Klementijs Rancāns: 'Pietiek.com' raksts 'Ierēdņu nozagtā valsts' – sazvērestības teorijas mērcē  (25)

Tāpat visu 30 gadu valsts nelaimes autors saliek vienā grozā un pēc sazvērestības teorijas principa uzgāž uz 2009. gadu vai laiku pēc tā, uz tā laika premjeru Valdi Dombrovski un viņa darbību krīzes situācijā, apzīmogojot to ar neprasmīgas ekonomiskās politikas zīmogu krīzes novēršanā. Ar šādām birku piekarināšanām caurausts vai viss raksts.

Neapskatot rakstu visās pozīcijās, vēlamies iebilst un izteikt kritiskas piezīmes, ka šādā formā raksta konstruētie viedokļi rada maldīgu priekšstatu par patieso situāciju valstī, kas pie tā vainīgs un atbildīgs. Var pat teikt, ka raksts ir viltīgs, jo, tajā teikto lasot, parastam lasītājam, kurš neanalizē statistiku un/vai politisko situāciju, rodas priekšstats, ka viss tā arī ir, tāpat kā par daudziem likumiem: ja stāstu, ka "slikts likums", nereti atbild, ka likumam nav ne vainas.

Visi "ierēdņi" Latvijā nav "melnās avis"

Izceļot vienu problēmu par IERĒDŅU pārpilnības valsti un to, cik daudz valsts iedzīvotāju – nodokļu maksātāju – naudas viņi apēd, raksta autors vārdus, ka "faktiski [nav] nekādas atbildības par pieņemtajiem lēmumiem un veiktajiem darbiem", attiecina uz visiem ierēdņiem un turpina: "To pamata darbība vērsta uz sevis uzturēšanu, tiek pieņemti likumi un noteikumi, kas nodrošinātu viņu eksistenci, un to rīcība nereti ir cieši savijusies korupcijas tīmeklī."

Visaptveroši visus ierēdņus saredzot kā ļaunumu un cēloni Latvijas neveiksmēm, rodas iespaids, ka tas ņemts no sazvērestības teorijas. Saturs rakstā skan it kā labi un "pareizi". Padomāsim, ka ne jau ierēdņi paši rada šo sistēmu, bet gan iestāžu NOMENKLATŪRA un partiju sponsori. Varat nomenklatūru saukt arī par ierēdņiem, bet tie ir "superierēdņi" vai "melnās avis", kas faktiski pārvalda valsti, atstrādā likumu "iepirkumu" honorārus, regulē ministru un deputātu darbu. Ar teikto autors nepārprotami uzliek zīmogu visai ierēdņu saimei, cik viņi visi slikti, nepareizi, izdod sliktus likumus un noteikumus, rakstā pat nepasakot, kas ir ierēdņi un kas ir politiskas amatpersonas.

Patiesībā ierēdņi nevar pieņemt bezatbildīgu, nepareizu lēmumu, nevar sagatavot sliktu likumu vai sniegt nepatiesu atzinumu, jo viņus kontrolē nomenklatūra ("lielais ierēdnis"), vadītāji, kuri nereti savas shēmas vai savu ieinteresētību diktē izpildītājam (ierēdnim) uzņemties kā savu. Un te, šajā vidē, nu būtu jāmeklē korupcija un interešu konflikts, jo šauru grupu interesēs bez materiālo honorāru seguma likumus un noteikumus negatavo.

Te arī, šķiet, rodas konflikta situācija starp ierēdni un nomenklatūru, kur ierindas ierēdnis "savai gudrībai" atmet ar roku un, kā arī teikts rakstā, pamazām ieiet rutīnā vai atstāj silto vietu. Te nu iemesls un vieta, kur un kā rodas "ļaunie" ierēdņi? No raksta izriet, ka vārds "ierēdnis" lasītājiem rada iespaidu, ka ierēdņi ir deputāti, valdība, ministri utt., visi ir bezatbildīgi, negodīgi. Un "ierēdnis" jau iegūst lamu vārda, apsaukāšanās nokrāsu, ko faktiski attiecina uz visu valsts pārvaldi visos līmeņos.

