Pēteris Ziemelis: Uzskatu - Latvijas Republika proklamēta 1918.gada 30.janvārī
Foto: LETA
0 reportāžas

Pirms dažiem gadiem Limbažu laikrakstā Auseklis publicēja manu meklējumu rezultātus, kurus nosūtu jums. Bijušais valsts prezidents V.Zatlers uz manu rakstu atbildēja, ka tā varētu būt, bet ir pieņemts cits datums. Varbūt ir pienācis laiks dot objektīvu vērtējumu reāliem vēstures faktiem. Jebkurā gadījumā 18. novembris nevar būt svītrots no Latvijas vēstures, jo šajā dienā tika izveidota pagaidu valdība, ko diemžēl neizdarīja Latvijas Pagaidu Nacionālā Padome.

Pirmā Pa­sau­les ka­ra re­zultātā sa­gru­va im­pēri­jas un dzi­ma jaun­as val­stis. Starp tām bi­ja arī trīs Balti­jas val­stis Lie­tu­va, Lat­vi­ja un Igau­ni­ja.

Man vēstu­re kā mācību priekšmets, vēstu­ris­kie romāni, valstsvīru dzīve jau kopš skolas ga­diem šķita īpaši in­te­re­san­ta lasāmvie­la, bet Lat­vi­jas Re­pub­li­kas (pirmās) vēstu­res ap­raksts at­miņā ir kā bēniņos at­ras­ta grāma­ta ar K. Ul­maņa un J. Ba­loža bildēm, bet tās sa­turs tā arī pa­li­cis bērnībā. Būdams aktīva pen­si­onāra sta­tusā, pievērsu uz­manību vi­sos ka­lendāros pub­licētajām ziņām - 1918. ga­da 16. feb­ruāris - Lie­tu­vas valsts at­jau­nošanas die­na, 24. feb­ruāris - Igau­ni­jas brīvvalsts proklamēšanas die­na, bet Lat­vi­jas valsts pro­klamēšanu atzīmē 18. no­vembrī (di­bināšanas gads - 1918.). Re­dzams, ka Lat­vi­ja val­stiskās su­ve­re­nitātes ide­ju iz­tei­ku­si deviņus mēnešus vēlāk nekā kai­miņval­stis. Ro­das pa­mats jautāju­mam - kāpēc tā? Šo jautāju­mu uz­de­vu pa­ziņām po­li­tiķiem. Uz skaid­ri for­mulēto jautāju­mu skaid­ras atbildes ne­bi­ja. Taču po­li­tiķu iz­locīšanās te­o­rija šeit ne­derēja. Zi­not mūsu senču lo­mu 1903. - 1905. ga­da no­ti­ku­mos, bi­ja grūti ticēt lat­viešu in­te­liģen­ces pasivitātei  neatkarīgas Lat­vi­jas valsts iz­veidē. Nu, ne­varēja būt tā, ka lat­vieši baidījās kaut ko darīt pirms Vāci­jas ka­pi­tulāci­jas 1918. ga­da 11. no­vembrī!

De­vos uz Lim­bažu Gal­ve­no bib­li­otēku, lai iz­man­to­tu ļoti la­bu neklātie­nes izglītības ele­men­tu - ja zi­ni au­to­ru un grāma­tas no­sau­ku­mu, to bib­li­otēkā va­ri pasūtīt. Ja nav Lim­bažos, atsūtīs no Rīgas fon­diem. To lai­ku reālo no­ti­ku­mu at­spo­guļoju­mu varēja meklēt un at­rast emigrācijā iz­do­to po­li­tiķu un vēstur­nie­ku dar­bos. Minēšu ti­kai dažus au­to­rus: Ādol­fu Šil­di, Ādol­fu Klīvi, Līgotņu Jēka­bu, Jāni Sesku, Vol­demāru Bastjāni, Ed­ga­ru An­der­so­nu. Viņi tā lai­ka no­ti­ku­mus at­spo­guļoja reālā lai­ka un darbības telpā.

