi to zinām, bet negribam teikt, jo baidāmies, un daudzi man piekritīs. Baidāmies par vārda brīvību, kas ir ļauta un nav aizliegta ar likumu!

Esmu nieks salīdzinot ar personām, kas dzīvo no pārbagātības un vienaldzības šajā valstī, bet man ir tiesības izteikt to, ko es domāju un aizstāvēt citus, kas to nespēj vai baidās! Nevienam nav tiesību mani nosodīt par manu vārda brīvību!

Esmu izmisumā un pārliecināts, ka tas ir veidots speciāli, un neviens neko nevēlas darīt, no uzņēmējiem un lieliem kungiem, kam ir nospļauties par citu dzīvību un pastāvēšanas iespējām. Un, ja kāda slimība ir veidojusies, tad tā tiek ienesta speciāli un slēpti, jo citādā veidā visas meža cūkas, kas staigā baros pa pasauli jau sen būtu nobeigušās un mēs, iedzīvotāji, līdzās viņām gulētu bariem, jo būtu saindējušies no sprāgušu līķju smakas un toksiskās saindēšanās, jo lauki un meži ar to būtu pārpildīti. Mēs visi ļoti labi zinām, ka cūkas uz ceļa neiet, lai nobeigtos, cūkas ieritinās biezoknī un tur padodas, lai aizietu no šīs dzīves.

Paužu nožēlu un riebumu pret pašreiz notiekošo, esmu nenormāli, morāli sagrauts, dusmīgs un bezspēcīgs, atskatoties uz notiekošo, jūtos tikpat iznīcināts un bezpalīdzīgs kā tās nelaimīgi nevainīgās cūkas un Latvijas pāri palikušās saimniecības kurām jūtu līdzi, kas ir pakļautas vardarbīgai nāvei bez iemesla, kurām nav nekādu iespēju un cerību uz dzīvību.

Šo rakstu es vēlos publicēt savai tautai, lai atvērtu acis, liktu aizdomāties, pamosties un saprast par savām vērtībām, atskatu uz pagātni, ieskatu tagadnē un raudzīties nākotnē, lolot un turpināt atstāto mantojumu no senčiem, kuras mums ir ļauts turpināt!

Kā mēs dzīvosim, tas viss ir atkarīgs no mums pašiem, no saviem spēkiem, gribas un pārliecības par sevi un saviem darbiem, ieguldītajiem pūliņiem gan savas ģimenes, gan valsts vērtību saglabāšanai un turpnāšanai! Savas valsts izaugsmei un attīstībai! Ļoti iespējams es kļūdos, bet tas lai paliek mūsu katra paša ziņā! Lai Dievs stāv tam klāt! Mūsu pagātnei, tagadnei, un mūsu pašu veidotajai nākotnei!"