Drīzāk šī ierēdniecības tēma būtu apskatāma atsevišķi, plašā rakstā, lai varētu secināt, cik vispār ierēdņi savos amatos ir apveltīti ar tiesībām paust savu viedokli, izteikties, pierādīt un uzņemties atbildību, vai un kā viņiem noteikumus diktē nomenklatūras vadītāji, kuri dod savus norādījumus mutiski un savu bezatbildību uzveļ ierindas ierēdņiem, paši paliekot ēnā. Vai esat manījuši, piemēram, ka ministrijas, iestādes ierindas ierēdnis var komentēt, sniedz komentārus par savu iestādi? Vai KNAB ierindas izmeklētājs vai prokurors savā krimināllietā? Tā nav. Piemēram, pat izmeklēšanas nozares vadītājai Jutai Strīķei, kā savulaik manījām, liedza izteikties publiski, bet, ja viņa kaut ko atļāvās izteikt, vadītājs pārmeta un rosināja disciplinārlietas. Par iestādi vai par kādu lietu iestādē atļauts izteikties tikai divām personām – sabiedrisko attiecību darbiniekam vai kādam iestādes vadītājam. Tā ir visās jomās. Jau pirmajos Atmodas gados saskārāmies, ka ierēdnim netiek piešķirtas nekādas tiesības uz savu viedokli, kur nu izteikties, kas notiek iestādē, vai kritizēt vadītājus! Ne velti nesen tika pieņemts likums, lai kaut daļēji novērstu šo ierēdņu beztiesiskumu, ierēdņiem nodrošinot anonīma vārda brīvību un aizsardzību. To pieņēma "sliktā" valdība un "sliktā" Saeima?

Diez vai ir tā, kā tiek izteikts rakstā, ka "kopš laiku laikiem valsts pārvaldes funkciju veikšana ir deleģēta politiskajiem ielikteņiem, šoferu dēliem un deputātu māsām, kuru kompetence ir ārpus visām saprāta robežām. Viņi kā baktērijas vairojas ar noteiktu regularitāti, jo viņiem ir īpaši labvēlīgi apstākļi – koruptīvā vide". Lasi – "ierēdņi", pēc autora domām, ir visas valsts varas amatpersonas, arī deputāti, laikam arī Valsts prezidents un Ministru prezidents ir ierēdņi!

Vai tas atbilst patiesībai, ja atsevišķus gadījumus ierāmējam, ka tā ir sistēma? Varbūt to varētu attiecināt uz mazajām pašvaldībām, kur strādā paziņu paziņas, bet ne ministrijām. Draugus, paziņas ieceļ amatos tur, kur ir liela nauda un darbs dažas stundas mēnesī. Ko var teikt, ja visi, daudzi godīgi ierēdņi izlasa rakstu bez pamatojuma, kurā teikts, ka "viņi ir inficējuši visas valsts pārvaldes, ministrijas un arī pašvaldības iestādes", – sazvērestības teorija. Nu, tā nemēdz būt, ka visi inficējušies. Tas jau būtu galvu reibinošs politiskais "kompots". Varētu piekrist, ja teiktu, ka "rezultātā mūsu valsts sektora iestādēs izveidojusies lielāka nespējnieku armija, kurā veselais saprāts ir atcelts", ja to attiecinātu uz atsevišķām nomenklatūras amatpersonām vai pat lielu daļu nomenklatūras, bet nevis aplejot ar neslavu visus ierēdņus.

Latvijas 30 gados sastrādātās nelietības nav korekti saistīt ar vienu cilvēku vai uzlikt zīmogu visai ierēdņu saimei