Pēc Krie­vi­jas 1917. ga­da 7. - 8. no­vem­bra re­volūci­jas Lat­vijā bi­ja vairāki mūsu valsts ne­at­karības vai valsts attīstības redzēju­mi. Jau 1917. ga­da 19. de­cembrī Lat­vi­jas sociālde­mokrātu (boļševi­ku), strādnie­ku un zaldātu II pa­dom­ju kon­gress pa­slu­dināja Lat­vi­jas ne­at­karību Pa­dom­ju Krie­vi­jas sastāvā Vid­ze­mes un Lat­ga­les vācu ne­ieņem­tajā te­ri­to­rijā - te ir ru­na ti­kai par Lat­vi­jas au­to­no­mi­ju ci­tas valsts sastāvā. Bi­ja arī lat­viešu pārstāvji bal­to kus­tī­bā (pul­kveži Brie­dis, Gop­pers u.c.), ku­ri iestājās par vie­no­tu un ne­dalāmu Krie­vi­jas impēri­ju. Bi­ja arī lat­viešu pārstāvji (F. Vein­bergs, A. Niedra, A. Kras­tkalns u.c.), ku­ri redzēja Lat­vi­ju vācu ba­ro­nu virs­vadībā. Bi­ja arī tā sau­ktais demokrātis­kais bloks jeb 17 vīru gru­pa, kas dar­bojās Rīgā un vācu okupētajā Lat­vi­jas te­ri­to­rijā. Šis bloks ne­bi­ja iz­vei­do­jies kā or­ga­nizāci­ja ar vēlētu vadību, no­teik­tu struktūru un pieņem­tu po­li­tis­ko plat­for­mu. Tā bi­ja izglīto­tu, lat­vis­ki domājošu, tu­rīgu cilvēku gru­pa, ku­ras cen­tie­nos bi­ja pa­nākt neatkarību ar Vāci­jas at­bal­stu. Lielākā po­li­tiskā or­ga­nizāci­ja bi­ja Lat­vi­jas Pa­gai­du Na­ci­onālā padome (LPNP), ko iz­vei­do­ja no po­li­tiskām par­tijām, sa­bied­riskām un saim­nie­ciskām or­ga­nizācijām. Tā ne­at­karību cen­tās iegūt ar to val­stu at­bal­stu, kas bi­ja sa­biedrotās cīņā pret Vāci­ju. Ļoti aktīvi vi­su 1918. ga­du dar­bojās vācu ba­ro­ni, ku­ru mērķis bi­ja Bal­ti­jas ze­mes ap­vie­not kon­stitucionāli mo­nar­his­tiskā valstī ūnijā ar Vāci­ju. Tad ba­ro­ni būtu šo zem­ju su­verēnās va­ras nesēji. Viņu pūliņi ne­bi­ja vel­ti - 1918. ga­da 22. sep­tembrī Vāci­jas ķeizars vācu okupētās Bal­ti­jas   gu­berņas at­zi­na par brīvām un patstāvīgām - viņi steidzās sa­glabāt ga­du sim­teņos Lat­vijā sa­laupīto.

No šiem 6 grupēju­miem pievērsīsi­mies tieši LPNP darbībai. Pēc 1917. ga­da feb­ruāra re­volūci­jas (ca­ra gāšana utt.) uz­mu­tuļoja iz­šķiroši no­ti­ku­mi, kas "radīja lat­viešu dzīvei jaun­u sliek­sni" (A. Šil­de). Sāka vei­do­ties par­ti­jas, strādnie­ku, zaldātu pa­do­mes, sa­bied­riskās un saim­nie­ciskās or­ga­nizāci­jas.

1917. ga­da 17. martā Rīgā, Na­ci­onālajā teātrī no­ti­ka sa­bied­ris­ko or­ga­nizāci­ju kon­gress - daudz uz­ska­tu, daudz re­zolūci­ju, bet nav vie­notības. Šo or­ga­nizāci­ju kon­fe­rencē 12. augustā jau sperts so­lis uz priekšu - no­lemts, ka Lat­vi­jas tau­tai ir tiesības uz pilnīgu ne­at­karību, bet nav iz­prat­nes, kā to panākt. Pa­ralēli sa­biedrībā vir­mo ide­ja par Na­ci­onālo pa­do­mi. 1917. ga­da 19. aprīlī laik­rakstā Dzim­te­nes Balss pausts, ka jāra­da Na­ci­onālā pa­do­me. Tai būs jāizstrādā li­kum­pro­jek­ti un Lat­vi­jas kon­stitūci­jas pro­jekts Lat­vi­jas Sa­tver­smes sa­pul­ces ap­spriešanai. Arī Līdums rak­sta par to pašu. 1917. ga­da ok­tobrī Pēter­pilī no­ti­ka priekšdar­bu ap­sprie­de un LPNP 1917. ga­da 29. no­vembrī - 2. de­cembrī sanā­ca uz pir­mo se­si­ju Val­kas pilsētas val­des tel­pās. Sa­pulcē pie­dalījās:

