Iļana Bukura: Kad Rūtai un Kārlim bija tētis
Foto: LETA

Ir tādi informācijas viļņi, kuriem piemīt īpašs spēks, jo tos kustina īpaši vēji. Šie viļņi viegli uzbango un iznes krastā daudz vajadzīgas un nevajadzīgas lietas. Taču galvenais ir tas, ka šie viļņi iznes cauri likumdošanas ”jūrai” kuģus ar svarīgu ”kravu”. Un tāpēc vajag vien zināt, kuru vēju izmantot, lai dabūtu cauri nepiciešamās izmaiņas likuma pantos vai – sabiedrības domāšanā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jau kādu laiku sabiedrība runā par Labklājības ministrijas (LM) finansēto un ieteikto grāmatu pirmskolām ("Diena, kad Kārlis bija Karlīna" un "Diena, kad Rūta bija Rihards"). Vieni pieprasa Labklājības ministres demisiju, citi atkal groza pirkstu pie dēniņiem un nosauc apkārtējos par ”dinozauriem". Taču vairums turpina ierasto dzīvi: pelna naudu, lai samaksātu paņemtos kredītus, vadā bērnus no skolas uz pulciņiem, no auklēm pie omītēm, no vienas mājas uz otru. Vairums tāpat, kā pirms grāmatas iznākšanas, arī šodien maina partnerus, nesaspringst uz attiecību kopšanu, ieslēdz vakarā bērnam Cartoon Network vai datorspēli un ”uzkarās" pie ”Ideālajām vakariņām".

Liekas, ka mūsu valstī uzticība valdībai (īpaši jautājumos par dzīves kvalitātes uzlabošanu) ir manāmi sarukusi. Un tomēr vairums cilvēku, kaut arī nezin īsti, ar ko nodarbojas Labklājības ministrija, paredz, ka tā strādā pie labklājības vairošanas. Tāpat, kā valstij ir NAP 2012 (Nacionālās attīstības plāns) ar visiem nesen izskanējušiem Jāņiem, Annām un viņu piecām govīm, kas vienotā riņķa dancī uzgavilē pa visu Latgali, Labklājības ministrijai eksistē ”Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011.-2017.gadam", saskaņā ar kurām tiek konstatēts, ka Latvijā strauji ir pieaudzis šķirto laulību skaits, bet saskaņā ar UNICEF datiem, mūsu valstī ir viens no augstākajiem to bērnu rādītājiem, kuri dzīvo viena vecāka ģimenē un kuriem dzimšanas apliecībā tēva vārda vietā ir strīpiņa (2009.gadā no visiem jaundzimušajiem 1513 dzimtsarakstu reģistrā ierakstīti bez tēva, tātad lielam skaitam bērnu, kas veido 7% no jaundzimušajiem konkrētajā gadā, nav noteikta paternitāte).

Noslēgto un šķirto laulību skaits:

 Gads

 Noslēgtās laulības

  Šķirtās laulības

 1980.

 24 611

 12 650

 1990.

 23 619

 10 783

 2000.

 9211

  6134

 2010.

 9290

 4930

 2011.

 10 756  

  8587


Eksperti, kas ir veidojuši šo dokumentu (Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011.-2017.gadam) ir izdarījuši arī secinājumus par to, kādi iemesli var būt tik drūmiem rezultātiem. To starpā ir apgalvojums, ka sabiedrībā nepastāv vienotas izpratnes par laulības un ģimenes nozīmīgumu. Turklāt veiktajās aptaujās tiem respondentiem, kam ir lielākas ģimenes un/vai kas plāno ģimeni ar vairākiem bērniem, lielāka nozīme ir šādām vērtībām: ”bērni un ģimene", ”godīgums (patiesums)", ”piedotspēja (gatavība piedot citiem)", ”ticība (reliģiska pārliecība)". Tie respondenti, kas ir iecerējuši ģimenes bez bērniem vai ar vienu bērnu, augstāk vērtē šādas vērtības: ”bagātība (materiālie labumi, nauda)", ”publiska tēla saglabāšana", ”vara sabiedrībā, kontrole par citiem, dominēšana", ”veselība".