Šeit citēšu pilnu sadaļu, jo teiktais izskatās kā sazvērestības teorijas kalngals, pilnīga nekompetence vai nespēja analizēt, kas un kā notika 2008.–2009. gada krīzes situācijā un pēc tās, kas un kā "uzmeta" valdību un kam to nometa "pie kājām", kurš uzņēmās šo nepateicīgo misiju, nerēķinoties ar ES deputāta silto vietu un to, ka zaudēs prestižu, jo tauta necieš, ka ķeras pie tās algām vai pensijām. Un autors raksta: "Nekompetences un korupcijas apvienojums bija Dombrovska valdības 2009. gada ekonomiskās krīzes pārvarēšana, – ekonomiskais nepraša par septiņiem miljardiem eiro glāba valsts ekonomiku. Valsts tautsaimniecība "veiksmes stāsta" rezultātā desmit gadu laika periodā ir zaudējusi ap 90 miljardiem eiro, valsts parāds pašreiz sasniedz 10,8 miljardus eiro, valsts iedzīvotājiem parāda apkalpošana izmaksā vienu miljonu eiro dienā. Latvija ir pazaudējusi lielāku iedzīvotāju skaitu nekā Otrajā pasaules karā, tika izšķirtas tūkstošiem ģimeņu, bērni palika bez vecākiem, iedzīvotājiem brutāli tika atņemti īpašumi, Latvija kļuva par līderi pēc pašnāvību skaita Eiropā!"

"Es gan tā nedomāju," kā teiktu "pūce" kādā reklāmā. Tas ir vienkārši negodīgi – "uzkarināt" visu Latvijas 30 gadu melno statistiku, pat korupciju un valsts parāda radīšanu, vienam cilvēkam pilnīgi bez pamatojuma, ka tas būtu sācies ne agrāk, bet tikai pēc 2009. gada (desmit gados). Autors nav sapratis, ka krīzes situāciju varēja atrisināt ar visas tautas resursu piesaistīšanu, kas, nav šaubu, ir sāpīgi un nepatīkami.

Ieskatoties turpinājumā minētajā statistikā, var ieraudzīt, ka visnopietnākais sociālais sabiedrības satricinājums tomēr ir bijis tieši līdz 2005.–2008. gadam, tādēļ, lai izteiktu nopietnus pārmetumus par periodu, sākot ar 2009. gadu, tos salīdzinot pat ar Otrā pasaules kara zaudējumiem, būtu bijusi vajadzīga pilna statistika, sākot no 1990. gada, nevis bezatbildīgi "uzbraukt" un karināt birkas bez salīdzinājuma.

Te nu, lūk, ir oficiālā statistika, kas rāda sabiedrības zaudējumus līdz 2005. gadam.

Biedrības "Ausma" rīcībā esošā sociālā statistika rāda, ka valsts katastrofālā situācijā nonāca 1990.–2005. gadā

Šī statistika atsevišķā rakstā tika iesniegta biedrības organizēto piketu laikā Ministru kabinetā un citām Latvijas valsts augstākajām amatpersonām, par to tika informētas Eiropas Savienības institūcijas, tajā skaitā atsevišķās sūdzībās pret valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesai, Eiropas Ombudam un Eiropas Petīciju komisijai.

Lasi – pēc oficiālās statistikas datiem, laikā no 1995. līdz 2004. gadam ārēju nāves cēloņu dēļ vidēji gadā miruši 3700 cilvēku, tajā skaitā pašnāvībās mirušie – 853,6 cilvēki vidēji gadā, no pagrīdes alkohola – 666 cilvēki, no nosalšanas vidēji gadā – 243, arī citos bojāejas gadījumos un pazuduši bez vēsts.

Sareiziniet tikai šos 3700 ar 10 gadiem un redzēsiet, cik cilvēku pirmajos valsts Atmodas 15 gados ir izmērdējusi šī politiskā sistēma. Salīdziniet ar autora sazvērestības teoriju, ka teju visās Latvijas nelaimēs, kuras esot radušās tikai pēc 2009. gada, ir tikai viens "vainīgais", kurš vadīja šo ierēdņu armiju un ieviesa ekonomiskās krīzes pārvarēšanas programmu, un būs skaidrs, kādu fikciju publisko biedrība "Tautsaimnieks" un kam par godu!

Un cik cilvēku jau līdz 2005. gadam pāragri nomira no neārstēšanās, no bada un neēšanas, statistika neparāda. Tūkstošiem pazuduši bez vēsts – ir šāda statistika.