1) Vid­ze­mes Ze­mes pa­do­mes (VZP) pil­so­nis­kie pārstāvji (VZP ne­pie­dalījās, jo bi­ja lie­li­nie­cis­ka, bet atsūtīja ti­kai novērotāju P. Bir­ker­tu);

2) Lat­ga­les Pa­gai­du ze­mes pa­do­me;

3) Kur­ze­mes ze­mes pa­do­me;

4) Lat­vju ka­reiv­ju na­ci­onālā sa­vienība;

5) lat­ga­liešu ka­reiv­ju sek­ci­ja;

6) lat­viešu bēgļu apgādāšanas ko­mi­te­ja;

8) lat­ga­liešu bēgļu CK;

9) lat­viešu zem­nie­ku sa­vienība;

10) lat­viešu na­ci­onālde­mokrātu par­ti­ja;

11) lat­viešu de­mokrātiskā par­ti­ja;

12) lat­viešu ra­dikālde­mokrātiskā par­ti­ja;

13) lat­viešu ko­ope­ra­to­ru kon­gre­sa or­gko­mi­te­ja.

Bi­ja arī or­ga­nizāci­jas, kas sa­vus priekš­sē­dētājus ne­atsūtīja, bet sa­pul­ce se­vi pa­slu­dināja par LPNP. Jāatzīmē Vid­ze­mes Ze­mes pa­do­mes (VZP) novērotāja P. Bir­ker­ta at­zi­nums: - Sa­pulcē pie­dalās ievēro­jams dau­dzums lat­viešu in­te­liģen­ces un sa­bied­ris­ko dar­bi­nie­ku, kas zinātnis­ki ir spējīgi izšķirt lat­viešu po­li­tis­kos jautāju­mus.

Atzīmēšu 1917. ga­da 2. de­cembrī pieņem­tās 2 re­zolūci­jas - dek­larāci­jas par Lat­vi­jas te­ri­to­riālo ap­vie­nošanu un au­to­no­mi­ju. "No­stājo­ties uz Krie­vi­jas tau­tu pašno­teikša­nās tiesību pa­ma­ta, LPNP pa­slu­di­na, ka Lat­ga­le, t.i., Vi­teb­skas gu­berņas Dau­gav­pils, Lu­dzas un Rēzek­nes ap­riņķi ir pie­vie­no­ja­mi Lat­vi­jai, ku­ras stāvok­li, at­tiecības uz ārie­ni un iek­šējo iekārtu no­teiks viņas Sa­tver­smes sa­pul­ce un iekšējie ple­biscīti." Šīs dek­larāci­jas vēstu­riskā nozīme:

- Krie­vi­jai un pa­sau­lei bi­ja pie­teikts Lat­vi­jas na­ci­onāli et­nis­kais jēdziens, ie­tverts vārdā "Lat­vi­ja", jo ie­priekš bi­ja ti­kai gu­berņas,

- pa­ziņots lat­viešu tau­tas pārstāvniecības (LPNP) lēmums par Lat­ga­les iekļaušanu ap­vie­no­tajā Lat­vi­jas te­ri­to­rijā,

- pie­teik­ta Lat­vi­jas Sa­tver­smes sa­pul­ces un tau­tas no­bal­sošanas ne­pie­ciešamība.

Ot­rajā dek­larācijā LPNP "pa­slu­di­na, ka Lat­­vi­ja, kurā ie­iet Vid­ze­me, Kur­ze­me un Lat­ga­le, ir au­to­no­ma valsts vienība, ku­ras stāvok­li, at­tiecības uz ārie­ni un iekšējo iekārtu no­teiks viņas Sa­tver­smes sa­pul­ce un tau­tas ple­biscīts". Ādolfs Klīve, Kārlis Bērends un ci­ti bi­ja iz­tei­kušies, ka Lat­vi­jas valsts ne­at­karība pa­slu­dināta ga­du pirms 1918. ga­da 18. no­vem­­bra, t.i., 1917. ga­da 2. de­cembrī. LPNP pirmā Lat­vi­jas stāvokļa kon­cep­ci­ja bi­ja fe­de­rāci­jas ide­ja Krie­vi­jas sastāvā. Tajā lai­kā pat So­mi­ja ne­bi­ja spēju­si pa­slu­dināt se­vi par ne­at­karīgu val­sti! Na­ci­onālās au­to­no­mi­jas pa­slu­dināšana nozīmēja daudz. At­tiecībā uz Sa­tver­smes sa­pul­ci pieņēma re­zolūci­jas, ievēlē­ja vēlēšanu un Sa­tver­smes pro­jek­ta izstrā­dā­šanas ko­mi­si­ju.

