Militārā parāde 11.novembra krastmalā Latvijas Republikas proklamēšanas 89.gadadienas svinību laikā. Foto: Raivis Puriņš, DELFI.
Foto: DELFI

Lāčplēša diena, 11. novembris, ir Latvijas karavīru goda, slavas un reizē arī piemiņas diena. Piemiņas diena, kuras pamatā ir patiesa pateicība par izcīnīto Latvijas valsts neatkarību.

Diezin vai kāds no jums ir dzirdējis Lāčplēša dienu svinību pasākumos pieminot ģenerāli Dāvidu Sīmansonu – pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku. Bieži vien dzīvē gadās tā, ka patiesie uzvaras kalēji tiek pastumti maliņā un aizmirsti. Tā ir gadījies ar minēto ģenerāli.

Vairums latviešu nezina, kas ir Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks, jo šī vīra vārds mūsu brīvības cīņu aprakstos reti parādās. Vēl jo vairāk, neziņu rada netālu no aizsardzības ministrijas, blakus Elizabetes ielai, pulkvedim Oskaram Kalpakam veltītais piemineklis ar uzrakstu ”Pirmais Latvijas armijas komandieris”. Visu cieņu pulkvedim un viņa paveiktajam Dzimtenes labā. Mani tikai izbrīna kādreizējā aizsardzības ministra Ģirta Valda Kristovska zināšanu trūkums vai arī apzināta maldināšana, liekot tādu uzrakstu. Laikam jau pārējie nav diži gudrāki, ja neviens nav kļūdu pamanījis. Pulkvedis Kalpaks atdeva savu dzīvību par Latviju, kad vēl nebija Latvijas armijas.

Izveidot Latvijas armiju varēja tikai pēc Ziemeļlatvijas brigādes (bieži teica, ka J. Zemitāna) un Igaunijas armijas uzvaras Cēsu un Juglas kaujās 1919.gada Jāņos un vēlāk pār vācu un landesvēra karaspēku un pēc Strazdumuižas pamiera līguma (1919. gada 3. jūlijs) parakstīšanas.

Vāciešiem bija jāpamet Latvija. Rīgu viņi pameta, bet Latviju nē. Nebija jau tik viegli šķirties no gadsimtiem iesildītas vietas. Maz aprakstīts, bet ļoti būtisks Cēsu kauju moments. Neviena no pulkveža Jāņa Baloža komandētās dienvidnieku brigādes vienībām kaujā nepiedalījās, bet atradās Valmieras pulka aizmugurē un noskatījās, kā tas ķīviņš beigsies. Tas arī radīja zināmu saspīlējumu ziemeļnieku un dienvidnieku attiecībās. Pēc Strazdumuižas pamiera Ulmaņa valdība nu varēja lemt, par vāciešiem nedomājot. Radās iespēja apvienot abas brigādes un citas vienības vienotā armijā.

1919. gada 10. jūlijā par Latvijas armijas PIRMO virspavēlnieku valdība iecēla ģenerāli Dāvidu Sīmansonu. No 15. jūlija - 10. septembrim arī par Tautas apsardzības ministru. Sīmansons īsā laika posmā izstrādāja Latvijas armijas struktūru, mobilizācijas noteikumus, organizēja virsnieku (kara) skolu, instruktoru sagatavošanas bataljonu. Tika izveidotas divas frontes: Latgales pret boļševikiem un Rīgas [Dienvidu] pret vāciešiem.

Iepriekš minētais bija iemesls Latvijas uzvarai abās frontēs. Tika sagrautas baltvācu baronu un prūšu militāristu pēdējās cerības izveidot Baltijas hercogisti. Kādi pirmā virspavēlnieka lēmumi ir īpaši izcili un tālredzīgi, varbūt pat Latvijai liktenīgi? Minēšu trīs svarīgākos.

Pirmkārt, pēc Cēsu kaujām Sīmansons landesvēru apvienoja vienā pulkā un aizsūtīja uz Latgales fronti. Ja šis spēks būtu kopā ar Bermonta karaspēku, tad būtu ļoti liela varbūtība, ka Rīga jau oktobra sākuma būtu ieņemta. Svarīgi atcerēties, ka par landesvēra komandieri tika iecelts angļu misijas pulkvedis H. Aleksanders.

Otrkārt, pēc Bermonta karaspēka straujā uzbrukuma un Pārdaugavas sasniegšanas 9.oktobra vakarā viņš atcēla Rīgas frontes komandiera J. Zemitāna pavēli par karaspēka atkāpšanos uz Juglas pozīcijām un noteica frontes līniju pa Daugavas labo krastu, kas bija pamats turpmākajai uzvarai. No militārā viedokļa Juglas pozīcijas būtu katastrofa. Vispirms jau būtu zaudēts Sabiedroto flotes atbalsts un ne tikai.

Treškārt, ļoti labu attiecību izveidošana ar Sabiedroto militārās misijas Baltijā (vadītājs ģenerālleitnants sers Hjūberts Gofs ar štābu Helsigforsā) Rīgas nodaļas vadītāju ģenerālmajoru Alfredu Bertu un ne tikai. Kad situācija bija stabilizēta un 15. oktobrī gūti pirmie panākumi, ieņemot Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju, Sīmansonu atcēla no amata, it kā slimības dēļ (Meirovica ieteiktajā visdžentelmeniskajā veidā).

Kā šo situāciju raksturo trimdas vēsturnieki. Valdonis Frickauss panorāmā, Dienvidaustrālijā raksta: ”Vai par nesen kritiskā stāvokļa saglabāšanu un pēc tam sekojošās kaujas iniciatīvas pārņemšanu mūsu armijas vadība nebūtu pelnījusi kādu atzinību? Sevišķi vēl tādēļ, ka arī tad, kad apstākļi bija grūti un cerību maz, tā nekad nebija pazaudējusi savu galvu.” Frickuss turpina, ka vēsturei nevajadzētu noklusēt šī karavīra devumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā.

Ja tur, augšā, izliksies nezinot tādu brīvības cīnītāju, tad man ir cerība, ka Limbažu novada dome uzliks piemiņas plāksni pie kādreizējās Limbažu apriņķa skolas, kuru ģenerālis Simansons absolvēja 1880. gadā. Cienīsim visus brīvības cīņu dalībniekus.

DELFI Aculiecinieks

Source

DELFI Aculiecinieks

Tags

Oskars Kalpaks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form