Kā vienu no esošās situācijas uzlabojuma variantiem nozares eksperti uzsver ”nepieciešamību pēc informatīvajiem pasākumiem, ģimenes vērtību popularizēšanu sabiedrībā, uzverot, ka ekonomiskie un citi apsvērumi nereti ir sekundāri". Izlasot šādu secinājumu, liekas, ka Labklājības ministrija ir salikusi galvas kopā, lai atrastu veidu, kā motivēt tēvus uzņemties atbildību par saviem bērniem, kā veidot izpratni par ģimeni un ģimenes vērtībām jauniešu starpā, kā nodrošināt iespēju vecākiem vairāk laika pavadīt kopā ar savām atvasēm, veidojot tik nepieciešamo uzticības saiti, kura vienīgā būs ķīla tam, ka bērns paziņos vecākiem par vardarbību pret viņu vai padalīsies savos pārdzīvojumos - pirms tie izšķirs viņa dzīvi saskaņā ar datiem par arvien pieaugošiem pašnāvības gadījumiem.

Tā vietā sabiedrībai tiek piedāvāti kaut kādi vāji ielāpi šodienas situācijai, kad vērtību sistēma piedzīvo pilnīgu kolapsu. No amatpersonām mums ir jādzird infantilā šļupstēšana par to, ka tāda, raugi, ir mūsu realitāte un nevajag to slēpt no bērna. Gluži pretēji - bērnam ir pēc iespējas ātrāk esot jāizskaidro, ka viņa ikdienas murgs ar vairākiem tēviem, mammu Īrijā un mūžīgu laika trūkumu no vecāku puses ir gluži normālā parādība. Palīdzēsim bērnam sarindot visus mammas un tēva partnerus, kas mainās katru otru gadu, vienkārši pēc numuriem: Vecāks 1, Vecāks 2, Vecāks 3 un t.t.!

Pēc tā, kā tiek izlietoti valsts līdzekļi, rodas iespaids, ka Labklājības ministrijas misija ir iemācīt bērnam, ka viņš dzīvo totālā haosā, nevis šo haosu mazināt (citādi es nevaru izskaidrot to faktu, ka nauda, kas tika iztērēta grāmatām par dzimumaudzināšanu, netika izmantota pasaku vai 1. klases Menča matemātikas grāmatu drukāšanai, kuras mācību gadu uzsakot, nevar atrast nevienā veikalā). Man tiešām nerūp katra atsevišķa cilvēka personīga dzīve, vai viņš ir Kārlis vai Karlīne, bet tas, kas dara uzmanīgus tos vecākus, kuri bez metodiskiem līdzekļiem zina, ka meitenēm patīk spēlēt pirātus, bet puišiem kādreiz izlietot visu ”Fairy" pudeli vienas krūzes mazgāšanai, ir tas, ka bērniem galvās zem ”Identitātes veidošanas" izkārtnes tiek kultivēts haoss, kas atspoguļo to jucekli, kas valda sabiedrības galvās. Mēs vairs nezinām, ko iesākt ar savu dzīvi un liekam bērnam peldēt pa straumi mums līdzi. Jebkurš mēģinājums norādīt uz to, ka vairumam mūsu sabiedrības pārstāvju ir zudusi jebkāda dzīves jēga vai augstākais mērķis, tiek apzīmēts kā viduslaiku aklā identitātes apspiešana. Katrs teikums par ģimeni kā par vērtību tiek uztverts kā uzbrukums mūsu nemācēšanai redzēt otru cilvēku, neprasmei saglabāt izveidojušās attiecības un šīs nemākulības izraisītai biežai partneru maiņai.

Kad Labklājības ministre mēģina pārliecināt sabiedrību par to, ka grāmatas "Diena, kad Rūta bija Rihards" sižets atspoguļo vienu no aktuālākajām problēmām bērna identitātes veidošanas procesā, es viņas vietā piedāvātu šo grāmatu vispirms pielāgot Latvijas situācijai, kur katrs piektais bērns skolas vecumā aug bez bioloģiskā tēva, dala savu istabu ar pusbrāļiem vai pusmāsām, vai ir spiests uz jautājumu: ”Kas tevi paņems no skolas?" atbildēt: ”mammas draugs". Un varbūt, ja Labklājības ministrija varētu sakoncentrēt savus spēkus uz šīs problēmas risināšanu, bērniem būtu daudz vieglāk izprast sevi un izveidoties par cilvēkiem, kuriem nav problēmu noteikt savu identitāti, nevis justies kā ”Uno...vai kā viņu tur sauc".

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
DELFI Aculiecinieks
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form