Par LPNP kon­sti­tuēšanos ziņoja krie­vu un lat­viešu pre­se, arī vācu iz­de­vums Rus­sland. Ar franču dip­lomātu at­bal­stu ziņu par LPNP no­di­bināšanos iz­platīja ra­di­o un telegrāfa aģentūras. Ne­at­karības ide­ja izgāja lie­lajā pa­saulē.

Ta­gad par LPNP struktūru un vadību. LPNP vei­do­ja val­de, no­daļas un ko­mi­si­jas. Par val­des priekšsēdētāju ievēlēja ad­vokātu Vol­demāru Zāmu­elu - viņam bi­ja dzīvok­lis Valkā, kur turpmāk bāzējās val­de. Par priekš­sēža bied­riem ievēlēja Kārli Pa­uļuku no Kur­ze­mes, Jāni Ru­bu­li no Lat­ga­les un Ju­ri Palc­ma­ni no Ka­reiv­ju sa­vienības, par sek­retāru - Kris­ta­pu Bah­ma­ni, par sek­retāra bied­riem Kārli Skal­bi, Jāni Akurāte­ru, Vi­li Si­liņu un Ed­var­du Laur­so­nu. LPNP no­daļas:

- ārlie­tu (priekšsēdētājs Jānis Gol­dma­nis),

- fi­nanšu (Zigfrīds An­na Mei­ero­vics),

- aiz­sardzības un at­jau­nošanas (J. Ru­bu­lis),

- lat­viešu Sa­tver­smes sa­pul­ces vēlēšanu ko­mi­si­ja (V. Zāmu­els),

- Sa­tver­smes sa­pul­ces pro­jek­ta izstrādāšanas ko­mi­si­ja (V. Zāmu­els),

- agrārā (A. Kal­niņš),

- kultūras (Fri­cis Vīto­liņš).

Ti­ka iz­vei­do­tas dau­dzas t.s. ko­lo­ni­ju no­daļas Krie­vijā un ārzemēs - Smoļenskā, Har­kovā, Sibīrijā, Urālos, Vla­di­vos­tokā, Har­binā. Ti­ka iz­vei­dots pat Troic­kas pulks. Krie­vijā bi­ja vairāk nekā 550 lat­viešu ko­lo­ni­ju.

Pirmās LPNP se­si­jas no­bei­gumā ti­ka pie­ņemts uz­sau­kums Vi­siem lat­viešiem, ko uz­rakstīja Kārlis Skal­be. Uz­sau­ku­mu ie­spie­da 30 000 ek­semplāros un pub­licēja laik­rakstā Līdums 1917. ga­da 8. de­cembrī. Bez tam ti­ka pieņemts arī uz­sau­kums lat­viešu strēlnie­kiem. Par ļoti nozīmīgu se­si­jas lēmu­mu jāuz­ska­ta de­legāci­jas sūtīšana uz ārzemēm se­­si­jas lēmu­mu po­pu­la­rizēšanai. De­legāci­jas di­rektīvas gal­ve­nais vad­motīvs bi­ja pilnīga tau­tas pašno­teikšanās. Šī lēmu­ma svarīgums ir apstāklī, ka Eiropā Lat­vi­ju kā tādu ne­pa­zina. (Un ko runāt par tiem lai­kiem, ja vēl ta­gad Lat­vi­ju jauc ar Lie­tu­vu un pat ne vi­si ārzemju po­li­tiķi zi­na, kur tā at­ro­das.) Se­cinājums - Valkā ti­ka iz­vei­dots lat­viešu tau­tas pārstāvniecības na­ci­onālpo­li­tisks orgāns tās in­ter­ešu aizstā­vībai.

