Foto: PantherMedia/Scanpix
Latvijai izlemjot virzīties uz ciešāku integrāciju Eiropas Savienībā (Lisabonas līguma pieņemšana), kā aktuālākais moments šobrīd ir diskusija par eiro ieviešanu Latvijā. Šīs diskusijas laikā izskan ne mazums nepamatotu un pat pilnīgi aplamu pieņēmumu, kurus var sagrupēt septiņos galvenajos mītos par eiro ieviešanu — un ne tikai ieviešanu, bet arī turpmāku lietošanu.

1. mīts: eiro ieviešana ļaus ietaupīt

Viens no galvenajiem faktoriem "par" eiro ieviešanu Latvijā - izskan pieņēmumi, ka turpmāko desmit gadu laikā, pazeminoties procentu likmēm un uzlabojoties Latvijas kredītreitingam, varēšot uz procentu likmju rēķina ietaupīt līdz pat 900 miljoniem eiro. Arī privātā sektora aizņēmējiem kļūšot vieglāk.

Šis mīts ir balstīts uz ne ar ko nepamatoto pieņēmumu, ka ārējā parāda procentu likme samazināsies un necelsies, bet pieaugs un nekritīs kredītreitings (no kura atkarīgas aizdevumu likmes, jo kredītreitinga būtība - tā ir prognoze, kas izvērtē parādnieku spēju laikā atmaksāt saistības). Taču Latvijas pašreizējais kredītreitings (līdz ar visu mūsu latu, no kura politiķi grib atbrīvoties) jau tagad ir labāks nekā vienai otrai eirozonas valstij: Grieķijai tas ir katastrofāls, Itālijai un Spānijai - vienkārši slikts. Lai nu kas, bet latvieši iepriekšējos gados ir pārliecinājušies: valsts ekonomikas jaudu nosaka ražošana, pakalpojumu sniegšana un eksports. Nevis kādas valūtas ieviešana uzlabo ekonomikas stāvokli, bet gan tieši otrādi: stipra ekonomika padara stipru tajā pielietoto valūtu! Acīmredzot šo patiesību, lai cik elementāra tā nebūtu, derētu neaizmirst pašreizējās diskusijās par eiro ieviešanu.

Bet arguments par it kā izdevīgāku aizņemšanos, ja būsim eirozonā, ir vēl dīvaināks: šī gada sākumā Latvija (pēc ilgāka pārtraukuma) izsludināja parakstīšanos uz piecu gadu obligācijām ASV dolāros. Gada sākumā Latvija aizņēmās miljardu dolāru uz 5,25%, savukārt decembra sākumā aizdevēji jau stāvēja rindā ar pieciem miljardiem dolāru, lai aizdotu mums 1,25 miljardus dolāru uz divreiz zemākiem procentiem - 2,75% likmi! Pie tam Lietuvas parādzīmes aizdevēji gatavi pirkt par vēl zemākām likmēm. Redzams: korelācija starp atrašanos eirozonā un izdevīgu aizņemšanos vienkārši neeksistē.

Eirozonā katra valsts turpina vajadzības gadījumā aizņemties naudu (bet globālā finansu sektora uzbūve faktiski nepieļauj, lai šāda vajadzība aizņemties naudu izzustu) par tādām likmēm, kā nu kura ir spējīga. Apgalvot, ka no eiro ieviešanas tur kaut kas varētu mainīties, ir acīmredzami bezjēdzīgi, ja 2012. gada praktiskā pieredze gan Latvijā, gan eirozonā klaji pierāda pretējo.

2. mīts: eiro ieviešanas laikā necelsies cenas

Šo mītu lieliski apgāž statistika. Visās valstīs, kurās ir notikusi pāreja uz eiro, cenas ir cēlušās. Nav bijis neviens pats pretējs gadījums. Ņemot vērā Latvijas tirgotāju kāri nopelnīt, vai ir pamats domāt, ka Latvija varētu būt pirmais izņēmums?

3. mīts: būs ietaupījumi, jo vairs nebūs jāmaina valūta 

Tiek rēķināts, ka Latvijas ražotāji un tirgotāji ietaupītu līdz pat 70 miljoniem eiro gadā, ja eksportētājiem un importētājiem vairs nebūtu jāmaina lati pret eiro. Šajā aprēķinā ietilpstot maiņas izmaksas, ne kursu svārstības (jo kursu svārstību dēļ eksportējošie uzņēmumi tikpat bieži vinnē kādu mazumu naudas, cik zaudē). Taču šis arguments nekad nav bijis spēkā, jo visu laiku Latvijas Banka savā Valdemāra ielas kasē, kā arī Liepājā un Daugavpilī apkalpo iedzīvotājus: pārdod eiro un pērk latus, cik nu kuram ir vajadzīgs - turklāt tas notiek pēc Latvijas Bankas oficiālā kursa un bez nekādām komisijas maksām. Lieliska iespēja jau tagad izvairīties no kursu svārstībām un zaudējumiem, ja jūsos ir pamodies Skopumfīlds un negribas samaksāt komercbankai nepilnu latu par katru eiro maiņas reizi, cik nu tāda vajadzība vispār rodas! Savukārt uzņēmumi, kuru kontos ienāk lielas eiro vai dolāru summas no eksporta, šo naudu pret latiem nemaina, bet izmanto, piemēram, nepieciešamo izejvielu un iekārtu iepirkšanai ārzemēs, maksājot eiro.

