Vārds "okupācija" Latvijā tiek plaši lietots kā personīga labuma tā sabiedriskas ievērības vairošanas līdzeklis abās pusēs – kā pro, tā kontra. Kā starp latviešiem, tā starp cittautiešiem. Galvenais strīdiņš ir par to, vai 1940. gadā Latvija tika okupēta, jeb tā labprātīgi pievienojās PSRS. Pamatdoma ir, ka, ja Latvija tika okupēta, tad tai ir tiesības uz 18. novembra republikas atjaunošanu, deokupāciju, dekolonizāciju, kompensāciju u.t.t., bet, ja tā ir labprātīgi pievienojusies PSRS, tad tai tādu tiesību nav. Abiem uzskatiem ir daudz spēcīgu aizstāvju, piekritēju un atbalstītāju, un tie dara visu, lai strīdus turpinātos. Neapšaubāmi! Bet šodien Latvija ir atjaunojusi savu 18. novembra republikas statusu un kā tāda – tā ir Eiropas Savienības, Eiropas Padomes un Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle, un tas ir neatgriezeniski. Tas nozīmē, ka no Latvijas valsts viedokļa šim okupācijas/neokupācijas argumentam nav nekādas jēgas.
Šodienas Latvijas iedzīvotājiem, kā latviešiem, tā nelatviešiem ir pārāk daudzas svarīgas lietas kārtojamas, lai nosistu laiku neauglīgos strīdiņos. 70 gadus veciem notikumiem ir vieta vēstures muzeja pagrabos. Šodienas skolniekiem būtu daudz svarīgāk apmeklēt daudzos sekmīgos Latvijas uzņēmumus vai, teiksim, Latvijas floti, lai viņiem rastos idejas par savām nākotnes karjeras iespējām nekā kvernēt muzejos.
Gailai Šīhijai ir grāmata ar nosaukumu "Pasāžas" (Gail Sheehy, Passages), kurā tiek runāts par cilvēka dzīves posmiem, kur katram dzīves posmam ir savas citādas prioritātes, un par nepieciešamību pāriet no viena posma nākošajā, lai saglabātu veselu saprātu. Jautājums ir, vai Okupācijas muzejam nebūtu laiks pāriet nākamajā posmā – durvju slēgšanu? Mūsu visu labā!
Arnolds Tolks, Melburnā
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