Pirms LPNP otrās se­si­jas bi­ja vi­su no­daļu in­tensīvs darbs uz­lik­to uz­de­vu­mu īste­nošanā. Jānis Sesks grāmatā Lat­vi­jas valsts iz­celšanās (1937.g.) atzīmē lie­lo dar­bu ap­jo­mu, ko vei­ca ārlie­tu no­daļa. Vis­pir­mais pienākums bi­ja pārtul­kot LPNP izstrādātās un pieņemtās 1. se­si­jas dek­larāci­jas, uz­sau­ku­mus un pro­tes­tus franču va­lodā un piegādāt ārval­stu pār­stāvjiem (angļu, franču un itāļu) un ārzem­ju pre­sei. J. Sesks rak­sta: - No lielākā sva­ra mums bi­ja ie­dabūt ziņas par Lat­vi­ju Va­kar­ei­­ro­pas presē. Un tā bi­ja at­saucīga vi­sam tam, kas varēja stip­rināt Vāci­jai naidīgus spē­­kus." Ļoti svarīgi bi­ja sa­ga­ta­vot sa­bied­ro­­to do­mu Lat­vi­jas valsts ne­at­karības atzī­­šanai, piegādājot viņiem pro­pa­gan­das brošū­ras, Lat­vi­jas kar­tes, teh­nis­kos, eko­no­mis­kos un kultūras ziņoju­mus par Lat­vi­ju. Vēl pirms 2. se­si­jas ārlie­tu no­daļa uz­de­va de­putātam J. Gol­dma­nim Vis­krie­vi­jas sa­tver­smes sa­pulcē in­formēt krie­vus un ci­tu tautību pār­stāvjus par lat­viešu na­ci­onālajām prasībām - ne­at­karīgas valsts iz­vei­došanu tuvākajā nā­kotnē. Tas arī ti­ka pa­ziņots.

LPNP otrā se­si­ja no­ti­ka Pēter­pilī, Lat­ga­liešu bēgļu apgādāšanas centrālko­mi­te­jas tel­pās 1918. ga­da 28. - 31. janvārī. Bi­ja pa­lie­li­nājies pa­do­mes sastāvs. Ar pa­dom­devēja bal­sīm pie­dalījās divi Vi­teb­skas un viens Dno lat­vie­šu ko­lo­ni­ju pārstāvis, pa vie­nam dalībnie­kam no Lat­viešu dzel­zceļnie­ku ierēdņu sa­vienības un Lat­viešu mērnie­ku sa­vienības, kā arī strēlnie­ku pul­kve­dis Kārlis Gop­pers. Pēc kārtējo jau­tāju­mu iz­skatīšanas LPNP 30. janvāra sēdē iz­šķīrās par pilnīgu Lat­vi­jas valsts ne­at­karī­bu. Ā. Šil­de darbā Pirmā re­pub­li­ka pub­licēja Ne­at­karības dek­larāci­ju: "Di­binādamās uz vi­sas pa­sau­les de­mokrāti­jas pa­slu­dinātām tau­tu pašno­teikšanās tiesībām, Lat­vi­jas Pa­gai­du na­ci­onālā pa­do­me:

1) atzīst, ka Lat­vi­jai jābūt ne­at­karīgai, de­mokrātis­kai re­pub­li­kai, ku­ra ap­vie­no­tu Kur­ze­mi, Vid­ze­mi un Lat­ga­li,

2) pro­testē pret jeb­ku­ru Lat­vi­jas sa­dalīšanas mēģināju­mu, se­višķi pasvītro­jot, ka lat­vju tau­tas pirmā un ne­at­laidīgā prasība ir Lat­vi­jas te­ri­to­riālā un et­nogrāfiskā ne­dalāmība,

3) pro­testē pret kat­ru mie­ra noslēgšanas mēģi­nāju­mu, kurš mēģina pārkāpt tau­tu pašno­teikšanās, un pēdīgi

4) no­so­da tau­tas gri­bas vil­tošanu zem oku­pā­ci­jas un ka­ra apstākļu spie­die­na."