Vēl traģiskāku situāciju parādītu statistika, ja saskaitītu, cik nedabīgos apstākļos mirušu cilvēku šajā periodā policija diennaktī nogādāja uz morgiem, – 10–12 x 365 = 4380 x 15 = 65 700, kuri uzskaitīti kā miruši nevardarbīgā ceļā (dabīgi?), bet šādas statistikas nav.

Cik ir nedzimušu bērnu? Simtiem tūkstošu salīdzinājumā ar laiku līdz 1989. gadam.

Milzīga masa tautas (ap 200 000 cilvēku) – pēc 1990. gada ekonomikas sabrukuma uz ielas atradās simtiem tūkstošu bezdarbnieku, maksātnespējīgo. Šiem cilvēkiem īres dzīvokļa parādus nekapitalizēja, bet par komunālajiem parādiem pakļāva masveida deportācijām no dzīvokļiem uz ielas, proti, pēc Tieslietu ministrijas statistikas, 1994.–2004. g. jeb 10 gados tiesās tika iesniegtas prasības par 61 955 ģimenēm jeb par 185 865 cilvēku izlikšanu (ja vidēji ģimenē 3 cilvēki). 1994.–2004. g. stājušies spēkā spriedumi par izlikšanu bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas, tas ir, deportētas uz nekurieni 34 782 ģimenes jeb 104 346 cilvēki. 2008. gadā šis skaitlis jau bija 38 000 ģimeņu. Kā īpašumā nonāca šie izbrīvētie ap 38 000 dzīvokļu? Viennozīmīgi – izlaupīti. Un kur palika šie cilvēki?

Nav jātērē miljoni, lai saskatītu ekonomisko bēgļu rašanās un Latvijas ciemu un ciematu iztukšošanās iemeslus

Latvijā denacionalizēja 78 046 mājas un dzīvokļus atdeva trešajām personām (no kurām 40% bija viltus īpašnieki) un ar likumu noteica vienpusējā kārtā šos īrniekus aplikt ar paaugstinātu īres maksu, kā Staļina laikā kulakus. Īrniekus, sevišķi apsaimniekotājas firmas, spīdzina un ņirgājas par viņiem kā par vergiem vēl šobaltdien, apsauc par komunistiem, par parazītiem un nereti pat par okupantiem, kuri ieņēmuši saimnieku māju dzīvokļus, – sazvērestības teorija, jo šajās mājās palika dzīvot ap 95% vietējo īrnieku, bet iebraucēji izvietojās jaunajās mājās un tagad privatizēja savus dzīvokļus. Ja arī pieņemtu, ka tika deportēti visi šo māju īpašnieki, tad, saprotams, izbrīvētos tikai 78 046 dzīvokļi, kas būtu skaitāmi dažos procentos, taču pārējos dzīvokļos palika dzīvot iepriekšējie īrnieki, nevis iebraucēji.

Biedrības "Ausma" piketu delegāti pēc Ministru prezidenta Eināra Repšes "Nelietību biroja" norādījuma ieradās pie VARAM ministra Māra Kučinska skaidrot, kur palika izmestie uz ielas 38 000 ģimeņu, – nonāca cietumā, pie atkritumu tvertnēm, aizbēga no valsts... Atbilde – mums nav tādu ziņu, neko nezinām, lasi starp rindām – mums, komunistiem, un nacionālajām apvienībām nospļauties, kas notiek ar tautu. Un kur ir mūsu "superlatvieši" par "latvisku Latviju" no NA? Tā ir šo partiju sociālā politika, demogrāfija? Kur ir "Saskaņa", kura viltojusi nosaukumu, ka ir sociāldemokrāti? Tauta viņus neinteresē, vienīgi deputātu vietu "pīrāgs", katru reizi pirms vēlēšanām plātoties ar savām etniska rakstura peripetijām.

Kā redzams, masveida cilvēku pašnāvības un bojāeja citos apstākļos, valsts genofonda zaudējumi raksturīgi periodam no 1990. līdz 2005. gadam. Nav šaubu, tas turpinās joprojām, bet tempi, cik manīts, pēc "veiksmes stāsta" krasi samazinājušies, nevis, kā rakstā atzīmēts, tieši pēc šī laika sākās Latvijas drūmā statistika. Lieli meli!

Vai kāds domājošs cilvēks nezina, ka pašnāvības, nodzeršanās, nosalšana un cita baisā statistika radās no masveida darbvietu zaudēšanas, no uzsāktās īpašumu prihvatizācijas, sākās ar dažāda veidam parādiem, tostarp īres dzīvokļu parādiem, kredītparādiem utt., kas radīja arī plaša mēroga tautas aizplūšanu uz ārzemēm darba meklējumos vai krišanu izmisumā.

Biedrības "Ausma" minētais sociālais sprādziens, kā var manīt, pēc 2009. gada gāja mazumā. Neskatoties uz to, rakstā tika atrasts un nosaukts viens vienīgais Latvijas nelaimju izraisītājs, sarkastiski teikto apzīmogojot kā "veiksmes stāsta" rezultātu: "Latvija ir pazaudējusi lielāku iedzīvotāju skaitu nekā Otrajā pasaules karā, tika izšķirtas tūkstošiem ģimeņu, bērni palika bez vecākiem, iedzīvotājiem brutāli tika atņemti īpašumi, Latvija kļuva par līderi pēc pašnāvību skaita Eiropā!"

Te derētu pajautāt biedrības "Tautsaimnieks" raksta autoram: kur jūs bijāt toreiz? Vajadzēja uzņemties valdības vadīšanu un piemērot citas valsts glābšanas metodes?!

Vismaz tagad vajadzēja atklāt savu plānu krīzes novēršanai, kā jūs būtu rīkojušies vai kā bija pareizi jādara, citādi izskatās kā tukša izrunāšanās, birku karināšana.

Tālāk autors nosauc izdevumus augstākajās valsts institūcijās un raksta, ka "desmiti miljoni eiro nodokļu maksātāju naudas tiek izlietoti bez jebkādas vajadzības un nozīmes". Slikti, ka tā dara. Valdība, Saeima par to jānolād? Bet vai tiešām tas tā ir, ka izlieto bez vajadzības? Kas to pierāda, ka tērēts "bez vajadzības un nozīmes"? Nevajadzētu gan maldināt lasītājus kā no "virtuves sarunu" krātuves. Katrai pozīcijai būtu bijis jāliek klāt pilnvērtīgs apskats, drīzāk Valsts kontroles revīzijas dati vai izpēte, nevis nosaukt tērēšanai paredzētās naudas skaitļus un apzīmēt, cik tas izšķērdīgi.

Re, te atkal bez adresāta, ka vainīgi visi ierēdņi, citēju: "Pašreiz Latvija ir IZDEVUSIES VALSTS ierēdņiem, kuru tie 28 gadus ir nemitīgi izzaguši. Mainās Saeimas deputātu korpuss, mainās valdības ministri, bet absurdais ekonomiskais kurss paliek nemainīgs, jo to veido mūsu lielā koruptīvā un nekompetentā valsts pārvalde!"

Labi, ka te autors jau atzīst valsts izzagšanas periodu 28 gados, nevis tikai pēc 2008.–2009. gada, citādi paliek iespaids – atrasts tikai viens galvenais vainīgais. Un vai var viena persona, ja tā ir arī premjers, pieņemt tik svarīgus lēmumus bez koalīcijas vai pat bez opozīcijas, kuru vara ir ievērojama Saeimas komisijās, bez Saeimas balsojuma, bez ietekmes uz lēmumiem?

Ļoti atvainojamies biedrības "Tautsaimnieks" raksta autoram par mūsu viedokli, ka tā raksts "Ierēdņu nozagtā valsts" NAV izdevies.

Ceram, ka biedrība "Tautsaimnieks" turpinās ekonomikas apskatus un sniegs sabiedrībai svarīgus viedokļus, statistiku un, galvenais, priekšlikumus, kā rīkoties premjeriem, valdībai, lai novērstu korupciju un nodokļu maksātāju naudas nepamatotu vai nelietderīgu izšķērdēšanu.

Saistītie raksti:

* Rakstu apskatīja un izteica komentārus denacionalizēto māju tiesību biedrība "Ausma".