Lai revolūcija izdotos, jāpārņem dzelzceļš, telegrāfs un pasts – tā pagājušā gadsimta sākumā izteicās pasaules proletariāta vadonis Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Mūsdienās šim sarakstam droši varam pievienot informācijas tehnoloģijas, no kuru nodrošinātajiem un atbalstītajiem pakalpojumiem ir atkarīga kā valsts pārvalde un ekonomika, tā arī sabiedrība kopumā. Domāju, ikvienam ir skaidrs, kādas sekas būtu tam, ja valsts sakaru kritiskā infrastruktūra nonāktu Krievijas kapitāla ietekmē. Šāds scenārijs nav izslēgts, ja Latvijas telekomunikāciju milži Lattelecom un LMT nonāks privātās rokās.
Pagaidām valsts ietekme gan ''Lattelecom'' (valstij pieder 51% akciju), gan LMT (23% akciju pieder LVRTC, 23% Lattelecom, 5% valstij) ir pietiekama, lai sakaru kritiskā infrastruktūra būtu drošībā.
Tomēr pēdējos gados ''Lattelecom'' šefa Jura Gulbja arvien uzstājīgāk proponētā abu telekomunikāciju uzņēmumu apvienošana var novest pie situācijas, kad minētie uzņēmumi viena vai vairāku pārdošanas darījumu rezultātā var nonākt arī Krievijas politiskajā kontrolē. Tiesa, pagaidām publiskajā telpā dzirdams vien par abu Latvijas telekomunikāciju uzņēmumu akcionāra "TeliaSonera" interesi apvienot tos vienā kompānijā, kura būtu konkurētspējīga starptautiskā mērogā, un kurā infrastruktūras jomā apvienots labākais no mobilajām un fiksētajām tehnoloģijām.
Apvienošanās vajadzību diktējot arī abu kompāniju finanšu rādītāji, kuri pasliktinoties, nepieciešamība pēc investīcijām jaunu tehnoloģiju attīstīšanai un tirgus situācija. Tomēr tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Neredzamajā paliek apvienošanās rezultātā iespējamā supermonopola veidošanās, kas neizbēgami izkropļos konkurenci un nākotnē var draudēt ar nopietniem riskiem patērētājiem.
Tomēr monopolstāvokļa veidošanās un konkurences mazināšanās ne tuvu nav lielākais risks, ko pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā var nest abu šo uzņēmumu apvienošana un nonākšana vienās rokās. Ne velti nu jau bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss uzsvēris, ka, zaudējot kontroli pār ''Lattelecom'', valstij būtu jānodala optiskā infrastruktūra, lai Latvijas kritiskā sakaru infrastruktūra nenonāktu privātās rokās. Tas ir ļoti būtisks jautājums, jo, kā minēts Nacionālās drošības koncepcijas informatīvajā daļā, "ar informācijas tehnoloģiju palīdzību ir iespējams apturēt vai pārtraukt valsts informācijas sistēmu un elektronisko sakaru tīklu darbību, apgrūtināt valsts politisko, ekonomisko, militāro lēmumu pieņemšanas mehānismu darbību, dezinformēt sabiedrību, kā arī izraisīt tehnogēnas avārijas". Līdz šim jautājumam par valsts stratēģiskajām interesēm un iespējamiem riskiem, Latvijai zaudējot kontroli pār abiem uzņēmumiem, nav pievērsusi uzmanību teju neviena politiskā partija, Nacionālo apvienību ieskaitot. Tikai jau minētais Anrijs Matīss un Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere pieskārusies šim jautājumam, aicinot vispusīgi izvērtēt iespējamā darījuma sekas.
Teorētiski nekādas Latvijas telekomunikāciju uzņēmumu daļas neviens citiem investoriem pārdot negrasās, un kamēr kontrole pār tiem ir valsts rokās, šāda situācija šķiet neiespējama. Tomēr ''Lattelecom'' valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis jau izteicies, ka viens no iespējamiem nākotnes attīstības scenārijiem varētu būt kompānijas akciju kotēšana biržā. Nav grūti prognozēt, ka kapitāla piesaiste šādam telekomunikāciju milzim, ļoti iespējams, nāktu no mūsu austrumu kaimiņa puses. Krievijas interesi apliecina arī fakts, ka 2014. gadā, vēl pirms Krimas aneksijas, par ''Lattelecom'' valsts daļu iegādi interesējās Krievijas finanšu korporācija "Sistema", kurai pieder lielākais mobilo telefonu operators Krievijā un NVS valstīs ar vairāk nekā 100 miljoniem lietotāju - MTS. "Sistema" kontrolpakete pieder Vladimiram Jevtušenkovam, kurš darbojas arī Krievijas Tirdzniecības un rūpniecības palātā. Vai Krievijā var būt valstiski svarīgas infrastruktūras turētājs bez Vladimira Putina atbalsta? Nevar. Putina vēlme atjaunot Krievijas impēriju ir zināma visai pasaulei, un viens no Krievijas ietekmīgākajiem ieročiem ir izvērstā propagandas mašīna. Tādēļ nevar izslēgt iespēju, ka pēc ''Lattelecom'' un LMT apvienošanas un nonākšanas ārpus Latvijas valsts kontroles, Krievija, visticamāk, darīs visu iespējamo šī biznesa iegādei.
''Lattelecom'' ir ne tikai valsts telekomunikāciju infrastruktūras turētājs, tam ir arī ļoti spēcīgas pozīcijas TV satura izplatīšanā. ''Lattelecom'' televīzijas platformās skatāmi vairāk nekā 120 TV kanāli, tostarp arī paša ''Lattelecom'' mediju kanāls 360 TV. Uzņēmuma klientu bāzē ir vairāk nekā 200 000 maksas TV klientu un liels Virszemes TV klientu skaits visā Latvijas teritorijā. Krievijas oligarhu interese par šādu uzņēmumu būtu vairāk nekā saprotama. Pat tad, ja Krievijas ietekmes aģentiem izdotos iegādāties tikai daļu apvienoto telekomunikāciju uzņēmumu akciju, Krievijas ietekmi nevarēs izslēgt. Par piemēru var kalpot situācija 2014. gada pavasarī, kad VIASAT pēc NEPLP aizlieguma turpināja Krievijas kanāla "Rossija RTR" kanāla translāciju Latvijā. Kā oficiālo iemeslu kompānija minēja līgumu ar šo kanālu, taču kompānijas īpašniekam "Modern Times Group" tanī laikā piederēja 38% akciju Krievijas mediju kompānijā "CTC Media", kurā 25,2% akciju piederēja Putina galvenajam politekonomiskajam ierocim "Gazprom". To, cik lielu nozīmi Krievija piešķir informatīvajai telpai, apliecina arī izmaiņas šīs valsts likumā par masu informācijas līdzekļiem – no 2016. gada ārvalstu pilsoņi un uzņēmumi, kā arī pašas Krievijas uzņēmumi, kuros dalībnieku vidū ir ārzemnieki, vairs nevarēs būt ne masu informācijas līdzekļu dibinātāji, ne akcionāri. Ārvalstniekiem varēs piederēt tikai 20% no kādas mediju organizācijas kapitāla. Minēto ierobežojumu dēļ septembrī arī MTG daļēji piederējusī "CTC Media" tika pārdota Krievijas miljardierim Ališeram Usmanovam, bet oktobra nogalē MTG par vairāk kā 45 miljoniem ASV dolāru Krievijas VIASAT kanālus pārdeva investīciju fondam "Baring Vostok" un vides reklāmas operatora "Gallery" prezidentam Anatolijam Karjakinam. Lai arī "Baring Vostok" vismaz teorētiski ir ārvalstu uzņēmums, kurā savus līdzekļus ieguldījuši ASV, Rietumeiropas un Āzijas pensiju fondi, Krievija pret darījumu neiebilda. Oficiālā versija – fonds iekļaujas atļautajos 20%. Tomēr pārdomu vērts ir fakts, ka fonda partneris ir jau minētais Karjakins – atvaļināts specdienestu pulkvedis, kurš savulaik nodarbojies ar prezidenta un citu augsti stāvošu Krievijas amatpersonu drošības jautājumiem. Kā redzam, kaimiņvalsts ļoti nopietni ķērusies pie savas ietekmes dominējošā stāvokļa nostiprināšanas informatīvajā telpā un arī telekomunikāciju uzņēmumos.
Zviedru uzņēmuma vēlme nostiprināt savas pozīcijas Latvijas tirgū ir saprotama, tāpat kā vēlme uzlabot finanšu rādītājus vai, citiem vārdiem, pelnīt vairāk. Tomēr zināmas bažas raisa tas, ka "TeliaSonera" jau bijušas ar biznesu saistītas reputācijas problēmas. 2012. gadā zviedru mediji ziņoja, ka "TeliaSonera" savulaik samaksājusi Uzbekistānas prezidenta Islama Karimova meitas Gulnaras Karimovas uzticības personai kukuļos 2,2 miljardus zviedru kronu vai teju 259 miljonus eiro, lai iegūtu Uzbekistānā 3G licenci, frekvences un tālruņu numuru sērijas. Toreizējais "TeliaSonera" ģenerāldirektors Larss Nībergs kukuļdošanu noliedza, un solīja atkāpties no amata, ja izmeklēšanā atklāsies, ka kompānija Uzbekistānā veikusi nelikumīgas darbības. Lai arī advokātu birojs "Mannheimer Swartling", kurš uzņēmās situācijas izvērtēšanu, paziņoja, ka pierādījumi par kukuļdošanu vai naudas atmazgāšanu nav konstatēti, Uzbekistānas skandāls Larsam Nībergam maksāja amatu, bet "TeliaSonera" paziņoja par Centrālāzijas tirgus pamešanu.
Visticamāk, skandināvu uzņēmums "TeliaSonera" nepārdos apvienotā ''Lattelecom'' un LMT akcijas Krievijas oligarhiem vai ar viņiem saistītiem investoriem, taču biznesā visu nosaka attiecīgā brīža izdevīgums un cena, un pilnībā šādu notikumu attīstību izslēgt nevar. Tādēļ esošā stāvokļa saglabāšana, vismaz pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā, būtu Latvijai visizdevīgākais risinājums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