LPNP pieņēma arī uz­sau­ku­mu lat­viešu tau­tai, uz­runājot tos kā Lat­vi­jas pil­soņus. Šajā uz­sau­kumā iz­skaid­ro­ja, kāds stāvok­lis ra­dies ar ne­at­karīgas, de­mokrātis­kas re­pub­li­kas pra­sību. To, ka LPNP ir Lat­vi­jas augstākā valsts iestāde, ap­lie­ci­na Z.A. Mei­ero­vi­ca 1918.g. 12. jūlijā iz­dotā piln­va­ra Nr. 157/160: "Lat­viešu na­ci­onālā pa­do­me, ku­ra pa­gaidām ir to­pošās Lat­vi­jas augstākā valsts iestāde un ap­vie­no sevī vi­sas lat­viešu na­ci­onālās par­ti­jas un centrālās sa­bied­riskās iestādes, sūta uz An­gli­ju kā sa­vu piln­va­ro­to priekšstāvi šā rak­sta uzrādītāju, LNP lo­cek­li cand. rer. merc. Zig­frīdu Mei­ero­vi­cu. Mei­ero­vi­ca k-gam ir tiesī­bas LNP vārdā stāties sa­karā ar An­gli­jas val­sti un valstsvīriem, pie­dalīties un runāt LNP vārdā kon­fe­rencēs un ap­spriedēs. Pie tam Mei­ero­vi­ca k-gs strādā tādā garā, ka vi­sur ap­rādīs su­verēnas un ne­dalītas Lat­vi­jas va­ja­dzību ar viņas pastāvības in­ter­na­ci­onālu ga­ran­ti­ju" (Ā. Šil­de, Lat­vi­jas vēstu­re, 220. lpp.). Šo do­ku­men­tu citēju, lai lasītājiem ne­ras­tos šaubas par Lat­vi­jas ne­at­karības fak­tu 1918.g. 30. janvārī un NP kā augstāko valsts iestādi. Ma­­nis teik­to ap­stip­ri­na Mei­ero­vi­ca dip­lomā­tis­kie panāku­mi An­glijā.

Jaun­as valsts rašanās ie­tver di­vus mo­men­tus. Pir­mais - ne­pie­ciešams skaidrs un no­teikts gri­bas iz­pau­dums. Tāds ir LPNP 1918.g. 30. janvāra lēmums - Ne­at­karības dek­larāci­ja. Ot­rais - ne­pie­ciešama de fac­to atzīšana no ci­tu val­stu pus­es. Tādu de fac­to atzīšanu LPNP 1918.g. 23. ok­tobrī Mei­ero­vi­cam pa­ziņoja Liel­britāni­jas ārlie­tu mi­nistrs Balfūrs Viņas ma­jestātes valdības vārdā, to 11. no­vembrī ap­lie­ci­not ar rak­stu. Lon­donā pirms 1918.g. 18. no­vem­bra sāka dar­bo­ties Lat­vi­jas dip­lomātiskā pārstāvniecība, kaut sāku­mā vairāk ar in­formāci­jas fun­kcijām. Pret to pro­testēja mo­nar­his­tiskās Krie­vi­jas ģene­rāl­kon­suls Lon­donā, bet An­gli­jas ārlie­tu mi­nis­tri­ja ofi­ciālā at­bildē Krie­vi­jas ģenerālkon­su­lam ap­stip­rināja šādas sūtniecības ek­sis­ten­ci un atzīšanu no sa­vas pus­es. An­gli­jas valdība ap­stip­rināja Z.A. Mei­ero­vi­cu par Lat­vi­jas pa­gai­du valdības sūtni Lon­donā.

Daudzkārt jautāts (jautājums ir ak­tuāls arī ta­gad), kā iespējams, ka kādu val­sti atzīst starp­tau­tis­ko tiesību iz­pratnē, lai gan viņas nav (it kā nebūtu 1918.g. 30. janvāra ne­at­karības dek­larāci­jas). Šis jautājums iz­riet no tā, ka par Lat­vi­jas di­bināšanas die­nu uz­ska­tām 18. no­vem­bri. Ne ti­kai mums, bet arī ci­tu tau­tu tiesībnie­kiem un vēstur­nie­kiem tas pa­ma­to­ti li­cies ku­ri­ozi, jo pastāv pre­tru­na. Ā. Šil­de ASV iz­dotā grāma­tas Valstsvīri un de­mokrāti 110.lpp. iz­da­ra se­cināju­mu: "Ja da­žādu ie­gan­stu dēļ nebūtu ig­norēta Lat­vi­jas valsts ek­sis­ten­ce pirms 1918.g. 18. no­vem­bra, tad nekādu pre­tru­nu un ie­domātu ačgār­nī­bu nebūtu. Lat­viešu valsts tiesībnie­ki ar prof. Dr. Kārli Dišle­ru priekšgalā jau ne­at­karības laikā (līdz 1940.g.) norādīja, ka pilnīgi patstāvīgas Lat­vi­jas valsts di­bināšana no­ti­ku­si jau 1918.g. 30. janvārī."