Bez tam jāņem vērā, ka valūtas maiņas izmaksa nekur nepazudīs, tirgojoties ar Latvijai tipiskākajiem ārējās tirdzniecības partneriem: Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu un pārējām NVS valstīm; Skandināviju, Poliju, Apvienoto Karalisti, ASV u.c. Ieguvēji no valūtas nemainīšanas būs tikai tie uzņēmumi, kuri eksportē uz Vāciju, Franciju, Igauniju, Somiju un dažām citām eirozonas valstīm. Bet cik tādu ir? Un kāds ir eirozonas valstu kopējais tirdzniecības potenciāls - piemēram, ko gan mēs varētu pārdot tādiem grieķiem, itāļiem, spāņiem, portugāļiem, kuri paši katru dienu nonāk aizvien jūtamākā nabadzībā? Vai viņi ko spēs no mums nopirkt?

4. mīts: būs ieguvumi no eksporta kāpuma

Eksports ir nevis naudas skaitīšana grāmatvedībā, bet gan preču vai pakalpojumu izvešana un pārdošana aiz valsts robežām, ārvalstu patērētājiem. Nauda nāk tikai pēc tam! Uz Angliju aizvestas stutmalkas grēdas faktiskais lielums (un tirgus vērtība) nemainās no tā, vai mēs šo grēdu izmērām kubikmetros vai steros. Prāmim veicamais attālums no Rīgas līdz Stokholmai nemainās neatkarīgi no tā, vai brauciena garumu izmērām jūras jūdzēs vai kilometros. Līdzīgi arī uz NVS aizvesto šprotu bundžu skaits vai uz Nīderlandi eksportētais "Stoļičnaja" šnabja kastu apjoms realitātē nemainīsies - neatkarīgi no tā, vai šo eksporta apjomu skaidrības labad aprēķināsim latos vai eiro.

Tomēr, ja ņemam vērā eiro ieviešanas izraisīto cenu kāpumu Latvijā, eksports patiesībā kritīsies. Pieaugot patēriņa cenām Latvijā, strādājošie gribēs paaugstināt algas, būs jāveic obligātā pensiju indeksācija (palielināšana), un jau drīz pieaugs arī rūpniecības izejvielu un darbaspēka cenas. Rezultāts - pēc pusgada palielināsies arī eksportējamās produkcijas izmaksas, un galu galā eksporta apjoms nevis nedaudz kāps, bet gan kritīsies.

5. mīts: lats jau tagad nesaraujami piesaistīts eiro 

Latvijas Banka tik tiešām daudzus gadus nodrošina stabilu lata kursu, ļaujot tam svārstīties mazāk nekā 1% apjomā (noturot šo kursu arī tajos brīžos, kad latam būtu bijis pat labāk nedaudz samazināt vērtību). Šī savienība starp latu un eiro ir bijusi kā laulību līgums: abas puses dzīvo kopā, bet vajadzības gadījumā var atdalīties atkal nost un dzīvot atsevišķi. Latvijas iekļaušana eirozonā turpretim būtu kā atbildīgā, stabilā partnera (Latvijas lata) beznosacījuma pakļaušanās otram partnerim, atdodot visas lemšanas tiesības naudas jautājumos otram. Kaut gan šajā "laulībā" tieši eiro ir tas mazāk stabilais, dažādu problēmu (PIGS valstis) nomocītais partneris, par kura dzīvotspēju brīžam nav īsta skaidrība. Paturot latu, mēs jebkurā brīdī paturēsim arī tiesības saraut šo "laulību", ja otrs partneris mūs sāks pārmērīgi izmantot.

6. mīts: dalība eirozonā nozīmēs arī mūsu piedalīšanos jautājumu izlemšanā

Lai pārliecinātos, ka monetārā politika tiek izlemta bez mūsu piedalīšanās, pietiek kā piemēru aplūkot mūsu pašu Latvijas Banku. Jau tagad Latvijas pilsoņi nekādi nevar (un nekad nav varējuši) ietekmēt Latvijas monetāro politiku, jo Latvijas Banka to nosaka savā iekšienē, nekādi par to neesot atbildīga Latvijas valsts un tautas priekšā. Līdzīgi arī Eiropas Centrālā Banka nepakļaujas ne eirozonas dalībvalstīm, ne Eiropas Parlamentam, ne Eiropas Komisijai vai kādai citai pilsoņu kaut vai pastarpināti ievēlētai demokrātiskai struktūrai.

Turklāt Latvijas iestāšanās eirozonā nemainītu pašreizējo situāciju: mēs jau esam eiro līdzīpašnieki! ECB kapitāls pieder ne tikai eiro lietojošajām valstīm, bet gan visām ES dalībvalstīm: Latvijas Banka jau tagad ir ieguldījusi ECB statūtkapitālā 0,2837% no visa ECB pamatkapitāla. Taču tas, kā redzams, nekādu iespaidu uz ECB lēmumu pieņemšanu mums nav devis. Tā kā Latvija savu procentu palielināt neplāno, tad arī lēmumu ietekmēšanas iespējas mums paliks mazāk nekā 0,3% apjomā.

7. mīts: eiro ieviešana prasīs tikai vienreizējos izdevumus

Pēdējais - bet varbūt vissvarīgākais - mīts ir tāds, ka pēc vienreizējām izmaksām mēs varēsim lietot eiro brīvi, ne par ko neuztraucoties. (Latvijas Banka min 231 miljonu eiro, privātie konsultanti - 327 miljonus eiro lielas vienreizējās izmaksas.) Taču nav nekas maldīgāks: līdzi dalībai eirozonā nāk monstrs, kuru sauc par Eiropas Stabilitātes Mehānismu.

Ieviešot eiro, Latvijai automātiski būs jāpievienojas šim te veidojumam, no kura nevar izvairīties. Mūsu gadījumā tas nozīmē: uzreiz būs jāiemaksā ESM kapitālā 199 miljoni eiro no Latvijas valsts budžeta rezervēm. Pēc 12 gadiem šī summa pieaugs līdz 384 miljoniem eiro. Taču tas ir tikai sākums: ESM ne tikai pieprasa no dalībvalstīm iemaksāt kapitālu - pastāv arī princips "kapitāls uz izsaukumu" ("callable capital"). Tas nozīmē, ka pēc pirmā ESM pieprasījuma eirozonas dalībvalstīm būs mēneša laikā jāizrauj un jāpārskaita ESM kopumā līdz pat 620 miljardiem eiro. (ESM savā mājaslapā to raksturo kā "unikālu un augsti uzticamu kapitāla pieprasīšanas mehānismu", kurš tiek finansēts ar "neatsaucamu un obligātu beznosacījuma pienākumu dalībvalstīm sagādāt savu daļu no ESM autorizētā kapitāla".) Protams, ka šie miljardu miljardi tiks ņemti no nodokļu maksātāju naudas. Ja valstīm tāda nauda budžetā nebūs, valstis tiks spiestas aizņemties no privātajiem aizdevējiem - tas ir tas, kas eifēmistiski tiek saukts par "atvērto tirgu operācijām". Igaunijas pienākums jau tagad ir, ja ESM kādreiz pieprasīs, obligāti mēneša laikā aizdot 1,3 miljardus eiro - attiecīgi no tā varam aprēķināt, ka Latvijai būs no sava budžeta jāsedz 1,5 līdz 2 miljardi eiro.

Bet kam gan ESM ir domāts? Izrādās, ka ESM vienīgā funkcija ir - stabilizēt finansu sektoru. Ja kāda valsts nonāks finansiālās grūtībās, tā tomēr nevis naudu saņems, bet gan šī nauda (kuru dalībvalsts pirms tam pati iemaksājusi ESM kapitālā) tiks aizdota, turklāt uz procentiem. Protams, šo naudu nedrīkstēs izmantot, palīdzot iedzīvotājiem vai uzņēmumiem - to drīkstēs izmantot vienīgi dažādu bankrotējušu "pareksu" glābšanai no pelnītas maksātnespējas.

Vai jebkurš Latvijas iedzīvotājs, kurš strādā par minimālo algu, būs gatavs vidēji statistiski pusgadu strādāt pilnu slodzi pilnīgi par brīvu (tajā pašā laikā pērkot visu dzīvei nepieciešamo par savu naudu), lai šajā laikā visu nopelnīto naudu novirzītu Īrijas un Spānijas baņķieru - miljardieru privātīpašumu glābšanai? Vai ikviens statistiski vidējais pensionārs Latvijā būtu gatavs aiznākamo ziemu pārlaist bez neviena santīma kabatā, bez apkures un ēšanas, bez zālēm un transporta, lai saulainajā Kiprā tiktu izglābtas vēl pāris bankas?

Tāda ir eiro ieviešanas īstā cena. Tie ir jautājumi, kuri jāuzdod. Un nevis - ko mēs domājam par to, kādā krāsā ir tie papīriņi, kurus ikdienā lietojam.

Daži linki:

ESM: http://www.esm.europa.eu/about/index.htm

EFSF: http://www.efsf.europa.eu/mediacentre/news/2012/2012-37-esm-and-efsf-statement-following-moodys-rating-decision.htm

Analīze: http://janisogsts.lv/2012/12/17/eiro-slazds/

Obligāciju emisija: http://www.delfi.lv/bizness/bankas_un_finanses/latvija-emite-septinu-gadu-obligacijas-125-miljardu-asv-dolaru-apmera.d?id=42883144

Eiro maiņa bez izmaksām: http://www.bank.lv/par-latvijas-banku/latvijas-bankas-klientu-kase

Monetārās politikas neesamība: http://www.bank.lv/monetara-politika/latvijas-bankas-monetara-politika

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!