Skumīgi ap­zināties, ka Lat­vi­jas valsts vei­došana kaut kādu ambīci­ju dēļ ir ne­pa­rei­zi de­finēta, ja ne vil­to­ta. Ja pa­dom­ju lai­kos bi­ja vie­na vēstu­res grāma­ta un vie­na pa­tiesība, tad šodien ir iespēja ie­pazīties ar to tālo lai­ku vēs­tu­ris­ko no­ti­ku­mu acu­lie­ci­nie­kiem viņu me­muāros un at­miņās. Mums iespējams ie­pa­zīties un mācīties no emigrācijā ta­pušo vēstur­nie­ku dar­biem. Ma­na pārliecība slie­cas uz to, ka reālie vēstu­res no­ti­ku­mi mūsu valsts iz­vei­­došanā ieņems sa­vu vie­tu, bet ne­tiks pa­kārto­ti va­do­nis­ma slu­dināšanai. Kaut kur bi­ja in­formāci­ja, ka Lim­bažos ir vēstur­nie­ku ko­pa (gru­pa), būtu in­te­re­sen­ti uz­zināt viņu vie­dok­li.

Starp ci­tu, igauņi un lie­tu­vieši 1918.g. no­vembrī pēc Vāci­jas ka­pi­tulāci­jas otr­reiz at­zīmēja ne­at­karības pro­klamēšanu, bet svin sa­vas valsts dzimšanas die­nu feb­ruārī. Būs arī mūsu ielā svētki janvārī!

Pēte­ris Ziemelis

P.S. Lat­vi­jas Uni­ver­sitātes Vēstu­res in­sti­tūta 2000.g. iz­do­tajā 20. gad­sim­ta Lat­vi­jas vēstu­res I daļas 679.lpp. lasām: "Teik­tais vismaz daļēji iz­skaid­ro lor­da A. Balfūra lab­vē­līgo iz­turēšanos, 23. ok­tobrī tie­ko­ties ar Z. Mei­ero­vi­cu. Liel­britāni­jas ārlie­tu re­so­ra va­dītāja at­tiek­sme ie­drošināja viņu 5 die­nas vēlāk vēstulē pa­skaid­rot at­se­višķus Lat­vi­jas vēstu­res mo­men­tus, bet 30. ok­tobrī rak­stis­-­ki lūgt Liel­britāni­jai Lat­vi­jas ne­at­karības at­zī­šanu." (Uz­ska­tu - vēstu­ris­ki pa­rei­zi ir - 23. ok­tobrī An­gli­jas ārlie­tu mi­nistrs in­for­mē­ja, ka valdība at­zi­nu­si Lat­vi­jas ne­at­karību de fac­to.) Viss ačgārni. Lap­pu­si ie­priekš ir in­tere­sants tei­kums: "par ne­at­karību lat­viešiem, igauņiem un lie­tu­viešiem iz­teicās arī ci­ti po­li­tiķi" (1918.g. ok­tob­ris). Vai tiešām ve­sels vēstu­res in­stitūts ne­zi­na, ka igauņiem ne­­atkarību An­gli­ja de fac­to de­va jau 1918.g. 3. mai­jā?

Pa­dom­ju lai­kos Zinātņu akadēmi­ja iz­de­va lie­lu dar­bu LPSR vēstu­re, kur bi­ja ig­norēts fakts par Lat­vi­jas ne­at­karības atzīšanu de fac­to 1918. ga­da 23. ok­tobrī. Ro­das ie­spaids, ka abu grāma­tu au­to­ru ko­lektīviem bi­ju­si vienā­da vēlēšanās - fal­si­ficēt vēstu­ri. Kaut kur lasīju, ka ir me­li, lie­li me­li un po­li­ti­ka.

 

 

DELFI Aculiecinieks

Source

DELFI Aculiecinieks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Pēteris Ziemelis: Uzskatu - Latvijas Republika proklamēta 1918.gada 30.janvārī

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus